Sadaļas Sadaļas

Province

Province: «Vārdi un darbi»

Province

Province. «Daugavpils Universitātei - BŪT!»

Province: «Kustība=dzīvība»

Ar kustību pretim sava derīguma termiņa beigām. Saruna ar Smiltenes fizioterapeiti Baibu Gutāni

“Es gribētu nomirt 85 gadu vecumā, vadot grupu nodarbības,” it kā jokojot, bet ar savu tiesu nopietnības saka fizioterapeite Baiba Gutāne no Smiltenes. Baibas vingrināmie, masējamie, teipojamie un čubināmie esot tādi paši, kā viņa – pavisam parasti vidusmēra cilvēki bez žilbinošiem talantiem un sevišķiem sasniegumiem. Bet varbūt viņu un arī Baibas īstais un neatsveramais talants ir kārtīgi padarīts darbs?

Baiba, šķiet, nekad nenokar galvu. Pat šajos grūtajos nesatikšanās un virtuāli neīsto attiecību laikā viņa ir atradusi veidu, kā turpināt sev un domubiedriem tīkamo nodarbi – vairākas reizes nedēļā viņi vingro “Zoom”. Un skat – atkal gandarījumu sarakstiņā viens mazs ķeksītis pievilkts.

Falšā perfekcionisma kults

“Kāpēc jūs atbraucāt pie manis? Es taču īsti nekas neesmu,” lai arī laiku pa laikam no mūsu raidījuma varoņiem nākas uzklausīt šādu iepazīšanās jautājumu-apgalvojumu, tieši Baibas teiktais nedaudz pārsteidz. Jo, lai nu kurš, bet viņa jau nu gan ir kļuvusi par atpazīstamu personu savā pilsētā, sevišķi ar savām attālinātajām nodarbībām. Bet vēlāk saprotu, kāpēc Baiba tā vaicā, un laikam jau tam ir pamats.

“Ko mēs redzam caur un cauri visos medijos – visi tādi perfekti, ar neiedomājamiem talantiem apveltīti un tādas zvaigznes! Parastos cilvēkus jau tu tur nemaz neredzi. Un tāds parastais cilvēks iet pa dzīvi un domā: ko tad es, es jau neko...” jau krietnu laiku iepriekš raisījušās pārdomās dalās Baiba.

“Es arī esmu tas garlaicīgais, parastais cilvēks, nav man nekādu elpu aizraujošu talantu vai aizraušanās, bet es cenšos savu pelēko ikdienu iekrāsot ar mazām, jaukām lietiņām”.

Baiba savā privātpraksē Smiltenē.

Un to mazo jauko lietiņu Baibai savāksies vesela sauja. Viņa skrien, peld, kopā ar mammu orientējas, ar draugu Kārli braukā uz Valmieru dejot balles dejas (kad to ļāva epidemioloģiskā situācijā – red.).  Par sava veida uztraukuma iemeslu izvērtusies aizvadītā ziema, kas sevišķi Ziemeļvidzemē priecējusi ar sen nepiedzīvotu sniega pārbagātību. Baiba nosmej, ka padevusies vispārējam trakumam – kas tu esi par latvieti, ja tev nav slēpju – un tikusi arīdzan pie jaunām slēpēm un vēl vienas papildu iespējas dažādot kustēšanos.

Tomēr viss jādara ar prieku un ar mēru, cieši pārliecināta ir mūsu varone.

“Dari, cik tu vari, – kaut 15 minūtes dienā, lai izstaipītos, taču katrs var atrast.

Sevī tomēr ir kaut kas jāiegulda – pievelc saliektu kāju, uztaisi kaķīti un kamieli mugurai, un tā var būt tava lielā vingrošana, un tev ar to pietiek. Nav uzreiz stunda jāvingro, lai cilvēks justos labi,” uzskata Baiba. Nekas, ja tev ar gadiem parādījies kāds lieks gurnu nostiprinājuma riņķis vai āda nedaudz zaudējusi jaunības tvirtumu, – galvenais, lai katrs pats jūtas labi un ir apmierināts ar sevi. Un, ja tev garšo kafija, – nu ņem un izdzer garšīgas kafijas krūzi, un būs forši.

