Kultūrdeva

Pianiste Agnese Egliņa brien mežus Ziedoņa Murjāņu muzejā un skatās JRT izrādi

Kultūrdeva

Kultūreksperts par kultūras baudīšanu pandēmijas laikā

Kultūrdevas ABC – Vāgnera piedzīvojumi Rīgā

Ko Rīgā darīja Rihards Vāgners?

Komponists Vilhelms Rihards Vāgners dzimis 1813. gadā Leipcigā. Divdesmit četru gadu vecumā komponists nokļūst Rīgā, kur viņš sāk strādāt par Pilsētas teātra galveno diriģentu. “Rīga man tiek aprakstīta kā pati jaukākā vieta uz pasaules – īpaši, kas attiecas uz naudas pelnīšanu...” vēstulē no Berlīnes savai sievai Minnai raksta Vāgners. Tā gan diemžēl neizrādās gluži patiesība.

Kultūras ABC

LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.

Par Vāgnera pirmo dzīvesvietu Rīgā kļūst nams Kalēju ielā – vietā, kur šobrīd atrodas lielveikala “Galerija Centrs” piebūve. Kad viņa sieva ir nolēmusi otrreiz pamest savu mīļāko – kādu uzņēmēju vārdā Dīterihs – un atgriezties pie nu jau Rīgā dzīvojošā vīra, Vāgners sievu brīdina: “Bet nedomā, ka es te plītēju...” Izrādās, ka tieši zem viņa dzīvokļa atrodas spirta tirgotava, kuras apmeklētāji ar laiku kļūst Vāgneram par skaļu, tāpēc viņš pārvācas uz dzīvokli koka ēkā Brīvības ielā 33 (Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī).

Rīgā Vāgners sāk darbu pie operas “Rienci”, kuras sižetā it kā varot novērot paralēles ar viņa paša piedzīvoto, esot Rīgā. Libreta ideja Vāgneram radās, izlasot angļu rakstnieka Bulvera-Litona tāda paša nosaukuma romānu par tribūnu Kolu de Rienci, kurš grib atbrīvot romiešus no feodālajiem apspiedējiem un izveidot savu republiku. Vāgners šajā sižetā saskata paralēles ar tobrīd atbrīvošanās kustībām, kas vairākās Eiropas valstīs bija sākušās pēc franču revolūcijas. Operu “Rienci” Vāgners iecer greznu, pompozu un teatrālu – ar baletu otrajā cēlienā un ugunsgrēku pašā finālā. Viņš pats vēlāk gan kritizē šo sevis lietoto paņēmienu, uzsverot, ka mūzikai ir jābūt nevis galvenajam operas motīvam, bet tikai izteiksmes līdzeklim ceļā pie mērķa – drāmas. Vāgners uzskatīja, ka Rīga neder “Rienci” iestudēšanai un sapņoja par iespēju to kādreiz uzvest Parīzē.

Rīgā Vāgneru vajā pagātnes rēgi – nepacietīgi kreditori.

Lai nopelnītu papildu naudu, viņš šad tad rīko simfoniskos koncertus Melngalvju namā, bet diemžēl ienākumi reti kad sasniedz iecerētos apjomus. Pēdējo koncertu Latvijā Vāgners nodiriģē 1839. gada 25. jūnijā Mītavā jeb Jelgavā, bet Rīgā, bēgdams no parādiem, vairs neatgriežas. Vāgneru atlaiž no amata, un par teātra galveno diriģentu kļūst Heinriks Dorns, kurš Vāgneru darba tikumu komentē ar vārdiem: “Pret viņu kā kapelmeistaru nebija nekādu nopietnu iebildumu, bet viņa izteikti mākslinieciskā daba neprata iekļauties pilsoniskajās attiecībās, tiklīdz tās tika ierobežotas ar debetu un kredītu.” Pats Vāgners par savu izšķērdību gan ir citās domās:

“Ja kāds nojaustu, ko man aizvieto luksuss, mani uzskatītu par ļoti pieticīgu būtni.”

Vāgners kopā ar sievu Minnu un viņu milzīgo ņufaunlendieti Robēru kā vienīgie kuģa pasažieri dodas uz Parīzi. Ceļojums ilgst trīs ar pusi nedēļas, vairākkārt pārvietojoties nežēlīgas vētras apstākļos. Zvejnieki braucienā caur Norvēģijas fjordiem Vāgneram atgādina leģendu par klīstošo holandieti un iedvesmo komponistu viņa nākamās operas sacerēšanai. 1843. gadā Rīga kļūst par otro pilsētu pasaulē, kurā dažus mēnešus pēc pirmizrādes Drēzdenē tiek iestudēta Vāgnera opera “Klīstošais holandietis”. Šī opera latviešu valodā tiek izrādīta arī Latvijas valsts proklamēšanas dienā 1918. gada 18. novembrī – pēc tam, kad trīsreiz publikai izskanējusi Baumaņa Kārļa “Dievs, svētī Latviju!”. Nākamajā dienā to jau varēja noskatīties arī jaunizveidotās valsts iedzīvotāji.

Vāgners, kurš vēlāk kļūst par operu ģēniju, kas nozīmīgi ietekmē visas Eiropas mūzikas kultūru, Rīgā nostrādāja gandrīz divus gadus – no 1837. gada augusta līdz 1839. gada jūlijam. Rīgā viņš nodiriģēja kopumā 20 koncertuzvedumu, tai skaitā Mocarta “Burvju flautu”, Bēthovena “Fidelio” un Bellīni “Kapuleti un Monteki”.

Par spīti visam, savā grāmatā ar pieticīgo nosaukumu “Mana dzīve” Vāgners par laiku Rīgā izsakās pozitīvi.

Atskaņas par viņa piedzīvoto vēlāk parādās arī, piemēram,  darbā “Krusts pie Baltijas jūras”, kurā darbojas tādas prūšu mitoloģiskās dievības kā Pīkols, Patrimps un Pērkons.

195 metrus garā iela Rīgā starp Kaļķu un Teātra ielām 1987. gadā ieguva Riharda Vāgnera vārdu. 2013. gadā viņa 200. jubilejai par godu Latvijas Banka izdeva jubilejas lata monētu ar burinieku un bangojošu jūru vienā, bet Vāgnera portretu profilā otrā pusē. Rīgā darbojas arī Riharda Vāgnera biedrība, kuras mērķis ir rekonstruēt Rīgas Pilsētas teātra ēku Riharda Vāgnera ielā 4, atjaunojot teātra zāli un pārējās telpās izveidojot Vāgneram veltītu muzeju. 2006. gadā pēc Nacionālās operas direktora Andreja Žagara iniciatīvas sākās Vāgnera tetraloģijas “Nībelunga gredzens” uzvešana. Pirmās trīs operas tiek uzvestas 2006., 2007. un 2008. gadā, taču tad pasaulē sākās ekonomiskā krīze. Operas pēdējā daļa – “Dievu mijkrēsis” – tiek uzvesta 2011. gadā. “Nībelunga gredzena” uzvedums joprojām tiek uzskatīts par vienu no grandiozākajiem šī gadsimta Latvijas kultūras dzīves notikumiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt