Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Podniekam ļoti patika filmēt cilvēku pūļus, bet tajos viņš galvenokārt meklēja emocionālus tuvplānus. Sejas grimasi, kas pavēstīs par notiekošo spilgtāk un precīzāk nekā to spēj aizkadra diktora balss. Viņš pats nekad nebija pasīvs vērotājs, bet jūtams un klātesošs jebkurā savā kadrā.
Podnieka tēvs – televīzijas diktors Boriss Podnieks – dēlu diezgan burtiski “novāca no ielas” un 16 gadu vecumā iekārtoja darbā Rīgas kinostudijā par operatora asistentu.
Pusaudžu gados Jurim Podniekam daudz labāk par mācīšanos patika klaiņot un šad tad uzkauties.
Rīgas kinostudijā Podnieks iepazinās ar režisoru Hercu Franku, kurš drīz vien viņu kopā ar operatoru Sergeju Nikolajevu vienus aizsūtīja filmēt nepilngadīgo koloniju filmai “Aizliegtā zona”. Podnieks šīs ugunskristības izturēja un dažus gadus vēlāk palīdzēja realizēt arī Franka ieceri, kopīgi uzņemot leģendāro filmu “Vecāks par 10 minūtēm”, kas portretē kāda maza zēna emocijas leļļu teātra izrādes laikā. Zēnu publikā abi ar Frankfu pamanījuši uzreiz – viņš bijis tik emocionāls, ka spraigākajos mirkļos pat iekliedzies. Podnieka pirmā filma kā galvenajam operatoram ir “Latvijas PSR aizsargājamā flora”, bet debija dokumentālā kino režijā – filma “Brāļi Kokari” par diriģentiem – brāļiem Gido un Imantu Kokariem.
Protams, Podnieka slavenākā filma ir “Vai viegli būt jaunam?”, kas uz ekrāniem parādījās 1986. gadā. Gada laikā filmu noskatījās 28 miljoni skatītāju, un tā tika demonstrēta vairāk nekā 80 pasaules valstīs. Filmas atspēriena punkts ir rokgrupas “Pērkons” koncerts Ogres estrādē, pēc kuras jauniešu vētrainās emocijas pāraug destruktīvā agresijā, un atpakaļceļā uz Rīgu tiek izdemolēti vairāki vilciena vagoni. Filmā dokumentētas sarunas ar notikumā apsūdzētajiem jauniešiem – tā ir paaudze, kas jūtas lieka, neredz dzīvei jēgu un reizē – sapņo un cer kā jau visi jauni cilvēki.
Ar šo filmu Podniekam izdevies izveidot padomju perestroikas perioda manifestu – drosmīgi atklātu un reizē tēlaini simbolisku.
Turpinot Podnieka iesākto, 1997. gadā Antras Cilinskas režijā top filmas otrā sērija “Vai viegli būt...?” par šiem pašiem filmas jauniešiem pēc aptuveni desmit gadiem un 2010. gadā arī filmas trešā sērija “Vai viegli...?”.
Pēc filmas “Vai viegli būt jaunam?” panākumiem Lielbritānijas televīzijas “Central Independent Television” producents Ričards Krīzijs (Richard Creasy) uzaicināja Podnieku britu televīzijas vajadzībām uzņemt filmu par PSRS. Tā kā redaktors deva Podniekam pilnīgu brīvību šīs idejas realizācijā, projekts beigās izvērtās par piecu stundu garu daudzsēriju filmu “Mēs / Soviets”, kurā pakāpeniski tika atklāta PSRS impērijas bojāeja. Filmas tika demonstrētas pat divās britu televīzijās un starptautiski ir vairāk pazīstamas nekā Latvijā. “Mēs / Soviets” ir saņēmušas galveno balvu Itālijas festivālā “Prix Italia”, Karaliskās televīzijas balvu (Royal Television Society Award) un citus apbalvojumus. Kad Jurim Podniekam vaicāja, vai viņš tika aicināts uz filmas “Mēs” pirmizrādi Lielbritānijā, viņš atbildējis, ka tika gan, bet nebijis laika aizbraukt, jo tobrīd bijis svarīgāk turpināt filmēt Viļņā un Kalnu Karabahā: “Pēc manis jau paliks tikai kino, nevis tas, ko tur būšu vāvuļojis televīzijā.
Man tagad gribas ierakties siena kaudzē, nevis sēdēt uz tās un teikt: “Redziet, es esmu Juris Podnieks!””
1992. gada vasarā Juris Podnieks iet bojā, noslīkstot Zvirgzdu ezerā, tomēr viņa filmas un idejas joprojām ir aktuālas un turpina dzīvot. 1994. gadā tiek dibināta Jura Podnieka filmu studija, kuru vada viņa kādreizējā filmu montāžas asistente, tagad režisore un producente Antra Cilinska. Pie Kaķu nama Vecrīgā, kur kādreiz atradās viņa studija, atklāta Podniekam veltīta memoriāla plāksne. 2020. gada 4. decembrī par godu viņa apaļajai jubilejai tiešsaistē notika zinātniski mākslinieciska konference “Būt Jurim Podniekam”, bet 2021. gada pavasarī pirmizrādi piedzīvos režisores Annas Vidulejas dokumentālā filma “Podnieks par Podnieku”, kurai kā viens no izejmateriāliem izmantotas arī Podnieka dienasgrāmatas. Podnieks ir režisors arī filmām “Puikas, zirgos!” (1979), “Baltais “Ave Sol"” (1979, LTV), “Strēlnieku zvaigznājs” (1982), “Komandieris” (1984), “Veļ Sīzifs akmeni” (1985), “Krustceļš / Homeland” (1990), “Pēcvārds” (1991, veltījums barikāžu laika upuriem Andrim Slapiņam un Gvido Zvaigznem), “Impērijas gals” (1991) un “Klusuma stunda” (1992). Četras Podnieka filmas atzītas par gada labākajām dokumentālajām filmām un saņēmušas balvu “Lielais Kristaps”. Tāpat vairākas filmas saņēmušas balvas dažādos starptautiskos kinofestivālos.
