Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Komponists Kārlis Lācis un Aija Vītoliņa prezentē albumu «Lācis.Aija.Divatā»

Kultūrdeva

Kultūrrandiņš Rīgas galā ar Māru Upmani-Holšteini

Kultūrdevas ABC – «Ilgais ceļš kāpās svin 40»

Kāpēc visi raudāja, skatoties «Ilgo ceļu kāpās»?

Rīgas kinostudijas daudzsēriju mākslas filma “Ilgais ceļš kāpās”, kas uz ekrāniem parādījās 1981. gadā, lika jukt prātā cilvēkiem visā Padomju Savienībā.

Kultūras ABC

LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.

Filmas veidotāji saņēma tūkstošiem vēstuļu no faniem, kas joprojām pēc redzētā nespēja attapties un atgriezties normālā dzīvē –

bērni lūdza atsūtīt aktieru fotogrāfijas, sievietes dalījās līdzpārdzīvojumā, bet vīrieši izteica precību piedāvājumus un solīja filmas galvenās – Martas lomas – atveidotājai Lilitai Ozoliņai nopirkt jaunu kleitu vai govi.

Sākotnēji Martas loma tika speciāli rakstīta Vijai Artmanei, bet viņai pret scenāriju esot bijuši dažādi iebildumi, beigās filmas uzņemšana ievilkusies, līdz Artmanes vecums vairs nav atbildis Martas tēlam. Lilitu Ozoliņu filmas režisors Aloizs Brenčs pamanījis Latvijas Operas teātrī – redzot, kā viņa atveidojusi Solveigas lomu (literāri-muzikālā kompozīcijā pēc Henrika Ibsena drāmas "Pērs Gints"), viņš lūdzis viņu ierasties uz provēm savai filmai. Lai gan uz abām galvenajām vīriešu lomām provēs piedalījies siržu lauzējs Ivars Kalniņš, tās tomēr tikušas diviem lietuviešiem – Jozam Kiseļus (Artūra loma, kuru filmā ierunājis Rolands Zagorskis) un Romualdam Ramanauskam (Riharda loma, kuru ierunājis Ģirts Jakovļevs).

Filmas darbība sākas Latvijā 20. gadsimta 30. gadu beigās. Starp bagāto saimnieka meitu Martu Ozolu un neizlēmīgo zvejnieka dēlu Artūru Bangu dzimst jūtas, tomēr pārpratuma dēļ Marta apprec stalto rūpnieka dēlu, baltvācieti Rihardu. Septiņu sēriju garumā skatītāji seko līdzi Martas un Artūra mīlasstāstam – Otrā pasaules kara laikā Artūrs nokļūst frontē Sarkanajā armijā, bet Marta ar Rihardu dodas uz Vāciju. Pēc kara Martu izsūta uz Sibīriju, bet Artūrs atgriežas dzimtajā ciemā un meklē viņu. Toties Marta, domājot, ka Artūrs ir kritis karā, dzīvo Irkutskā, līdz no sava bijušā vīra uzzina, ka Artūrs tomēr ir dzīvs. Arī filmā attēloto pārējo ciematā dzīvojošo cilvēku dzīvesstāsti cieši saistīti ar konkrētā laika vēsturiskajām norisēm.

Daļa filmai ir pārmetuši pārāk lielu padomju režīma izskaistināšanu –

piemēram, neatkarības cīnītājs Eduards Berklavs aizrāda, ka represētās Martas nokļūšana Sibīrijā filmā tiek attēlota drīzāk kā ciemošanās pie seniem paziņām, nevis izsūtīšana. Tomēr reizē par uzdrīkstēšanos var uzskatīt vispār tik jūtīgu notikumu attēlošanu PSRS laikā veidotā kinofilmā.

Daudz filmas epizožu uzņemtas Apšuciemā un Lapmežciemā, kā arī Tukuma vecpilsētā, bet Martas un Riharda gaitas Vācijā filmētas Mežaparkā. Masu skatos un arī lielākās lomās nereti iejutušies vietējie iedzīvotāji – piemēram, zaldātu lomas uzticētas Lapmežciema deju kolektīva zēniem, bet vietējā kultūras nama vadītāja tikusi pie vedējmātes lomas kāzu ainā. Viņa atceras, ka todien kā jau daudzas Latvijas sievietes aizvadījusi laisku brīvdienu, mazgājot veļu, un pēkšņi viņai zvanījis režisors Brenčs. Esot jānāk uz filmēšanas laukumu, jāizvēlas sev kostīms un “jāpataisa ģīmis”. Tā viņa kļuvusi par vedējmāti. Masu skata dalībnieka alga toreiz bijusi 7 rubļi dienā.

Interesants stāsts saistās ar ainu, kurā Martas tēvs – bagātais saimnieks Ozols (Eduards Pāvuls) tiek padzīts no savām dzimtas mājām. Šajā ainā bez apstājas nikni rej suns, bet,

tā kā Brenčs nav varējis atrast sev tīkamu skaņu celiņu ar suņu rejām, viņš rīkojies visai netipiski un ierējis to pats.

Filmas scenārija autori ir kompartijas darbinieks, kurš ļoti gribējis būt par rakstnieku – Oļegs Rudņevs –, un Dmitrijs Vasiliu; operators Jānis Mūrnieks; mākslinieks – Gunārs Balodis. Filmas komponists, protams, ir Raimonds Pauls. Ja neskaita emocionālo filmas titultskaņdarbu, sevišķi spilgta ir epizode, kurā Marta izpilda viņa ar Aspazijas vārdiem komponēto saldsērīgo un joprojām aktuālo dziesmu “Circenīša Ziemassvētki”. Aptuveni 700 Lilitai Ozoliņai sūtīto pielūdzēju vēstuļu, kuras viņa ilgi glabājusi banānu kastēs, šobrīd atrodas Rīgas Kino muzejā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt