Es jums teikšu – pasakaina lieta ir tas kompresors! Sen tā nebiju sarijusies putekļus, kā darbnīcā pie Aināra. Tad nu glābties varēja vienīgi, kārtīgi izpūšot acis un kameras (cerams, ka LTV kameru parka vīri šo nelasa!). Bet tas viss ir nieks pret kūsāt kūsājošu darba dunu, pret darīšanas prieku, pret dzirkstošiem jokiem, kas no paša darītāja birtin birst darba dunas starplaikos, un no spēles azarta, kas ievelk un liek arī sev pašiem uzdot jautājumu – paklau, kad es pēdējo reizi esmu uzspēlējis novusu?
No aizgaldiem uz galdiem
“Kāpēc es vispār sāku taisīt novusa galdus? Jo nebija, uz kā spēlēt,” uz brīdi pieklustot darbnīcas trokšņiem, savu stāstu sāk Ainārs. Vaidavas vīri sanākuši kopā un domājuši uzspēlēt novusu, sameklējuši kolhoza vecos galdus, kas bijuši pabriesmīgā stāvoklī, un sākuši pa druskai trenēties. “Daži jau brīnījās – ko tie stulbie veči līdz pusnaktij dauza tās ripas… Jā, bet mēs sanācām kopā kādi 20 vaidavieši un trenējāmies tepat kultūras namā, vēlāk bijušajā skolā – baigi gribējās spēlēt,” atceras Ainārs. To, ka tā spēlētprasme, uz tik sliktiem galdiem trenējoties, nevar būt nekāda dižā, sapratuši jau pirmajos lielākajos mačos. Savākuši kādu naudiņu, bet bija 2011. gads, krīzes laiks un nekur īsti tādus novusa galdus nopirkt nevarējuši. Nu ko – jātaisa pašam. Un tā tas sācies.
Pirmie galdi esot tapuši Rubenē pie tēva bijušajā kūtiņā, kur lopi gan jau bija nolikvidēti. Tad nu izlauzuši aizgaldus, un pirmie Aināra novusa galdi tapa telpā, kuras izmērs bija nedaudz lielāks par pāris novusa galdiem.
Kas ir novuss?
Novuss (zināms arī kā koroona vai korona) – ir latviešu nacionālais sporta veids. Novusa galda izmēri, spēles nosaukums un spēlēšanas noteikumi radīti Latvijā, kur uz novusa galdiem tiek spēlēts jau kopš 1927. gada. Tā kā jūrnieki brīvajos brīžos uz kuģiem, kas atradās jūrā, nevarēja spēlēt biljardu, kāds kuģu namdaris no akciju sabiedrības „Faulbaums” pēc biljarda galda līdzības izgatavojis vienu no pirmajiem novusa galdiem Latvijā. Tāpēc tas ap 1927. gadu sāka izplatīties tieši ostas pilsētās — Ventspilī, Liepājā un Rīgā. Dažās valodās, piemēram, krievu valodā, to tā arī sauc par "jūras biljardu”. Mūsdienās novusu spēlē arī ASV, Kanādā, Austrālijā, Krievijā, Anglijā, Gruzijā, Vācijā, Izraēlā, Somijā.
Sākumā Ainārs uztaisījis divus galdus, bet ja uz treniņu atnāk 20 spēlētāji, tad ar diviem galdiem ir stipri par maz. Tad taisa vēl divus, tad vēl… Ainārs lēš, ka šajos desmit gados tapuši pie pusotra tūkstoša novusa galdu. Regulārs noņēmējs esot Igaunija, jo tur katru gadu valsts piešķirot kādu naudiņu iepirkumam, un ik gadu desmit Aināra meistarotie galdi aizceļo uz kaimiņzemi. Pa kādam ir aizceļojuši uz Ameriku, Austrāliju un Angliju, bet to nu meistars uzsver nemitīgi: “Es neesmu lielražotājs. Es knapi spēju tepat mūsējo vēlmes apmierināt. Un katrs galds tomēr ir ļoti īpašs, tas nav nekāds širpotrebs. Es vienmēr esmu teicis – traka būs tā diena, kad ķīnieši sāks ražot plastmasas novusa galdus – tas vairs nebūs novuss.”
Savaldīt dzīvo galdu
Mani allaž ir sajūsminājuši epiteti, kādus mākslinieki un amatnieki velta saviem “gara bērniem”. Tajos bieži ir tik daudz negaidītības un neparedzamības. Tā arī Ainārs pārsteidz apzīmētāju izvēlē, aprakstot savus darinājumus: “Manos galdos ir kaut kāds maigums iekšā, viņi ir dzīvi, viņi visu savu mūžu “staigā” un dzīvo savu dzīvi”.
Pirms daudziem gadiem sakaroties ar vecajiem kolhozu laika galdiem, Aināram nācies pacīnīties, lai atgūtu tiem kaut cik pieklājīgu izskatu un lietojamību. “Es pats tos galdus savaldīt tomēr māku,” lepojas meistars, “ja galdam ir izveidojies vēders vai bedre otrā pusē, ieliekot attiecīgos stiprinājumus, es viņu varu dabūt taisnu un spēlējamu. Ne nu gluži galdu vārdotājs, bet tāds sava veida galdu savaldītājs es esmu gan.”
