Sadaļas Sadaļas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Mazā piektdiena

Province: «Klusā daba ar gaismu»

Vienmēr pret straumi. Iecavas māksliniece Tatjana Paļčuka-Rikāne glezno pasaulē atzītus darbus

Iecavas pusē dzīvojošā gleznotāja Tatjana Paļčuka-Rikāne bērnībā sapņoja kļūt vienkārši par sētnieci vai kioska pārdevēju. Bet sanāca tā, ka mākslās viņa skolojās pie mūsu grandiem – Konrāda Ubāna, Pētera Postaža un akadēmiķa Eduarda Kalniņa.

Tatjana ir burve. Labā, saprotams. Viņas darbi vilina, ievelk, apbur un nevilšus liek smaidīt. Un, kas ir galvenais, pēc tikšanās ar Tatjanas gaismas un saules pielieto mākslu tu vairs nevari nedomāt. Varbūt tā arī ir viņas lielākā burvestība – likt domāt. Par lietu kārtību, mākslas misiju un mūžīgu iešanu pret straumi.

Pa kreisi - Tatjana Paļčuka-Rikāne gleznojot. Pa labi - mazbērni dzīvē un dubultportretā.

Uzdrošināties sākt no jauna

“Mēs vēlu sākām ar manu Pēteri (Tatjanas vīrs, mākslas aģents Pēteris Rikāns – red.) visu to tautās iešanu. Un sākām vecumā tomēr. Un sākām ar dalību starptautiskos konkursos, kas māksliniekiem ne visai patīk, jo viņi iedomājas, ka viņi kaut ko nozīmē. Bet es uz to skatījos mierīgi – mani tāpat neviens tur nezināja un neviens man neko nebija parādā. Pareizi?” stāvot brīnišķīgā, saules pielietā darbnīcā starp pasakainiem darbiem, māksliniekiem neierasti pieticīgi un bez mazākās iedomīguma atblāzmas savu stāstu sāk gleznotāja Tatjana Paļčuka-Rikāne.

Tatjana Paļčuka-Rikāne un viņas darbi.

Kad atnākusi pirmā atzinība, pirmās uzvaras konkursos un pirmās pozitīvās kritiķu atsauksmes Tatjana jutusies pagalam samulsusi: “Saņēmām to pirmo starptautisko prēmiju, tas bija tik dīvaini. Saku vīram - Pēteri, ir taču vesela pasaule, tik daudz labu mākslinieku, un pēkšņi viņi ieraudzīja mani.  Bet es vienmēr esmu bijusi neordināra sava ceļa gājēja. Vienmēr ir grūti, kad tu ļoti atšķiries no citiem, vieglāk ir bariņā, plecu pie pleca – re, kādi mēs malači, bet vienam iet pret straumi... Tas nav viegli, un te pēkšņi es kādam izrādos interesanta!”

Sarunā šajā brīdī nevar neiejaukties arī jau pieminētais dzīvesbiedrs Pēteris: “Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka Taņa ir laba māksliniece. Nu jau arī viņa pati reizēm tam notic...” 

Tatjanas Paļčukas-Rikānes mājas gleznainais interjers.

Tatjana smejoties rāda ''goda plāksni'' – vesela siena darbnīcā atvēlēta diplomiem un Goda rakstiem par dažādiem starptautiskiem sasniegumiem: “Tas jau viss ir Pētera nopelns, es jau tikai te sēžu un gleznoju savā nodabā – viss lielākais smagums ir uz viņa pleciem.”

Likumsakarīgi vaicāju, vai kritiķu labvēlība un pozitīvas atsauksmes pašai māksliniecei ir svarīgas. “Kādreiz bija svarīgi,” pēc nelielas pārdomu pauzes nedaudz rūgti nosaka Tatjana. “Tad es biju jaunāka un, protams, gaidīju, ka mani kāds novērtēs. Es tik ilgi gaidīju, bet latviešu mākslas kritiķi par mani nerakstīja. Un, kad beidzot par mani uzrakstīja Ingrīda Burāne un es pirmo reizi Latvijā, Cēsīs sarīkoju izstādi... Klausies, es domāju, ka es nomiršu! Reāli. Tas bija ļoti, ļoti svarīgi.”

Tatjans Paļčukas-Rikānes mājas gleznainais interjers.

Pasaulē iziešanas idejas virzītājs un bīdītājs, protams, ir Tatjanas vīrs, mākslas aģents un sargeņģelis vienā personā Pēteris Rikāns. Viņš Tatjanas darbus bija pamanījis jau senāk un pāris gleznas pat iegādājies. Bet liktenim labpatika pēc pirmajām ne īsti laimīgajām laulībām savest abus kopā un izveidot spēcīgu savienību ne vien dzīvē, bet arī mākslā. Un Pēteris ir piepildījis vēl kādas klusas un šķiet nesasniedzamas Tatjanas cerības – viņa ir tikusi pie savas sapņu darbnīcas, atliek tikai radīt!

Pa straumei – nekad!