Baiba strādā Ķelmēnu maizes ceptuves darbiniekiem.

Ieguldīt darbiniekos atmaksājas

Šopavasar pēc Covid-19 piespiedu pauzes Baiba ir atsākusi darbošanos ļoti īpašā pasākumā. Katru pirmdienu viņa dodas uz Rankas pusi, kur zemnieku saimniecībā “Ķelmēni” strādā par fizioterapeiti. “Ko es daru? Visu, ko vien kāds darbinieks vēlas, – masēju, kopā vingrojam, teipoju, konsultēju. Un tas viss par uzņēmuma naudu,“ skaidro Baiba.

Sākums gan pirms gada nemaz neesot bijis tik vienkāršs, jo nācies skaidrot cilvēkiem, kas ir fizioterapeits, ka visi cilvēki netiek uzskatīti par slimiem, ka tas ir tikai ieteikums, nevis obligāts pasākums... Baiba atzīst, ka labākā reklāma un ieteikumi ir klusais telefons, kad viņas nodarbības apmeklējušie darbinieki dalās pieredzē un iesaka izmēģināt izkustēšanos arī citiem.

Baiba vingrošanas nodarbībā “Ķelmēnos”.

Protams, cilvēki arī apzinās, ka par Baibas speciālistes pakalpojumiem jau viņu darba devējs ir samaksājis, un viņiem šī naudiņa, ko citkārt varbūt būtu tērējuši savas veselības uzlabošanai, ģimenes budžetā atbrīvojas un var tikt novirzīta citiem mērķiem. “Cilvēki sākumā patiešām brīnījās. Atnāk un stāsta – redz, kur man ir nosūtījums uz masāžu. Saku – labi, darām. Cik reizes vajadzēs – piecas vai desmit – darīsim. Kādam vajadzētu vingrošanu, viss kārtībā – darām, kas nepieciešams un ko es varu piedāvāt,” saka Baiba. 

Ķelmēnu maizes ceptuvē joprojām maizi cep “pa vecam”, spītīgi saglabājot seno tradīciju katru kukulīti apglaudīt cilvēka rokām. Bet tradicionālā maizes cepšana paģērē lielu fizisku darbu, kam mūsdienu cilvēks vairs īsti nav gatavs, aizdomājas Baiba. Viņa daudz prātojusi par tehnoloģiju graujošo ietekmi uz cilvēka veselību un fizisko labsajūtu, jo universālu rosīšanos savā piemājas saimniecībā, kad darbs nomaina darbu un ir milzīga kustību dažādības amplitūda, ir aizstājusi monotona vienveidīga darbība.

Baibai itin bieži vaicājot – kāda ir labākā kustība, ko jūs ieteiktu praktizēt. Uz šo jautājumu viņa atbildot ar fizioterapeitu jociņu, ka katra nākamā kustība ir labākā kustība.

Vienkārši jākustas, un dzīves standarti augs. “Es esmu ļoti lepna, ka ir tādi uzņēmumi, kas domā par saviem darbiniekiem, par viņu dzīves kvalitāti un līdz ar to arī darbspēju kvalitāti”, saka Baiba. 

Vingro “Zoom”

Sarunā ar Baibu nemitīgi atgriežamies pie tēmas par ''cilvēku parasto''. Viņa atzīst, ka nav jau nemaz tik daudz to iespēju, kur izkustēties ne pārāk sportiskam un trenētam, tomēr par savu veselību rūpi turošam smiltenietim vai apkaimes iedzīvotājam. Ar sporta zālēm ir švaki, un tajās tomēr uzsvars ir uz smagatlētiku vai komandu sportu. Superaktīvie, protams, iet uz jogu vai vēl kādām grupu nodarbībām, bet kur likties vienkārši izkustēties gribētājiem? Pirms kāda laiciņa Baiba bija iesaistījusies projektā, kur vairākas reizes nedēļā vadīja grupu vingrošanas nodarbības četros apkārtējos Smiltenes pagastos. Taču arī šīm nodarbēm svītru pārvilka pandēmija. Un tad dzima ideja par attālināto vingrošanu.

