Henrieta Verhoustinska: Jūsu jaunais albums "Imitācija" ir nominēts sabiedrisko mediju balvai "Kilograms kultūras" pavasara balsojumā. Es nevaru atturēties un gribu parādīt, cik brīnišķīgā krāsā ir pati plate, jo tas ir kaut kas tiešām neparasts, ka tā ir tieši šāda – modernā fuksiju tonī. Kāpēc jūsu albumam ir dots tieši visskumīgākās dziesmas nosaukums – "Imitācija"? Kāpēc tā, izstāstiet man tagad?
Arnis Račinskis: Es neuztveru šo dziesmu kā visskumīgāko, bet imitācija ir tāds universāls vārds, kuru var lietot un attiecināt uz dažādiem lielumiem.
Bet tam parasti ir tāda mazliet negatīva konotācija.
Arnis Račinskis: Piekrītu, jo tātad tas nav kaut kas pa īstam, bet attiecībā uz albumu tā bija tāda laikmeta sajūta vienā vārdā. Šķita ļoti ērta, vismaz man. Mēs grupā esam vienojušies, ka mums nav jāpiekrīt citam simtprocentīgi, bet vienojošais saglabājas, un tīri, šauri, subjektīvi mana sajūta, runājot vismaz par mūziku, ir tāda, ka tieši šobrīd notiekošajā desmitgadē mēs, runājot par jaunām lietām, ko dzirdam, sakām – šis skan pēc 80., šie zēni spēlē kā 70., nāk atpakaļ ģitāras, tātad ir 90., savukārt kāds tur pucējas un dejo kā 2000. gadu sākuma puišu vai meiteņu grupās. Tad man ir jautājums, kas šodienu raksturo? Kas ir tas, kas ir pamatstraumē un par ko mēs sakām, ka tā ir tieši šodiena? Jo tajā pamatstraumē faktiski, ko atskaņo radio, ko klausās jaunieši, tas viss ir kaut kāds jau iepriekš noticis, un tas ir tāds notikušo lietu apkopojums. Tātad, lai vai kā mēs gribētu vēlreiz piedzīvot 90. vai 80., mēs šobrīd nodarbojamies ar imitāciju. Tāds ir mans īsais skaidrojums.
Tajā pašā laikā, klausoties albumu, man tas likās gluži oriģināls, man tas nešķita neko ļoti imitējošs. Kārli, kā tas ir tev, kādas sajūtas?
Kārlis Josts: Tieši imitācijas ziņā albums?
Jā.
Kārlis Josts: Jā, es zinu, ko Arnis saka, es droši vien dalu sajūtu par laikmetu. Man gan, protams, tieši albuma kontekstā uzreiz nāk prātā šī dziesma, ko tu raksturoji kā skumīgāko, un man tā arī šķiet varbūt ne skumīgākā, bet gana skumīga, un tās tekstā šis vārds ir teikumā "kur imitācija man tek pār vaigiem".
Jā, tas ir tik bēdīgi.
Kārlis Josts: Tas ir bēdīgi, es piekrītu, un laikam tā ir tā mana pirmā sajūta, ka tas varbūt ir mazāk kaut kas plašs un laikmetu raksturojošs, bet kaut kas atkal jau par cilvēku savstarpējām attiecībām un emocijām.
Kurās trūkst īstuma.
Kārlis Josts: Kurās trūkst īstuma, un par to, kā mēs, jā, kaut kā varbūt mēģinām justies tā, kā mums būtu jājūtas, bet īsti nevaram.
Arnis Račinskis: Man gribas piebilst laikam arī, ka es jūtu, ka sevī mazliet bloķēju šo ideju, bet negribas atzīt, ka tā laikam ir, ka arī tās attiecības… Piemēram, es nevaru saprast, kā es jūtos par tiem, kā latviski sauc emoji? Visiem tiem smaidiņiem?
Emociju zīmes.
Arnis Račinskis: Jā, emociju zīmes. Mēs tātad rakstām kaut kādu ziņu vai arī aizsūtam draugam kaut kādu joku, un tev atbild ar to aplīti, kurš smejas ar redzamiem zobiem. Man šķiet, ka nevar būt, ka tu tiešām tā reaģē. Visticamāk, ka tu paskaties, jā, forši, un aizsūti haha, ir baigi smieklīgi, bet īstenībā nekādu emociju nav, visticamāk. Vai arī tad, kad sūta visas tās sirsniņas un ko tur vēl, iespējams, ka tā arī ir tāda formalitāte. Tas ir kaut kas, ko mēs klātienē nedarītu vai būtu krietni uzmanīgāki ar šādu uzvedību un reakciju imitāciju, manuprāt.
Bet tas jau ir bijis visos laikos. Kādreiz bija tās pieklājības frāzes ļoti niansētās, ko pielika klāt vēstulēm visām un tamlīdzīgi. Tagad ir šis.
Arnis Račinskis: Šī ir ļoti laba doma, paldies! Es nebiju iedomājies, ka tā ir tradīcija, kas transformējas, ka šis rituāls ir pārnesies uz tādu ļoti lakonisku, vienkāršu dzeltenu bumbuli ar actiņām un smaidiņiem.
Kārlis Josts: Tā ir arī, man liekas, laikmetu raksturojoša tieksme – būt maksimāli efektīvam, lakoniskam savā komunikācijā. Virtuālā komunikācija ir ļāvusi sasniegt vēl nebijušu efektivitāti.
Arnis Račinskis: Man šķiet, ka ir jāiet rakstīt nākamais albums. Mums ir ko teikt! (smejas)
Mēs šodien daudz runājam par laikmetu un mākslīgo intelektu, un mākslīgais intelekts, gribi vai negribi, ienāk arī mūzikas radīšanā. Tikmēr ir producenti, kas saka, ka cilvēku tomēr nevar aizstāt – to cilvēka pieskārienu mūzikai. Jāsaka gan, ka tie rezultāti, ko var iegūt, mūziku radot ar mākslīgo intelektu, ir bīstami tuvu cilvēciskajam.
Arnis Račinskis: Un tas ir tikai sākums. Tā diskusija notiek pasaulē, un viena no idejām, par kuru es nekad nebiju iedomājies iepriekš, kas man šķita ļoti spēcīga, bija, ka vēl samērā nesen vecāki nepirka bērniem kalkulatorus, jo vēlējās, lai viņi māk rēķināt galvā. Šobrīd tas ir pilnīgi normāli, ka mēs jau mazam bērnam dodam faktiski datoru, un, dod Dievs, viņš būs programmētājs. Šis pats cilvēks, kas to minēja kā piemēru, teica – redzi, esmu sarakstījis trīs četras grāmatas, un, iespējams, ka pavisam drīz fakts, ka tu esi sarakstījis grāmatu vai citu darbu radījis, nebūs vērtība. Mēs neteiksim – o, tu esi rakstnieks, jo mēs varēsim palūgt datoram – uzraksti man grāmatu par šādu tematu, tādiem vārdiem, kādus lietotu...
Džeinas Ostinas stilā.
Arnis Račinskis: Jā, piemēram, vai Kārļa Vērdiņa – iedod man Kārļa Vērdiņa dzeju, un tad paklausāmies, kā to rakstītu Ojārs Vācietis. Varbūt, ka tas kļūs kaut kas tik pat normāls, kā, piemēram… Atcerieties, samērā vēl nesen, piemēram, "Idiotā" čali pamana tādēļ, ka viņš prot labi rakstīt.
Jā, viņam ir skaists rokraksts.
Arnis Račinskis: Rokraksts nav lieta vairs. Es rakstu ārprātīgi. Reizēm uzrakstu kaut ko ar roku, un man šķiet – ārprāts, kur ir mans smukais rokraksts, kurš vēl bija vidusskolā, vēl relatīvi nesen glītrakstīšanas stundās? Glītrakstīšana vairs nav vērtība. Ja mēs turpinām šo pašu virzību kaut kādā skalā, piemēram, fotogrāfija jau ir cietusi ļoti. Tas nozīmē, ka faktiski fotogrāfija kā lielums ir demokratizēta tik tālu, ka tu vari pat neko nezinot par fototehniku, vienkārši izvilkt [telefonu], un tev būs aplikācijas, kuras pateiks – iekadrē šādi. Tad vēl klāt ir nācis mākslīgais intelekts, ar kuru tu vari nofotografēt kaut kādu mazu fragmentu kaut kā un palūgt, lai tas piedzejo klāt visu apkārtējo. Tas jau ir super efektīvi. Līdz ar to mēs virzāmies kaut kādā pilnīgi jaunā teritorijā, kurā, iespējams, tas nav vairs nekas īpašs, ka tu proti sareizināt galvā, tas vienkārši nav vajadzīgs, tas neko nemaina, tu nospiedīsi pogas un tev būs atbilde. Ļoti iespējams, ka tu nospiedīsi pogas un tev būs jauna tieši tev pielāgota mūzika. Iespējams, ka šī ierīce, kas atskaņo tev mūziku, sekos līdzi, ka tu brauc pie stūres un sāc iemigt, un dziesma tiks pielāgota reālajā laikā tam, lai noturētu tevi neaizmigušu.
