Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Īstu vētru literārajā un padomju politiskajā vidē sacēla 1969. gadā iznākušais Belševicas krājums “Gadu gredzeni” un sevišķi tajā iekļautā poēma “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, kurā tiek vilktas paralēles starp krustnešu iebrukumu Latvijas teritorijā 13. gadsimtā un padomju varu Latvijā. Dzejnieks Imants Lasmanis uzrakstīja pret Belševicu vērstu pasūtījuma dzejoli “Nolādējums zaimotājam”, uz kuru ar satīrisku dzejoli “Latviešu tautas častuškas uz žurnāla “Karogs” malām” atbildēja dzejnieks Ojārs Vācietis. Padomju vara pēc 11 sēžu sasaukšanas uz četriem gadiem atņēma Belševicai jebkādas publicēšanās iespējas, tomēr tā vietā viņa ieguva ko citu – neizmērojamu tautas mīlestību.
Cilvēki ielās citēja “Gadu gredzenus”, bet jaunākais, neiznākušais dzejas krājums – “Kamolā tinēja” – melnajā tirgū maksāja 30 rubļu (trešdaļu no Belševicas vīra Zigmāra Elsberga mēnešalgas).
Belševica atklājās ne tikai kā dzejniece ar absolūto “valodas dzirdi”, bet arī kā nepakļāvīga un nesalaužama personība. Pirmo dzejas krājumu “Visu gadu šogad pavasaris”, kurā vēl ieskanējās jaunās dzejnieces naivā ticība padomju ideāliem, viņa vēlāk vēlējās izsvītrot no savas biogrāfijas. Belševicas kopotajos rakstos šis krājums nav iekļauts.
Nevarot publicēties, Belševica ļoti daudz tulkoja no angļu, ukraiņu un krievu valodas – viņa latviešu valodā iztulkojusi Džeroma K. Džeroma “Trīs vīrus laivā”, Alana Aleksandra Milna “Vinniju Pūku un viņa draugus”, Aksela Muntes “Stāstu par Sanmikelu”, Ernesta Hemingveja garstāstu “Sirmgalvis un jūra” un daudzus citus klasikas darbus.
Dzīves otrajā cēlienā Belševica sāka strādāt pie autobiogrāfiskās triloģijas – “Bille”, “Bille un karš” (sākumā – “Bille dzīvo tālāk”) un “Billes skaistā jaunība”. Romāna varone Bille aug ar mātes radītu pārliecību, ka viņa ir lempīgs un nekam nederīgs bērns jeb “kas Billei, tas vienmēr ļoti neglīts”. Atklājot Billes ģimenes nabadzību, tiek arī dekonstruēts mīts par idealizētajiem tā sauktajiem ulmaņlaikiem, kad it kā visi bija tikai laimīgi un pārtikuši. Triloģijas romāna darbība turpinās krievu, tad atkal vācu un tad atkal krievu laikos, Belševicai notikumus aprakstot šķietami lakoniski un nereti maigi ironiski. 2018. gadā režisore Ināra Kolmane pēc šī darba motīviem uzņēma mākslas filmu “Bille”, kas saņēma “Lielā Kristapa” apbalvojumu kategorijā “Gada labākā spēlfilma”.
Belševica ir vārdu autore vairākām latviešu kulta dziesmām un laikmeta neoficiālajām himnām – Imanta Kalniņa “Dūdieviņam”, Raimonda Paula “Es aiziet nevaru”, “Čakārnītim” un “Kamolā tinējai”. Pēc Belševicas stāsta motīviem 1979. gadā tiek uzņemta filma “Tās dullās Paulīnes dēļ” (režisore Vija Beinerte), bet 2011. gadā par rakstnieces dzīvi uzņemta Mārītes Balodes videofilma “Es aiziet nevaru... Vizmai Belševicai 80”.
Par dzejniekiem kļuva arī abi Belševicas dēli – Klāvs un Jānis Elsbergi. Diemžēl Klāvs Elsbergs 1987. gadā traģiski gāja bojā mīklainos apstākļos. Iebilstot par to, ka viņa nāve netika pienācīgi izmeklēta, Belševica atsacījās no valsts piešķirtās prēmijas par viņas dzejas krājumu “Dzeltu laiks”.
Belševica ir vadījusi Latvijas Vispasaules rakstnieku, dzejnieku un izdevēju savienības PEN klubu, darbojusies Latvijas Nacionālajā neatkarības kustībā un Tautas frontē, kā arī vairākkārt virzīta Nobela balvai literatūrā.
Kultūras ABC