Neatsverams Baibas atbalsts un palīgs - draugs Kārlis.

Iesākums bijis raibs. Protams, nekādas iepriekšējas pieredzes darboties attālināti Baibai nav bijis. Kā tehniski to izdarīt, kā saslēgt kameras, datoru, nodrošināties ar labu interneta signālu, kā iekārtot vingrošanas laukumu, lai katru kustību iespējami labi varētu saskatīt attālinātie vingrotāji, – vesels jūklis nekad iepriekš nerisinātu problēmu. Un visam pāri bažas – vai maz kādam tas ir vajadzīgs, būtu jauki sagaidīt kaut padsmit cilvēku pieslēgšanos virtuālajai vingrošanai. Cik gan liels bija Baibas pārsteigums, pēc pirmās nodarbības uzzinot, ka tajā piedalījies 91 interesents!

Veselas sarunas vērti ir atgriezeniski iegūtie stāsti “iz ekrāna otras puses”. Ir mājas, kur vingro veselām ģimenēm, iepriekš nobrīdinot bērnus, lai noteiktajā laikā nesadomā viesoties vai zvanīt, un izbrīnot kaķi, kas īsti nesaprot, kāpēc saimnieki pēkšņi izdomājuši kaķveidīgi vārtīties un staipīties pa grīdu. Citviet divas dāmas sanāk lielajā bērnudārza zālē, lai katra savā stūrī izkustētos. Kādā mājā jāpārbīda mēbeles, jo garās saimnieka kājas sāpīgi atsitas te pret ledusskapi, te pret galdu. Bet tās visas ir ar smaidu atstāstītas situācijas, kas nemazina prieku par iespēju izkustēties un būt kopā, kaut pagaidām attālināti.

Ieguldījums ''savās beigās''

Baiba ir ļoti neparasta sarunu biedrene. It kā ļoti pareiza, sievišķīga un maiga, tai pašā laikā ar ļoti skarbiem, pašas vērojumos un vērtējumos balstītiem izteicieniem, kuri krāšņumam atjaukti ar kārtīgu porciju melnu jociņu. “Es nebūšu augstprātīga un neteikšu, ka varu palīdzēt katram un visas problēmas varu atrisināt ar fizioterapiju.

Bet cilvēkiem dažreiz vajag tikai sarunu un galvenais – pieskārienu, jo daudziem trūkst šīs bužināšanās un čubināšanās mājās, tad nu viņš samaksā man naudiņu un saņem vienkārši nepārtrauktus pieskārienus.

Skarbi? Bet tāda ir realitāte,” ierasti tieša ir Baiba.

Baiba fizioterapeita darbā.

Viņa daudz runā par vecumu un nāvi, par cienīgu gatavošanos savām ''derīguma termiņa'' beigām, jo tādas nu neizbēgami pienāks katram.  “Mans fizioterapeita piedāvājums ir paskatīties uz dzīvi citādi,” spriež Baiba. “Mēs savā ķermenī esam piedzimuši, un mums tajā būs arī jānomirst. Nu tad padomājam – kā mēs tajā jūtamies? Kā mēs domājam – cik stundas mums būtu jāstrādā un cik jāatvēl miegam? Vai mēs labi jūtamies ar 70 kilogramiem? Un kā mēs jūtamies ar 130? Un kā es jutīšos, kad man būs 85 gadi? Vai es varēšu sev dibenu noslaucīt, vai to darīs kāds cits? Tā ir realitāte, es esmu strādājusi pansionātā un zinu, ka kustība ir ieguldījums sevī, savās beigās.”

Ar Baibu Gutāni Smiltenes pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Ēvalds Dukuls, operators Aivars Cāns, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Andris Limbaitis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt