Dzejnieka un žurnālista Jāņa Ziemeļnieka īstais vārds bija Jānis Krauklis. Viņš agri zaudēja tēvu un bija spiests doties ganu gaitās, kas viņam riebās un naktīs rādījās murgos. Vēlāk pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem apgūt kurpnieka un aptiekāra profesijas viņš sāka strādāt Strenču fotodarbnīcā par fotogrāfa mācekli un vēlāk arī par fotogrāfu, paralēli sākot rakstīt dzeju.
Autora ziņas
Humora un satīras žurnāls “Dadzis” bez pārtraukuma iznāca gandrīz 40 gadu – laikā no 1957. līdz 1995. gadam. Tas bija populārākais izdevums Latvijā, kurā tika publicētas karikatūras, humoreskas, satīriski raksti par birokrātiem, dažādām nolaidībām, krāpniekiem un likumpārkāpējiem, kā arī lasītāju iesūtītās vēstules par viņu piedzīvotajām nejēdzībām. Žurnāls centās nebūt tikai pasīvs sociālu un politisku norišu vērotājs, bet provocēt reālas pārmaiņas sabiedrībā jeb, kā vēstīja “Dadža” princips, “ne tikai izsmiet nebūšanas, bet durstīt tik ilgi, kamēr tās ir novērstas.”
1933. gadā Emīlijas Benjamiņas izdotā avīze "Jaunākās Ziņas" vairākos turpinājumos sāka publicēt jaunā rakstnieka Viļa Lāča romānu "Zvejnieka dēls". Tā bija pirmā reize latviešu literatūrā, kad kāds pievērsās latvietim tik tuvajai un pazīstamajai zvejnieku videi, tāpēc nebija pārsteigums, ka šis darbs ātri vien iekaroja lasītāju sirdis un padarīja Lāci par slavenību.
Gleznotāja Džemma Lija Skulme ir dzimusi 1925. gadā Rīgā. Viņas tēvs bija gleznotājs Oto Skulme, bet māte – pirmā latviešu sieviete-tēlniece Marta Skulme. Pēc mākslinieces diploma iegūšanas Džemma Skulme darbojās grāmatu mākslā, kā arī strādāja par dekoratora palīdzi Dailes un Valsts Leļļu teātros. Savai pirmajai personālizstādei viņa gatavojās visnotaļ vēlu – 43 gadu vecumā –, neilgi pēc Ņikitas Hrusčova īstenotā atkušņa Padomju Savienībā.
“Pūt, vējiņi!” jeb lībiski “Pūgõ tūļ” ir sena lībiešu kāzu dziesma, kura ar nosaukumu “Puhu Tuul” labi pazīstama arī Igaunijā. Lībiešu puisis ar laivu dodas pie savas iecerētās uz Kurzemi, lai viņu apprecētu, bet ne viss iet tik gludi, kā cerēts, un ceļa galā līgavaini sagaida dažādi, viņaprāt, nepatiesi apvainojumi.
Pirmie latviešu Dziesmu svētki norisinājās 1873. gadā pirmajā Rīgas parkā – Viestura dārzā, kas tagad tiek dēvēts arī par Dziesmu svētku parku. Nākamie Dziesmu svētki tika organizēti dažādās vietās Rīgā, estrādi būvējot katru reizi no jauna. 1955. gadā Mežaparkā tika uzbūvēta estrāde, kura tika iecerēta kā PSRS sasniegumu demonstrācijas jeb pastāvīga Dziesmu svētku norises vieta. Lai estrādes telpas starp Dziesmu un Deju svētkiem nestāvētu tukšas, tajās tika izveidota Tautas sasniegumu izstāde. Tajā atradās arī eksponāts, kas bija katra padomju cilvēka sapnis – privātmāja ar mēbelēm.
Monumentālās tēlniecības meistars Kārlis Zāle ir dzimis 1888. gadā – šajā pašā gadā Latvijas teritorijā norisinājās III Vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki un iznāca Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis”. Tēlnieka īstais uzvārds bija Zālīte, bet viņš uzskatīja, ka nopietnam māksliniekam nepiestāv vārds pamazināmajā izteiksmē, tāpēc izvēlējās saukt sevi daudz monumentālākajā uzvārdā – Zāle.
Marks Rotko piedzimst 1903. gadā Krievijas impērijas pilsētā Dvinskā, kuru šobrīd pazīstam kā Daugavpili. Viņš aug farmaceita Jēkaba Rotkoviča un viņa sievas Annas Goldinas ģimenē un bērnībā vienīgais no četriem bērniem apmeklē ebreju garīgo skolu. Kad Rotko ir 10 gadu, viņa ģimene līdzīgi daudziem ebrejiem emigrē uz ASV. Sākumā Rotko dzīvo Portlendā Oregonas štatā, vēlāk kādu laiku mācās Jeila Universitātē, plānojot kļūt par inženieri vai advokātu, līdz beidzot pārceļas uz Ņujorku.