Tatjana jau no mazotnes bijusi drusku neatlaidīga sava ceļa gājēja. Vaicāta par bērnības sapņiem, viņa pārsteidz, atzīstot, ka vēlējusies kļūt par visu ko, tikai ne par mākslinieci, jo nākusi no pavisam parastas ģimenes. Tad nu sapņu profesijas mazajai Taņai bijušas divas – vai nu par sētnieku (obligāti ar sniega lāpstu, kam apakšā piesista metāla maliņa), vai avīžu kioska pārdevēju (kam kapeiciņas glabājas melnā plastmasas kastītē). Nez no kurienes pēkšņi dzimusi doma par gleznošanu, un, nevienam mājās neko nestāstot, Tatjana pati nokārtojusi dokumentus un iestājusies prestižajos “rozentāļos” jeb Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Tikai palūgusi mammai nopirkt profesionālas akvareļu krāsas. Tālāk ceļš bijis nolemts – Latvijas Mākslas akadēmija.

Tatjanas Paļčukas-Rikānes darbnīca.

“Bez laba skolotāja tu nekad neko neizdarīsi, tev nekas neizdosies,” cieši pārliecināta ir Tatjana. Viņa dzīvē izvilkusi lielo lozi – padomājiet paši: nokļūt pie pasniedzējiem Imanta Vecozola, Konrāda Ubāna, Pētera Postaža, Edgara Iltnera un, pats svarīgākais, akadēmiķa Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā.

“Ja vispār ir laime, tad satikt tādus cilvēkus, un viņi visi man palīdzēja. Ko viņi manī saskatīja? Nebija jau, ko redzēt. Bet viņi tomēr redzēja, jo pats Eduards Kalniņš uz to brīdi vairs audzēkņus nepieņēma, bet mani paņēma. Mani – tādu nekādu meitenīti! Tu vari iedomāties?” sev raksturīgajā šaubu un sajūsmas mikslī virpuļo mākslinieces domas.

Viņa ir bezgalīgi pateicīga dižajiem pedagogiem gan par ierādīto arodu, gan par dziļo mākslas izpratni, gan par viedajiem padomiem, kurus Tatjana iemūrējusi sava dzīves redzējuma pamatos: “Akadēmiķis Kalniņš teica, ka nevajag steigties pie ovācijām, ziediem un mūzikas tušām! Tā arī daru.” Taču būtiskākais skolotāju devums ir iemācīt domāt: “Tas ir pats svarīgākais – domāšana, nevis zīmēšana, jo zīmēt var iemācīt jebkuru, ticiet man, bet domāt…”

Tatjanas Paļčukas-Rikānes darbi.

Un vēl viens profesora Iltnera sniegtais padoms ir iedzīvojies mākslinieces ikdienā – pierakstīt idejas.

Dažreiz tik daudz domu nāk galvā, ka nepaspēj uzskicēt, un, cik viegli tās ienāk, tikpat viegli tās ir prom. Iltners esot teicis: ”Taņa, raksti, raksti – kaut ar burtiem, pa plāna punktiem – pirmais, otrais... Es tā arī daru. Piemēram, sēriju par muzikantiem es nosapņoju Asīzē, un teicu – Pēter, ņem un raksti, un diktēju viņam. Man vēl saglabāta tā lapiņa.”

Renesanses atdzimšana

Tatjanas darbus vērojot gribas smaidīt. Tos var lasīt kā grāmatu – gan atvērtu, gan aizvērtu – atkarībā no paša skatītāja sagatavotības, iepriekš uzkrātā zināšanu pūra vai varbūt vēlmes līdzdomāt. Katra glezna slēpj sevī tik daudz zīmju, simbolu, tēlu savstarpējo saspēļu, zemtekstu.

Tatjana Paļčuka-Rikāne gleznojot.

Mākslinieces lielā mīlestība ir Ziemeļu renesanse, taču viņa allaž uzsver nepārtrauktību un turpināšanos – tu nevis dzīvo un glezno 19. vai kādā citā gadsimtā, bet dari to mūsdienīgi, šā laika cilvēkam atbilstoši. Līdzīgi ar visu šajā dzīvē, uzskata Tatjana: “ Mēs domājam, ka esam kaut kas jauns. Nē, visi mēs esam saistīti ar pagājušo, un nav nekā jauna – mēs tikai interpretējam. Un galvenais ir to zināt, ka tu neesi pirmais, ka ne no tevis viss sākās – mākslā un dzīvē vispār.”

“Man tik ļoti patīk ceļot,” nedaudz sapņaina kļūst Taņa. “Bet, kad atgriežamies, – tik labi ir atkal būt mājās. Un lai ir pelēkā debess, un lai drusciņ smalki sijā lietus, un tu jūti to uz sejas – tas ir brīnišķīgi.”

Ar Tatjanu Paļčuku-Rikāni Iecavas pusē tikās: režisore Dace Kokle, operatori Armands Rudzītis un Aivars Cāns, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Andris Limbaitis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt