Mūsu uzdotais, šķietami pašsaprotamais jautājums – “Vai tad māja nav jāpieslēdz, kad iet skriet?” sirmajā Pjēra Rišāra latviešu prototipā uz mirkli pat izraisa apmulsumu. “Nē, man jau te īsti nekā nav, un durvis nekad neslēdzu – ja gribēs, tāpat izlauzīs… Nu ko, ejam skriet?”
Nu ko, ejam skriet?
Atklāšu mazu noslēpumu – reizēm ir ļoti jautri, skatoties izejmateriālu un gatavojoties montāžai, klausīties mūsu pašu sarunas un komentārus filmēšanas procesa laikā. Tā arī šoreiz – bija jau piemirsies, kā mēs joņojām pakaļ sirmajam kungam, mēģinot iegūt pēc iespējas dažādākus rakursus un izteiksmīgākus kadrus. Mēs palaižam Romānu pa lauku ceļu prom, un tur jau viņš aiziet idilliskā ainiņā – putni aizgūdamies vītero, viss plaukst un zied, pavasara saulē sakarsušais gaiss virmo… un pēkšņi aizkadrā atskan operatora balss: “Velns parāvis, nenoķersim! Dace, skrien pakaļ!” Un tā vairākas reizes. Situāciju neatvieglo apstāklis, ka skriešanas veterāns ir pašvaks uz dzirdēšanu, līdz ar to saukt un ūjināt var līdz aizsmakumam.
Tā nu skrienam visi uz Vaboles stadionu. Tas ir Romāna ikdienas rituāls – katru dienu jānoskrien apmēram septiņi kilometri. Ziemā, tad gan skrienot mazāk un vairāk slēpojot, sevišķi jau tik sniega pārbagātās ziemās, kādas bija padevušās beidzamos gados. Un štrunts par laikapstākļiem – tur sev netiek dotas nekādas atlaides –, jāskrien ir katru dienu.
Līdz pusotra kilometra attālajam stadionam mēs jau esam aizelsušies, bet Romāns tempu pat nesamazina. Mums par attaisnojumu jāteic, ka mēs tomēr esam apkrāvušies ar šādām tādām nešļavām, ik pa brīdim viņu apdzenam un kādus gabaliņus paskrienam arī atmuguriski (protams, filmējot), bet kad padomā, ka esam gandrīz uz pusi jaunāki nekā sirmais kungs, tad neviļus aizdomājies par novārtā atstāto sporta zāli…
Šīs ir pirmās īsti saulainās pavasara dienas, bet saules zobi cērt asi. Tas Romānu neattur ne mirkli – viņš uz soliņa veicīgi izmetas šortos un krekliņā un dodas uz skrejceliņu sava uzticamā ceļabiedra – iespaidīga izmēra lādzīga suņuka pavadībā.
Noriņķojis dienišķos apļus, Romāns nedaudz grūtsirdīgi pārlaiž acis aizlaistajam stadionam un aizdomājas… Agrākos gados, kolīdz nokusa sniegs, tā līdzās stadionam esošās Vaboles skolas audzēkņi sportojuši šeit. Un tā līdz vēlam rudenim. Tas gan esot no sporta skolotāja atkarīgs, vest skolēnus sportot ārā vai darboties siltās telpās. Romāns zina, ko runā, jo pēc aiziešanas pensijā ir strādājis par sporta skolotāju veselās divās Daugavpils vidusskolās, un tur pie mazākās iespējas bērnus vedis laukā gan skriet, gan slēpot.
Karš bērna acīm
“Ar sportu es sāku nodarboties no mazām dienām,” atminas Romāns, “pirmās slēpes man bija tēva paša darinātas. Un tad kara laikā vācieši, kuru šeit, Vabolē, bija ļoti daudz, uzdāvināja man savas vācu armijas slēpes. Mamma palīdzēja viņiem ar pārtiku, un pateicībā karavīri uzdāvināja mums slēpes. Nu es biju pirmais puika ciemā, visā Daugavpils rajonā nevienam tādu slēpju nebija. Tad arī nopietnāk sāku slēpot.”
