Gada lielākais teātra notikums – "Spēlmaņu nakts" – tuvojas, skatītāju balsojums notiek, bet gribas vēl palūkoties uz iepriekšējo teātra sezonu. Teātra kritiķu un skatītāju viedoklis ir zināms, bet kā paši mākslinieki vērtē sezonu? Kas ir sakustinājis teātra telpu? Kas ir mainījies Latvijas teātra vidē?
Autora ziņas
"Spēlmaņu nakts" ceremonija tuvojas, skatītāju balsojums rit pilnā sparā, bet gribas vēl atskatīties uz pagājušo teātra sezonu. Teātra vērtētāju un skatītāju viedoklis ir sen izlasāms dažādos medijos, bet kā paši mākslinieki izsakās par to? Kas mainījies teātra vidē? Kādas jaunas vēsmas sakustinājušas pašus māksliniekus? Kas ir svarīgi māksliniekam, gan radot, gan sēžot skatītāja krēslā?
Tuvojas gadskārtējā teātra balvu pasniegšanas ceremonija "Spēlmaņu nakts", tāpēc laiks atskatīties uz pagājušo teātra sezonu. Kritiķu un skatītāju viedoklis ir sen izlasāms dažādos medijos, bet ko domā paši mākslinieki? Kāda bija iepriekšējā teātra sezona? Kā teātris ir vai nav mainījies? Kas ir ietekmējis mākslas radīšanu, ņemot vērā sarežģītos politiskos un ekonomiskos apstākļus? Kas ir svarīgi pašam māksliniekam?
Ir kārtējā lietainā diena šajā vasarā un, vēloties to padarīt mazliet saulaināku, esmu atbraukusi uz Cēsīm. Ruckas muižā ir skatāma izstāde "Kopienu projekts", kas iepazīstina ar sešām dažādām Cēsu kopienām. Var lasīt par pilsētu dažādos tūrisma ceļvežos, bet sajust tās cilvēkus, to jūtas, domas, sapņus var šajā izstādē, un pēkšņi Cēsis atklājas citās krāsās.
Laiki mainās, varas mainās, bet Dziesmu un deju svētku tradīcija pastāv jau 150 gadus par spīti visam. Biļešu cenas uz svētku pasākumiem pieaug, Mežaparka estrāde ir skaisti atjaunota, repertuārs ir atsvaidzināts ar sen aizmirstām, skaistām dziesmām un dejām, viens koncerts ir pārvērties par nedēļu garu piedzīvojumu ar mēģinājumiem un dažādiem koncertiem. Atzīmējot svētku simtpiecdesmitgadi un domājot par nākotni, jautājām pašiem svētku dalībniekiem – kādus viņi iztēlojas Dziesmu un deju svētkus pēc 150 gadiem?
Lai veicinātu sabiedrības izpratni un mazinātu aizspriedumus par psihisko veselību, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstāde "Kā es jūtos pēdējā laikā" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā pievēršas dažādiem psihiskās veselības skatpunktiem – personīgai cīņai ar depresiju, pārdzīvojumam, pieredzot tuvinieka zaudējumu, pašpalīdzības tehnikām un profilaksei, kā arī stereotipu atsegšanai.
Muzeju nakts, kas būs 13. maijā, notiks jau 19. reizi, un šogad dalībnieku skaits ir rekordliels – 244 muzeji un kultūras iestādes vērs savas durvis. Bet Muzeju nakts nav tikai eksponātu apskate, garas rindas pie Saeimas vai Nacionālā mākslas muzeja, tā ir kopā būšana, kopā radīšana, jauna muzeja un sevis iepazīšana. Šā gada Muzeju nakts tēma ir "Radīšana," ietverot vienā vārdā jaunradi, atjaunotni un atjaunošanu, dzīves uzlabošanu un dažādu lietu atjautīgu pārveidošanu, kā arī prasmju iepazīšanu un apgūšanu. Iepazīstinām ar dažiem muzejiem un viņu plānotajām aktivitātēm.
