Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Radioteātra vēsture sākas 1925. gadā ar Džakomo Pučīni operas “Madame Butterfly” translāciju. Divus gadus vēlāk radioteātrī režisora Voldemāra Feldmaņa vadībā izskan Rūdolfa Blaumaņa viencēliens “Pēc pirmā mītiņa”, kas tiek uzskatīts par ideālu materiālu radioteātrim – līdzīgi kā, piemēram, Annas Brigaderes viencēliena luga “Čaukstenes”.
Radioteātra dramaturģiskajam materiālam jābūt ne garākam par 45 līdz 50 minūtēm, tāpēc tekstu atlasē ilgi dominē viencēlieni un noveles. Novele ir salīdzinoši īsa, spraiga un parasti piedāvā negaidītu atrisinājumu, noturot klausītāja uzmanību visu ētera laiku.
Radiolugās atšķirībā no “parastā teātra” nav redzama ķermeņa plastika, sejas grimases, dekorācijas – visas šīs funkcijas ir jāveic tikai aktiera balsij, asistējot mūzikai, fona trokšņiem un, protams, vislielākajā mērā – klausītāja iztēlei. Tā ir tā skaņas ainava jeb angliski “soundscape” – attēli, kas radīti ar skaņas palīdzību. Agrāk Latvijas Radio strādājis arī darbinieks, kura darba uzdevums bijis veidot izrāžu skaņas un trokšņus. Viņš, piemēram, zināja, ka sniega gurkstēšanu vislabāk var imitēt ar kartupeļu miltiem jeb stērķeli, bet, kratot lielu metāla plāksni, radīsies pērkona dārdiem līdzīga skaņa.
Laikā, kad vēl nebija televīzijas, Latvijā aktierus atpazina nevis pēc sejām, bet gan balsīm.
Līdzīgi kā mūzikā, radio iestudējumā ir svarīgi dzirdēt balss tembru – altu, soprānu, basu un citus. Citādi, ja lugā būs daudz darbojošos personu un visas balsis saplūdīs vienā tonī, klausītājs sāks nesaprast, kurš ir runātājs un līdz ar to – kas lugā vispār notiek. Ilggadējā Radioteātra režisore Irēna Cērmane atzīst, ka bez balss tembra izšķiroši svarīga ir aktiera “iekšējā darbošanās”, kurai jābūt sajūtamai arī caur radioviļņiem.
Svarīgs posms Radioteātra vēsturē ir translācijas no Nacionālās operas un Latvijas teātriem, kas sasauca pie radioaparātiem cilvēkus visos Latvijas novados. Pirms katras translācijas klausītājs tika sagatavots, pastāstot par izrādes autoriem un lugas ieceri, gada laikā Radioteātrim translējot vairāk nekā simts izrāžu. Tolaik Radioteātrī var klausīties arī izcilāko klasiķu darbu lasījumus, tostarp, piemēram, Eduarda Veidenbauma, Birutas Skujenieces, Raiņa, Krišjāņa Barona un citu.
Radioteātra arhīvā ir arī kāds ļoti īpašs ieraksts, kuru no 2. pasaules kara laikā sabombardētās radio ēkas iznesa un izglāba režisors un aktieris Vilis Segliņš. Tas ir ieraksts, kurā režisors un aktieris Eduards Smiļģis ir ierunājis Raiņa dzeju. Arhīvā var atrast arī Raiņa paša ierunātus fragmentus no viņa lugas par Turaidas Maiju – “Mīla stiprāka par nāvi”.
Pastāvīgs Radioteātra darbs sākas 20. gadsimta 50. gadu vidū, kad darbojas nozīmīgākie Latvijas Radio teātra režisori – Irēna Cērmane, Oļgerts Šalkonis, Oļģerts Dunkers, Boriss Praudiņš un citi. Starp citu, šobrīd Latvijas Radio arhīvā var aplūkot arī visu laiku populārāko Radioteātra režisoru un arī aktieru topus. Viņu vidū ir arī aktieris Edmunds Freibergs, kura pirmā radioloma bijusi 1963. gadā, un kopumā viņš 50 gadu laikā piedalījies gandrīz 700 radioierakstos.
1963. gads ir īpašs arī ar to, ka tieši Radioteātrī sāk raidīt pirmo īsto Latvijas seriālu – Voldemāra Sauleskalna raidlugu “Māras Silenieces dienasgrāmata”. Šim seriālam cilvēki laukos bija gatavi pielāgot savus ikdienas darbus – ja ēterā bija dzirdama jaunākā sērija, govīm un vistām nācās pagaidīt. Tie, kam pašiem nebija radio, gāja jaunāko sēriju noklausīties pie kaimiņiem. Seriāla centrā bija aktrises Antras Liedskalniņas spēlētā jaunā zootehniķe Māra, kura risināja dažādas lauku cilvēkam pazīstamas problēmas.
2013. gadā Latvijas Radio un Borisa un Ināras Teterovu fonda kopīgā projekta “Re!Starts” ietvaros Radioteātris organizē radiolugu konkursu darmaturgiem un veido jaunus radioseriālus – “Konteksti”, “Starpbrīdis”, “Stopētāji”, “Būda mežā”. Šobrīd Radioteātra arhīvā klausītāji var atrast ir ļoti daudz materiālu – te ir raidījumi par radioteātra leģendām, “Lāčplēsis” aktiera Egona Dombrovska lasījumā, klasiķu darbu radioiestudējumi, pasakas bērniem, dzeja, kuru lasa paši dzejnieki, izrāžu ieraksti un tā tālāk. Un, protams, top arvien jauns saturs, par kuru šobrīd atbildīgi Dzintars Tilaks, Dzintra Matuzāle un Māra Eglīte.