Kara laikā Romāns bija mazs puišelis, bet atmiņas ir skaidras, kā vakar piedzīvotas. Viņš smejas, atceroties, kā ar lukturīti vācu tankiem rādījis uguni, lai tie atrastu ceļu uz Maskavu.
Savukārt atkāpjoties vācu karavīri jau atklāti teikuši “Hitler kaput!”, jo skaidri apzinājušies zaudēto karu.
Kara laikā vācieši lielā skaitā mitinājušies pavisam netālajā Vaboles skolā. Uz kara beigām esot gājis pavisam karsti – ciems vairākas reizes pārgājis no vienām rokām otrās, bet tad jau krievi pavisam padzinuši vāciešus no šejienes. Daudz māju nodegušas Vabolē tai trakajā laikā…
Kara beigu atnestā atvieglojuma sajūta bija īslaicīga, jo drīz vien Romānam un viņa ģimenei nācās piedzīvot grūtākos laikus. Vissmagākais bijis 1949. gads, kad jaunā padomju vara visus iedzīvotājus dzina kolhozos. Viņa vecāki sākumā pretojās kopus saimniekošanai, jo kolhozos nenieka nemaksāja, tikai rudenī par nostrādātajām darba dienām deva graudus. Romāns tolaik bija 4. klases skolnieks. Ģimene pavisam nav bijusi no turīgajām, tēvam bijuši tikai pieci hektāri zemītes. Sienu pļāvuši aiz Daugavas, tad pāri pārceltuvei un padsmit kilometrus ar zirdziņu visu sienu saveduši sētā.
“Smagie dzīves apstākļi mūs visus radināja pie darba no mazotnes,” jūgdams ratos savu zirdziņu, turpina atcerēties Romāns. “Man vajadzēja atvest zirgu no ganībām. Es pavisam mazs vēl, bet nu, ko darīsi – vedu. Knapi varēju aizsniegt, lai uzliktu iemavas.” Viņš atceras, ka vēl ilgi Vabolē bijis daudz zirgu – vai katrā sētā. Nu gan viņam esot teju vienīgais rumaks visā ciemā. Vēl nesen visus darbus ar zirgu arī apdarījis – gan aris un pļāvis, gan mežā gājis un malku vedis.
Pēdējos gados paļāvies vilinājumam un paša iztikšanai nepieciešamo tīrumu Romāns uzar ar traktoru, bet zirgs joprojām dīkā nestāv
– gan ratos, gan pat jāšus tiekot aizšauts gan līdz ciema bodei, gan tāpat nelielāki mēslu vai malkas vešanas darbi veikti. Vēl nesen saimniecībā, kur Romāns saimnieko vienatnē, bijusi arī slaucama govs, bet nu gan viņš izlēmis aprobežoties ar bullīti un pāris vistām. Nu, varbūt paņemšot vēl kādu bullīti, Romāns nosaka.
Kustība un darbs
Romāns ir īstens vabolietis – dzimis un audzis mājās, kurās mitinās joprojām. “Koņešno (protams – no krievu val.), ka no mājām biju kādu laiciņu prom – mācījos, dienēju. Veselus 40 gadus nodienēju,” viņš gremdējas atmiņās. Reiz strādājis par milici Daugavpilī, tad ieslodzījumu vietu sistēmā, pēc neatkarības atgūšanas – Latvijas armijā. Romāns bijis gan padomju armijas, gan Latvijas armijas majors, uzkalpojies līdz tepat netālu esošā Meža Mackeviču poligona priekšnieka amatam. Un visos laikos pie visām varām sportojis.
Savos 88 gados Romāns Saušs ir ļoti aizņemts cilvēks, jo pēc pandēmijas piespiedu pauzes viņa grafiks atkal blīvi aizpildījies.
