Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Grāmatas galvenais varonis Oskars ierodas zvejnieku ciematā un sapņo iegādāties jaunus tīklus, lai iegūtu neatkarību no zivju uzpircējiem, tomēr vecie zvejnieki uz viņu skatās ar aizdomām. Lai gan romānā norisinās visnotaļ depresīvi notikumi, tostarp arī pašnāvība, kuras dēļ Oskars sanaidojas ar savu ģimeni, beigas tomēr ir laimīgas. Turklāt visu atšķaida arī izteiksmīga komiskā līnija, kas norisinās paralēli jūtu vētrām un vecās pasaules sadursmei ar jauno. Tā kā spēcīgais un neatkarīgais zvejnieka dēls salauza visu latviešu sieviešu sirdis, bija tikai likumsakarīgi, ka dažus gadus vēlāk tika nolemts filmu ekranizēt.
Filmas režisoram Vilim Jānim Lapeniekam un arī galvenās lomas atveidotājam Pēterim Lūcim šī bija debija pilnmetrāžas kino.
Filmēšanas procesam presē un Latvijas radio aktīvi sekoja līdzi visa latviešu tauta, padarot to par vienu no iespaidīgākajām publicitātes kampaņām neatkarīgās Latvijas kino vēsturē. Radio tika atskaņotas filmas dziesmas, intervēti aktieri un arī regulāri ziņots, tieši kurā Latvijas vietā šobrīd norisinās filmēšana.
Filmas pirmizrādē 1940. gadā kinoteātrī "Splendid Palace" gāja ļoti karsti – tika pazaudētas galošas, izgāztas durvis un izsists kases logs.
Turklāt tas viss notika Latvijas vadītāja Kārļa Ulmaņa acu priekšā, jo arī viņš bija ieradies noskatīties filmu. Pirmajās trīs nedēļās kino apmeklēja 140 tūkstoši skatītāju, bet vēlāk jau filmu bija noskatījušies 400 tūkstoši jeb katrs piektais Latvijas iedzīvotājs. Komponista Jāņa Mediņa rakstītā dziesma "Laša kundze bola acis" un aranžētā "Pie dzintara jūras" kļuva populāras tautā un sāka dzīvot savu, no filmas neatkarīgu dzīvi.
Pēc Otrā pasaules kara filma vairs neatbilda PSRS ideoloģijai, jo Oskars tomēr visas savas problēmas bija atrisinājis pats, nevis ar biedriska kolektīva palīdzību.
Arī vairāki filmas veidotāji bija devušies bēgļu gaitās, tāpēc tika sacerēti meli, ka filmas oriģināls ir gājis bojā un cietušas arī kopijas. Tomēr gluži atstāt tautu bez "Zvejnieka dēla" vara arī nevēlējās, tāpēc 1957. gadā tika uzņemta jauna ekranizācija, kas piedāvāja romāna notikumiem citus, jaunajai ideoloģijai atbilstošākus akcentus. Filmas režisors bija Varis Krūmiņš, bet galveno lomu tika uzticēts spēlēt Eduardam Pāvulam, kurš no tās sākotnēji kategoriski atteicies, negribot konkurēt ar Pētera Lūča spēlēto Oskaru. Tomēr tad, kad Lūcis viņam atdevis savu filmā izmantoto cepuri un zābakus, Pāvuls piekritis. Tiesa, ar to problēmas vēl nebija galā –
tā kā Pāvuls bijis pārāk īss un tievs Oskara lomai, filmēšanas laikā viņš ticis gan uzpolsterēts, gan arī garākajiem aktieriem viņam blakus bijis jāstaigā pa grāvi.
Lai gan jau bija iespēja veidot krāsainu kino, operators Māris Rudzītis uzstāja, ka filmai jābūt melnbaltai, lai tādā veidā ilustrētu zvejnieku skarbo un pelēko ikdienu. Filmu apmeklēja arī Vilis Lācis, kurš pēc noskatīšanās to novērtēja ar teikumu:
"Es neko no kino nesaprotu, bet Pāvuls prot airēt."
Tomēr atjaunotajai versijai, iespējams, samudžinātā sižeta vai ideoloģisko uzsvaru dēļ neizdevās atkārtot pirmā "Zvejnieka dēla" panākumus. Romāns "Zvejnieka dēls" arī neskaitāmas reizes ir ticis uzvests latviešu teātrī, pēdējo izrādi piedzīvojot 1997. gadā Edmunda Freiberga režijā.
Kultūras ABC