Izstādi "Snīkeri: eko x ego" Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā apmeklēju janvārī, nesteidzīgā darba dienas pēcpusdienā, cilvēku ir vidēji daudz, bet muzeja darbiniece man saka, ka brīvdienās te ir pārpildīts un nav, kur adatai nokrist. Viņa to saka ar lielu lepnumu un teju lieloties, kas man liek pasmaidīt, bet tai pašā laikā esmu priecīgi pārsteigta ieraudzīt izstādē visu vecumu apmeklētājus. Plašā reklāma pilsētvidē un televīzijā ir nostrādājusi, dažāda vecuma, dzimuma, tautības cilvēki dodas uz muzeju noskaidrot, kas tad slēpjas aiz mistiskā vārda "snīkeri", par ko sociālajos tīklos bija arī diskusija, jo ne visiem šis termins ir skaidrs un ne visi to lieto ikdienā. Atklāšu uzreiz, ka saistība ar "Snickers" šokolādes batoniņu te ir gaužām maza.
Latvijas neatkarības zaudēšanai pievērsīsies Dailes teātrī topošā izrāde "Kur pazuda valsts" Toma Treiņa režijā. Vēl pirms jaunā iestudējuma pirmizrādes 15. decembrī Dailes teātris un fonds "Mākslai vajag telpu" veido diskusiju "Kur pazuda valsts", kurā spriedīs par to, kā uz Kārļa Ulmaņa pieņemtajiem lēmumiem varam raudzīties no mūsdienu un mūsu pieredzes skatupunkta, ko un vai kaut ko vispār varēja darīt labāk brīdī, kad Latvijas liktenis jau bija apdraudēts un skaidrs? Pirms diskusijas saruna ar izrādes dramaturgu Matīsu Gricmani, lai aprunātos par jauniestudējumu, par politikas un mākslas attiecībām un dramaturga lomu mūsdienu teātrī.
Vilova (Willow Storm Boulter) ir dzimusi Lielbritānijā un pirms Covid-19 pandēmijas izceļojusi lielāko daļu Eiropas. 2020. gadā viņa kopā ar draugu, kurš ir latvietis, pārvācās uz kādu vienkāršu, vecu koka māju Latgales laukos, kur viņi dzīvo līdzīgi tam, kā dzīvoja mūsu vecvecāki. Vilova apbrīno Latvijas dabas krāšņumu un tuvākajā laikā vēlas iemācīties latviešu valodu.
"Baltkrievijā folklora nav uzcelta līdz nacionālā lepnuma līmenim. Bet šeit [Latvijā] etnogrāfiskā kultūra (vienalga, vai pierakstīta pirms 100 gadiem, vai nesena) ir redzama un ikdienā to izmanto. Ir forši, kā šī kultūra ir saglabāta un padarīta par lielu lietu," teic Aleksandra (Aleksandra Yemelyanova), kas dzimusi Baltkrievijā, bet Latvijā dzīvo vairāk nekā 13 gadu.
Roberts Flaics (Robert Fleitz) ir dzimis un audzis Amerikas Savienotajās Valstīs, Floridā. Apprecējies ar latvieti un uz Latviju atbraucis 2021. gadā, lai studētu klavierspēli maģistrantūrā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Roberts ir pārsteigts par Latvijas kultūras daudzveidību un plašo mūzikas pasauli un atzīst: "Es jau zināju, ka Rīgas māksla, teātra un mūzikas kultūra ir liela un plaša, bet es neapjautu, ka tā ir tik liela."
Evrims (Tekin Evrim Özmermer) ir dzimis un audzis Turcijā. Uz Latviju viņš atbrauca 2018. gadā, kad sāka studēt biznesa informātiku maģistrantūrā Rīgas Tehniskajā universitātē. Pēc diploma iegūšanas turpināja darbu informācijas tehnoloģiju (IT) sektorā. Viņš atzīst: "Tagad jūtos kā vietējais. Liekas, ka tās kļūst par manām mājām. Pārmaiņas nenotiek vienā brīdī, tā pēkšņi, tam vajadzīgs laiks, piemēram, kad iemācīšos latviešu valodu, kļūšu vēl tuvāks šai vietai."