Jau gadiem teju katra nedēļas nogale viņam paiet kādās sacensībās – skriešanas, riteņbraukšanas vai slēpošanas. Turklāt pat uz attālākām sacensību vietām – ne tikai uz 27 km attālo Daugavpili, bet krietni tālākiem Preiļiem, Krāslavu, Rēzekni viņš mierīgu garu aizminas ar riteni. Satiekam Romānu veterānu mačos Daugavpilī. Uz vaicājumu, vai tomēr nav pagrūti startēt pēc 25 km velobrauciena, Romāns atzīst, ka nedaudz kājas jūtot gan, bet tie nu tiešām ir dzīves sīkumi. Šurp viņš stundas laikā atbraucis ar riteni – esot bijis sāna vējiņš, tā normāli varējis pabraukt, nostartēja veselās divās distancēs – 60 un 200 m skrējienos, saņēma divas medaļas un nemaz ne tik lēnu garu devās mājupceļā.
Starp citu, Romāna veloparks nav šāds tāds, jo katru gadu 15. augustā viņš ar divriteni dodas 45 km braucienā uz Aglonas svētkiem, kur pie reizes visi riteņi ir tikuši arīdzan apsvētīti.
Romāns mūs vedina mājas dibenistabā, kur skatienam atklājas sava veida improvizēta slavas zāle. Simtiem medaļu, sacensību dalībnieka numuru, piemiņas zīmju un kausu gan no PSRS laikiem, gan jau brīvvalsts laikos apbraukātajām Eiropas zemēm ar. Kādas pārdesmit medaļas Romāns esot pārdevis kolekcionāriem, bet vairāk gan to darīt neplānojot, jo tās tomēr paša sūri grūti pelnītas atzinības zīmes.
Mūža labākie laiki – tagad
“Es pateikšu – labākie laiki mums ir tagad – brīvā Latvijā,” uz jautājumu par tik dažādo piedzīvoto varu un laikmeta griežu salīdzinājumu bez domāšanas atteic Romāns.
Krievu laikos arī varējis dzīvot, tik tā nebrīve un latvietības apspiešana pagalam nav bijusi pieņemama.
“Darbā mums runāja tikai krieviski, jo milicijā jau latvieši strādāt negāja – Daugavpils milicijas nodaļā mēs bijām tikai trīs četri latvieši,” stāsta Romāns. “To latviešu valodu krievi gribēja iznīcināt. Es savus bērnus laidu latviešu dārziņā, abi dēli beidza arī latviešu skolu, jo es uzskatīju, ka krieviski jau viņi tāpat iemācīsies, lai skolā mācās latviešu valodu.” Tagad, klausoties pa radio šausminošās ziņas par karu Ukrainā, Romānam kā jau kara laika bērnam ir dubultsmagi, jo viņam vārds “karš” nav tukša skaņa. “Jau ar Krimu krieviem bija par maz, viņiem vajag visu Ukrainu,” viņš skumīgi nošūpo galvu. “Krievi saka, ka Ukrainā valdot fašisti. Kādi tur fašisti?! Viņi jau mūs, latviešus, arī saukā par fašistiem”. Romānam sāp sirds par ukraiņu tautu, bet viņš cer, ka viņi izturēs un uzvarēs šajā karā.
Lai vai kā, sirmais vīrs par dzīvi nesūrojas it nemaz. Izdzīvot varot, arī dēli neesot aizmirsuši – viens tepat no Pierīgas atskrienot talkā, otrs gan ar ģimeni dzīvojot Skotijā. Romāns visu laiku ir kustībā, arī tagad jau plāno, ka jāstāda kartupeļi, sīpoli, gurķi, jāsēj burkāni, galda bietītes – tā, lai pašam sava iztikšana. Nu, tikai tas, ka darba daudz vasarā ar visu to lielo ravēšanu. Bet kā ir, tā ir, nosmej Romāns: “Sportam ir jāziedo laiks katru dienu, lai cik daudz darba arī nebūtu. Jāgatavojas sacensībām un jāravē!”
Ar Romānu Saušu Vaboles pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Aivars Cāns, gaismotājs Juris Lasinskis.
