Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Alīda Vija Artmane nāk pasaulē 1929. gadā Sēmes pagasta Kaivē, vēl pirms savas dzimšanas viņa zaudē tēvu un līdz ar to ir spiesta agri kļūt patstāvīga. Divdesmit gadus vēlāk Artmane kļūst par Dailes teātra aktrisi un zināmā mērā tēva lomu viņas dzīvē sāk spēlēt režisors Eduards Smiļģis. “Spartiski viņš mani audzināja, bet jutu – ļoti mīlēja,” par Smiļģi teikusi pati Artmane. Pirmos panākumus teātrī Artmane gūst, spēlējot galveno lomu Smiļģa veidotājā izrādē “Romeo un Džuljeta”, kurā Romeo atveido viņas kursabiedrs Eduards Pāvuls.
Pirmo lomu kino Artmane nospēlē salīdzinoši vēlu – 1956. gadā Eduarda Penclina un Fjodora Knorres filmā “Pēc vētras”. Līdz tam Artmane ir aizrāvusies ar teātri un īsti nezina krievu valodu, tāpēc no vairākiem piedāvājumiem filmēties ārpus Padomju Latvijas robežām atsakās.
Viņa pati par savu īsto kino karjeras sākumu uzskata Pāvela Armanda filmā “Kā gulbji balti padebeši iet” (1956) atveidoto Daci, kas visu mūžu paliek viena no viņas pašas mīļākajām kino lomām. Šajā filmā Artmane arī pirmoreiz atveido aktrisi, kas izvēršas par vienu no visbiežāk spēlētajiem tēlu tipiem viņas kino karjerā. Augstāko punktu šādā tēlā Artmane, protams, sasniedz, spēlējot aktrisi Džūliju Lamberti Jāņa Streiča filmā “Teātris” tandēmā ar Gunāru Cilinski.
Artmane kļūst par visas Padomju Savienības kulta aktrisi, nospēlējot Soņu Mihaila Jeršova filmā “Dzimtas asinis”. Tolaik daudziem Padomju Savienības pilsoņiem esot ļoti gribējies, lai Vija Artmane arī īstajā dzīvē būtu kopā ar savu skatuves partneri Jevgeņiju Matvejevu. Otras divas nozīmīgas filmas, kas padara Artmani par liela mēroga slavenību, ir Vītauta Žalakeviča “Neviens negribēja mirt” un Viktora Georgijeva “Garā stiprie”.
Par Artmanes “firmas zīmi” var uzskatīt no realitātes atsvešināto, mūžībā vērsto skatienu.
Rakstnieks Andris Jakubāns reiz žurnālā “Liesma” citēja uz Amūras upes kuģa dzirdētu frāzi: “Ko tu skaties uz mani tik lepni, tik neizprotami, kā tāda Artmane Vija!”
2007. gadā, saņemot Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu, Rīgas ielās parādījās plakāti ar fotogrāfijām no Artmanes kinoprovēm 1960. gada Rolanda Kalniņa filmai “Vētra” – jau tur var manīt aktrisei vēlāk tik raksturīgo skatienu. Šo fotogrāfiju autors ir toreiz vēl jaunais kinostudijas fotogrāfs Hercs Franks.
1980. gadā Rolands Kalniņš un Juris Podnieks uzaicina Artmani paskatīties portretfilmu par mākslinieku Teodoru Zaļkalnu. Aktrise īsti nezina, ka tiek filmēta, un pēc šīs tikšanās top ļoti atklāta dokumentālā filma par aktrisi – “Saruna ar karalieni”.
Dailes teātrī Artmane nostrādāja gandrīz 50 gadu. 1998. gadā viņa sāk strādāt Jaunajā Rīgas teātrī, kur nospēlē divas lomas režisora Alvja Hermaņa iestudējumos. Vēl 2000. gadā Vija Artmane nofilmējas krievu detektīvseriāla “Kamenska” sērijā. Dzīves laikā Artmane nospēlējusi 85 lomas uz teātra skatuves un 47 – kinofilmās. Artmanes vārdā nosaukta gan krāšņa gladiolu šķirne, gan arī Saules sistēmas mazā planēta Nr. 4136.