Rakstnieks, gleznotājs un tulkotājs Jānis Jaunsudrabiņš piedzimst 1877. gadā Neretā. Trīs gadu vecumā mirst Jaunsudrabiņa tēvs, un puika nonāk pie mātes vecākiem ''Riekstiņos''. Vēlāk šīs mājas kļūst par prototipu autobiogrāfiskajā romānā “Baltā grāmata” aprakstītajai videi, kurā uzaug mazais Jancis. Šajās mājās 1967. gadā arī izveidots Jaunsudrabiņa memoriālais muzejs.
1961. gadā ikgadējā Starptautiskā teātra institūta (International Theater Institute jeb ITI) pasaules kongresā Helsinkos Somijas centra prezidents, dzejnieks Arvi Kivimaa rosina visā pasaulē sākt atzīmēt Starptautisko teātra dienu. Visi vienojas par šo dienu pasludināt 27. martu – datumu, kad katru gadu jauno sezonu tradicionāli uzsāk Parīzes teātris “Théâtre de la Ville”.
Holivudā Marlēna Dītriha un Grēta Garbo, bet Padomju Savienības karaliene, dieviete un saule – Vija Artmane!
Lielā mūzikas balva ir augstākais apgalvojums profesionālajā mūzikā Latvijā. Vienkārši runājot – ja mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons” pasniedz populārajā mūzikā, tad Lielo mūzikas balvu – akadēmiskajā jeb klasiskajā mūzikā. Lielo mūzikas balvu 1993. gadā dibināja tā laika kultūras ministrs – maestro Raimonds Pauls. Pirmos gadus balvas ceremonija norisinājās Lielajā ģildē, bet jau kopš 1996. gada tās nemainīga mājvieta ir Latvijas Nacionālā opera un balets.
Igauņiem Kalevipoegs jeb Kaleva dēls, lietuviešiem valdnieks Gedeminas, bet mums – protams, Lāčplēsis. 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā valdīja nacionālā romantisma idejas, un līdz ar tām uzplauka arī interese par nacionālajiem eposiem. Tautas eposs tika uzskatīts par vienu no nācijas eksistences pamatakmeņiem, bet latviešiem tāda diemžēl nebija, tāpēc Andrejs Pumpurs varonīgi apņēmās šo eposu vienpersoniski radīt.
No kā tikai 20. gadsimtā cilvēki nav klausījušies mūziku – skaņu plates, magnetafona lentes, vēlāk audiokasetes, bet 1980. gadu beigās likās, ka neko labāku par kompaktdiskiem jau nu tiešām neizgudros. Tomēr laikā, kad mūzikas atskaņošana kļuvusi lielākoties digitāla, cilvēki atkal atgriežas pie kaut kā īsta un taustāma – patīkami čerkstošajām skaņu platēm. Izrādās, agrāk plates Latvijā ne tikai klausījās, bet arī – ražoja! 1930. gados pasaulē valdošās ekonomiskās krīzes dēļ Latvijā tika noteikti importa ierobežojumi, kas palīdzēja attīstīties vietējai ražošanai.
Komponists Vilhelms Rihards Vāgners dzimis 1813. gadā Leipcigā. Divdesmit četru gadu vecumā komponists nokļūst Rīgā, kur viņš sāk strādāt par Pilsētas teātra galveno diriģentu. “Rīga man tiek aprakstīta kā pati jaukākā vieta uz pasaules – īpaši, kas attiecas uz naudas pelnīšanu...” vēstulē no Berlīnes savai sievai Minnai raksta Vāgners. Tā gan diemžēl neizrādās gluži patiesība.
2020. gada 5. decembrī latviešu dokumentālā kino operatoram un režisoram Jurim Podniekam būtu apritējuši 70 gadi. Juris Podnieks savos darbos turpināja 1950. un 1960. gados Latvijā aizsākto poētiskā dokumentālā kino tradīciju, savienojot sava laikmeta notikumu reportāžu ar tēlainu, metaforām bagātu kino valodu.
Viena no izcilākajām latviešu 20. gadsimta personībām, diriģents, komponists un pedagogs Leonīds Vīgners dzimis 1906. gadā Maskavā. Mūzikas pamatus viņš apguva jau pie tēva – mūzikas vecmeistara un folkloras vācēja Ernesta Vīgnera. Par sevi Leonīds Vīgners ir teicis: “Es esmu universāls!”, ko arī apliecina viņa plašais darbības diapazons.
1965. gadā Latvijas Radio ēterā pirmoreiz izskan raidījums “Mikrofons”, kuru padomju vara raidīja ar mērķi piesaistīt klausītāju uzmanību četras reizes nedēļā pulksten septiņos vakarā. Tas bija laiks, kad radioviļņos bija iespējams uztvert no ASV pārraidīto raidījumu latviešu valodā “Amerikas balss”. Tomēr – no vilka bēga, lācim uzskrēja.
Grūti atrast tādu latvieti, kurš nekad dzīvē nebūtu dziedājis korī. Kora dziedāšana ir neatņemama latviešu identitātes sastāvdaļa jau kopš 19. gadsimta atmodas. Viss sākās 19. gadsimta pirmajā pusē, kad, sekojot Austrijas, Šveices un citu Eiropas valstu paraugam, Baltijas provinču pilsētās tika dibināti vācbaltiešu dziedāšanas pulciņi un rīkoti dziedāšanas svētki. Latviešiem nebija miera un – arī gribējās.