Valsts svētkos patriotisms iedegas katra sirdī, un tam nav tautības. Mūsu valsti veido arī cilvēki, kuri dzimuši citviet, bet te jūtas kā mājās un no ārzemniekiem Latvijā kļuvuši par iekšzemniekiem. Tāds ir arī Havjērs no Spānijas, kurš sevi lepni sauc par latvieti un atzīst: "Mani kaitina, kad es atbildu latviski un ar mani nerunā latviešu valodā."
Režisores Lindas Oltes pirmā pilnmetrāžas filma "Māsas" ir skaudrs stāsts par divām māsām, kuras dzīvo bērnunamā un kuras vēlas adoptēt amerikāņu ģimene. "Māsas" nav žēlabu pilns gabals par likteņa pamestiem bērniem, tas ir stāsts par bērnunama bērniem, kas lauž savu ceļu pasaulē, nebaidās tikt sāpināti, nebaidās sāpināt un meklē izeju no sistēmas, kurā viņi ir iesprostoti kā žurkas ritenī.
"Neona pavasaris" ir režisora Matīsa Kažas otrā pilnmetrāžas filma, kur cigarešu dūmos ietinas sapņi, cerības un jauniešu pelēkā ikdiena, kas nevienu it kā neinteresē. Matīss Kaža ir viens no ražīgākajiem režisoriem un producentiem Latvijas kino nišā. 2022. gadā viņa darbības laukā ir četras filmas ("Ūdens garša", "Vecāks par simts gadiem", "Neona pavasaris", "Māsas"), kur divām viņš ir gan režisors, gan scenārists, gan producents. Tas izklausās neizmērojams darba apjoms, bet tieši tā Matīss Kaža nodrošina to, ka filmā būs viņa dvēsele, un to ļoti jūt arī "Neona pavasarī", kur katra detaļa liekas īsta, nesamākslota un pat brīžam liek justies neērti.
Jau 17. reizi 3. septembrī norisināsies mūsdienu kultūras forums "Baltā nakts", kas priecēs ar bagātīgu pasākumu programmu Rīgas iedzīvotājus un viesus. Pēc pēdējo nedēļu karstuma rekordiem rudens ir atnācis dzestrs, bet vakari vēl joprojām ir gaiši un tā vien aicina iziet ārpus mājas un baudīt kultūras notikumus. Atsaucoties Eiropas Savienības pasludinātajam Eiropas Jaunatnes gadam, šā gada "Baltās nakts" kultūras aktivitātēs un notikumos tiks aktualizētas tādas tēmas kā līdzdalība, līdztiesība un iekļaušanās, ilgtspēja, labbūtība, zaļāka un digitālāka Eiropa, jauniešu fiziskā un garīgā veselība. Programmā ietverti dažādi notikumi – koncertprogrammas, performances un instalācijas, izrādes un izstādes, kā arī vairāku festivālu īpašais piedāvājums. Lai neapjuktu plašajā notikumu virpulī, te būs pāris ieteikumi dažādu gaumju kultūras gardēžiem.
Pēc divu gadu pārtraukuma sestdien, 14. maijā, visā Latvijā klātienē norisināsies ilgi gaidītā Muzeju nakts. Lai neapjuktu plašajā piedāvājumā un Muzeju nakts nepaietu, stāvot garās rindās un saspiestās telpās, te būs ieteikumi ne tik tradicionālām aktivitātēm, kas varētu priecēt kā mazus, tā lielus kultūras mīļus.