Pamazām nodarbē ievilkta arī dzīvesbiedre, kuras atbildībā ir novusa galdu kulīšu šūšana – diezgan apnicīga, bet svarīga nodarbe. “Šajā darbā sīkumu nav,” norāda Ainārs. “Katra nianse ir svarīga. Piemēram, pēc noteikumiem starp luzu un bortu ir atļauta atstarpe 15 milimetri plus-mīnus viens milimetrs. Un tad nu ir tā – ja es būšu uztaisījis atļautos 14 mm, tad es visiem spēlētājiem būšu draugs, jo visi kauliņi kritīs iekšā.
Taču ja es uztaisīšu tikpat legālos 16 mm, tad kauliņi sēdēs “uz balkona”, nekritīs iekšā un spēlētāji nebūs laimīgi. Tāpēc es parasti cenšos zelta vidusceļu – tos 15 milimetrus uzlikt, lai naktīs mierīgi varu gulēt,” gardi nosmej Ainārs.
Jo sacensībās jau esot tā – ja diena ir veiksmīga un spēle iet no rokas, tad viss ir kārtībā, bet, ja kādam spēle nevedās, tad sāk meklēt vainīgo – ripa ne tāda, kija līka, bet visbiežāk vainīgs ir galds. Tiesa, Ainārs par saviem galdiem nekādus pārmetumus saņēmis neesot, drīzāk pretēji – itin bieži sanāk uzspēlēt uz paša galdiem, tad gan esot īpašs lepnums un gandarījums par paveikto. Un, ja vēl citi novērtē un uzslavē – ko vairāk vajag?
Spēlē ar galvu
“Novuss nav šahs, te salīdzinājumā ar šahu ir jādomā,” vecum veco novusistu joku atgādina Ainārs. Protams, ka pirmoreiz kā jau lauku puika ar novusu Ainārs saskāries bērnībā, kad, vēl padomju zemē mītot, novuss bija ļoti populārs brīvo brīžu pavadīšanas veids – katrā skolā, darbavietā un ļoti daudzās ģimenēs šī no malas šķietami vienkāršā spēle bija lielā cieņā.
Novusa vēsture Latvijā
Līdz 1940.gadam un Otrajam pasaules karam Latvijā norisinājās ļoti daudzas individuālās un komandu meistarsacīkstes novusā. Pēc kara novuss pamazām atgriezās Latvijā un 1963. gada 6. decembrī tika nodibināta Latvijas Novusa federācija, par vadītāju ievēlot Jāni Piebalgu. Sākot ar 1964. gadu, tika organizēti Latvijas individuālie čempionāti un vēlāk arī komandu čempionāti. 1980. gadu vidu Latvijā ar novusu nodarbojās vairāk kā 55 000 novusistu.
Vaidava arī nav bijusi izņēmums, tur padomju laikos pastāvējušas pat vairākas novusa komandas. Īsti nav skaidri iemesli, kāpēc šis tomēr ļoti demokrātiskais un pieejamais sporta veids, mainoties valsts iekārtām, strauju zaudēja savu megapopularitāti, un nu vairs visā Latvijā esot mazāk par tūkstoti aktīvu novusa spēlētāju. Tomēr, piemēram, mazajā Vaidavā esot divas vīriešu un viena sieviešu komanda, lepojas Ainārs, gan atzīstot, ka visi, saprotams neesot vietējie vaidavieši, tomēr novuss Vaidavā dzīvo.
Un par novusa dzīvelīgumu nelielajā Vidzemes ciemā šaubu nekādu – pāris reizes nedēļā vietējā sporta centra pagraba zālītē sanāk krietns pulciņš šīs spēles cienītāju. Ainārs stāsta, ka sākotnēji ar novusa kluba mājvietas atrašanu neesot vedies, jo šim sporta veidam ir sava veida blaknes – galdu slīdamībai izmantotā pulvera dēļ novusisti nav lūgti un gaidīti viesi tradicionālā sporta vai deju zālē.
Par laimi izdevies nobāzēties vietējā sporta centra pagrabā, kur bijušajā cīņu sporta zālē noklāts lietots florbola segums, pašu rokām uztaisīts remonts, pašmāju meistara darinātie galdi, un novusa kluba mājvieta gatava.
Neslēpām savu pārsteigumu, ieraugot spēlētāju vidū četras dāmas. “Arī mana kundze pirms trim gadiem sāka spēlēt, un ziniet, viņai ļoti labi padodas,” mums pačukst Ainārs, “ja godīgi, man pat būtu jābaidās satikties ar sievu pie viena spēles galda”. Diemžēl no trim dēliem tikai vecākajam esot interese par novusu un viņš iekļāvies vietējā komandā. “Protams, jauniešu trūkums ir sāpīga tēma arī mūsu sporta veidā,” atzīst Ainārs, “tai pašā laikā tieši pie mums Vaidavā dzīvo nu jau trīskārtēja Latvijas čempione – pavisam jauns skuķis, bet talantīga!”
Nekad līdz šim nebiju iedomājusies, ka novuss ir ļoti laikietilpīgs sporta veids. Ja citos sporta veidos divas–trīs stundas un tu jau esi mājās, nomazgājies un gultā, tad novusa turnīrā tiek pavadītas 10–12 stundas, protams, nedēļas nogalēs, salīdzina Ainārs, kurš ir kļuvis arī par novusa spēļu tiesnesi. “Visa tā atmosfēra, darbošanās, tiesāšana vai spēlēšana – viss šis process kopumā man sagādā milzu gandarījumu, nostabilizē sirdsmieru, lai pirmdien es atkal varu iet uz darbu.”
Ar vaidavieti Aināru Pēču tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Uģis Jakubāns, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Dzintars Poldseps.