Ivara Zviedra dokumentālā filma "Uz neredzīti, Brasa" pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās. Ir pagājušas divas nedēļas, kopš redzēju filmu. Vēlējos rakstīt tad, kad emocijas būs mazliet norimušās, bet ir noticis tieši pretējais – divas nedēļas domāju par cilvēka brīvību, sava darba nozīmīgumu/bezjēdzīgumu, pasaules negodīgumu un vēlmi labprātāk par to visu nedomāt un paslaucīt šīs domas zem gultas. Ar visu kara fonu, kas šobrīd valda mums apkārt, emocijas par filmu ir tik ļoti kāpinājušās, ka nezinu, kur likties. Un par spīti nepatīkamajām izjūtām es vēl vairāk izjūtu mākslas un kino spēku, kas spēj savā īpašajā valodā runāt par sāpīgām tēmām, kuras ikdienā izvēlamies neredzēt.
Pandēmijas ietekmē jau ir pierasts kultūru baudīt digitālā formātā, bieži vien neizejot no mājām. Multimediālā deju izrāde "Latvju zīmēs rotāties", kas pirmizrādi piedzīvoja 29. janvārī, ir retais gadījums, kas apvieno digitālo mākslu, latviešu kultūras tradīcijas, iespaidīgu audiālu piedzīvojumu un iespēju iziet no mājas.
Skaistākie un gaišākie svētki drīz būs klāt. Skatlogi pilni ar krāšņām dāvanām un izrotātām eglītēm. Visur apkārt tiek skandēti saukļi: atrodi laiku mīļajiem, laiks sagādāt mīļajiem dāvanas, laiks apciemot radiniekus utt. Bet ko darīt, ja radi dzīvo tālu vai pandēmijas dēļ netiksieties visi, kā ierasts, pie lielā svētku galda, un svētkos būsi viens? Vai tad pēkšņi vairs Ziemassvētkiem nekvalificējies? Vai vienkārši izsvītrosi trīs sarkanos datumus no kalendāra un gaidīsi jaunā gada atnākšanu? Es tomēr ieteiktu neatmest visam ar roku, jo svētkus izvēlamies uzburt paši, un ir daudz iespēju, kā padarīt Ziemassvētkus brīnumainus, arī esot vienatnē. Tālāk sekos daži ieteikumi, kā "uzcept" svētkus vienam.
XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki ir noslēgušies, un tautas deju lielkoncerts "Saule vija zelta rotu" ir izdejots. 6. novembrī #dziedundejo2021 norises beigušās ar lielu, skaļu un priecīgu blīkšķi. Pēdējā koncertā "Saule vija zelta rotu" par spīti pandēmijai 48 deju kolektīvu dalībnieki no visas Latvijas varēja būt maza daļa no koncerta, sveicinot skatītājus caur saviem mazajiem "Zoom" ekrāniem. Un nevajag uzreiz raukt degunus, jo tas ir "Zoom". Trīs mācību gadi skolēniem ir izbojāti pandēmijas dēļ, un attālinātās mācības ik pa laikam ir viņu ikdiena. Ja normālā dzīve ir uz pauzes, kāpēc gan daļa koncerta nevarētu norisināties "Zoom" platformā, kas viņiem ir tik pazīstama?
Režisoram Uģim Brikmanim 2018. gada Dziesmu un deju svētkos bija ideja, ka ir puisēns, kurš piedzimst ar dziesmu.* Turpinot šo dziesmu bērna ideju, šī gada vasarā tapa #dziedundejo2021 koncertstāsts "Dziesmubērns". Mainoties apstākļiem un ierobežojumiem, koncertstāstā ir izdziedātas 16 no 25 dziesmām, kas bija sagatavotas noslēguma koncertam, un arī dziesmu bērni ir četri – Hasans Rauls, Kristers, Artūrs un Toms. Drosmīgie un dziedošie puikas būtu bijuši koncerta vadītāji lielajā Mežaparka estrādē, bet nu ir kļuvuši par galvenajiem varoņiem koncertfilmā, kas runā par augšanu, sapņiem, tradīciju kopšanu un maģisko gaismas pili.
Mūsdienu deju koncertstāsts "Augstāk par zemi" aizved košā ceļojumā pa Latviju, atklājot skaistus dabas skatus, sakarsušas un prieka pilnas jauniešu sejas, oriģinālas populāru dziesmu aranžijas un mazliet piemirstas bērnības rotaļas. Iecerētais grandiozais koncerts izstāžu centrā "Ķīpsala" nu ir pārvērties aizraujošā filmā, kurā piedalās 1500 dejotāju no 83 deju kolektīviem.
Skolu jaunatnes dziesmu un deju norišu #dziedundejo2021 filmā “Radi, rotājies Latvijai”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 23. oktobrī, atklājas Latvijas bērnu un jauniešu 2019. un 2020. gadā radītās apģērbu un aksesuāru kolekcijas. Filmai piesaistīti pieci speciāli atlasīti modes eksperti: Sonita Pāvuliņa, Dāvids, Baiba Ladiga Kobayashi, Artis Štamgūts un Madara Botmane, kas no 50 kolekcijām katrs izvēlas piecas, kas patīk, pārsteidz, šokē visvairāk.
Lielajā LTV #dziedundejo2021 svētku norišu maratonā vairāku nedēļu garumā skatītājiem iespējams redzēt un dzirdēt daudzas koncertfilmas, kur netradicionālos veidos fiksētas mākslinieciskās programmas, kurām skolēni no visas Latvijas gatavojās vairākus gadus. Viena no šādām filmām ir Latvijas skolu jaunatnes kokļu mūzikas koncertfilma "Es varēju lielīties", kas pirmizrādi piedzīvoja 23. oktobrī, un nu ir skatāma visā pasaulē jebkurā laikā.
20. oktobra vakaru ieskandināja viena no pirmajām Latvijas Televīzijas veidotajām koncertfilmām "Līdz pašām debesīm", kas filmēta vasarā par godu XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuri ierastajā formātā nevarēja norisināties ne pagājušogad, ne šogad. Vokālie ansambļi, vokāli instrumentālie ansambļi un tautas instrumentālie orķestri no 32 kolektīviem un 15 pašvaldībām muzicēja kalnos, lejās, estrādēs, pie upēm, spītējot gan karstai saulei, gan mežonīgām lietusgāzēm.
No 19. septembra visā pasaulē ir pieejama koncertprogramma “Rotā saule, rotā bite”, kas ir XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju norišu #dziedundejo2021 folkloras programmas “rota”. Koncertprogramma “Rotā saule, rotā bite” ir folkloras konkursu “Teci, teci, valodiņa 2020”, “Anekdošu virpulis 2021”, “Dziesmu dziedu, kāda bija 2021” un “Klaberjakte 2021” uzvarētāju koncerts. Koncertā piedalās dažādu Latvijas novadu labākie stāstnieki, dziedātāji, dejotāji un muzikanti.
Dziesmu un deju svētki latviešiem vienmēr ir bijuši svarīgi. Mūsdienās svētku nozīme un funkcijas ir mainījušās, bet tautas vēstures mantojuma saglabāšana un kopīgu vērtību svinēšana, kā arī dalīšanās priekā un talantā būs aktuālas mūžīgi. Arī svētku formāti laika gaitā ir mainījušies, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas un cenšoties apmierināt arvien augošās skatītāju vēlmes. Manuprāt, svarīgākais ir atrast to zelta vidusceļu, kur apmierināts ir gan pasākuma rīkotājs, gan dalībnieki, gan skatītāji, un šogad tas ir bijis un būs īpaši liels izaicinājums. Ņemot vērā visus ierobežojumus, vēlos apsveikt visu radošo komandu, kas dienu un nakti plāno, pielāgojas un cenšas šos svētkus ja ne padarīt neaizmirstamus, tad vismaz sīki dokumentēt šo savādo laiku, atstājot liecības nākošajām paaudzēm.