Tu nebaidies no tā, jo tu esi zināms kā "Panorāmas" un "Kas notiek Latvijā" autors, ka šo tavu rūpalu varētu atņemt mākslīgais intelekts?
Arnis Račinskis: Es domāju, ka tas, visticamāk, notiks. Kurā brīdī, es nezinu, bet es pilnīgi piekrītu arī tam, ko saka Gatis Zaķis, ka tas, ko var izdarīt klātesot, iespējams… Kārlis nupat bija "Abba" zālē Londonā…
Es arī tur esmu bijusi.
Arnis Račinskis: Nu redzi, es vēl to neesmu piedzīvojis, bet es saprotu, ka tur tā klātesamība ir pavisam ticama, vai ne? Lai gan dzīvu cilvēku uz skatuves tur nav.
Nu kaut kas sintētisks tomēr tajā bija.
Kārlis Josts: Sintētisks bija tad, kad skaties uz ekrāniem un, protams, redzi un apzinies, ka tu skaties ne uz cilvēkiem, bet uz "abbatariem", kā tos sauc. Bet vienlaikus nenoliedzami jaudīga tehnoloģija tajā, ka, ja tu nezinātu, un mēs varētu to pārbaudīt, ievest cilvēku no malas, nezinot, uz ko viņš ir atnācis, nezinot par "Abbu", un viņš skatītos, un nebūtu sānu ekrānu… Tas, kā uz skatuves tas izskatījās, tas bija iespaidīgi.
Tu esot arī pats spēlējies ar mākslīgo intelektu.
Kārlis Josts: Es esmu, jā. Mēs taisījām māsas vīram sveicienus jubilejā. Es izdomāju, ka jāuztaisa viņam dziesma pankrokā, viņš ir tāds alternatīvs, un mēs to pirmo uztaisījām vienkārši neticami labi un ātri. Protams, muļķojoties mēs uztaisījām kādas 10 dziesmas dažādos žanros, visas par jubilāru, bet es piekrītu tam, ka cilvēks tāpat [ir vajadzīgs].
Bieži tagad, kad ir tas mākslīgais intelekts, viss ir par to, kādus tā saucamos uzdevumus tam mākslīgajam intelektam tu sniedz. Tur ir vajadzīgs cilvēks, un tur tu arī beigās, lai rezultāts būtu tiešām labs, ļoti bieži iejaucies un meklē.
Bet es esmu apsolījis sev nekad to nedarīt nopietniem nolūkiem. (smejas)
Arnis Račinskis: Es, starp citu, tikko pamanīju vienu ļoti būtisku lietu. Mēs nepievēršam uzmanību apstāklim, ka esam absolūti pieraduši rakstot paļauties uz datora gramatikas pārbaudītāju. Būtībā sanāk, ka ne tikai rokraksts ir zūdoša vērtība, bet arīdzan gramatiku faktiski mēs vairs… Iedomājies, ja tu raksti vēstuli ar roku, tev ir jāpiedomā.
Bet es esmu piefiksējusi, ka "Tildes" gramatiķim vēl ir kļūdas, un tur nav vēl viss gluži pareizi savadīts.
Arnis Račinskis: Bet citādi, ja mēs ilustrētu sabiedrību, es pieļauju, ka 99,9% cilvēku, kas šobrīd kaut ko raksta, tomēr aktīvi paļaujas uz gramatikas rīkiem, kurus piedāvā dators.
Kārlis Josts: Ikdienas čatā jā, bet, ja tev jāraksta kaut kas svarīgs… (smejas)
Arnis Račinskis: Ļoti iespējams, ka atkal uz šī paša vektora uzliekot vēl 100 gadus uz priekšu, Raimonds Pauls vairs nebūtu pamanīts. Jo tas nav nekas pārāk īpašs, ka tu radi kaut kādas jaunas… Es tā domāju, es nezinu, es pieļauju, ka kaut kādas lietas vienkārši atmirs.
Diemžēl mēs šobrīd varam smeldzīgi izjust aizejošo laikmetu vai kaut kā tā un paspēt ātri uzrakstīt vēl pāris smukas dziesmas, kamēr tas nebūs vienkārši pogas nospiešanas jautājums.
Kārlis Josts: Man šķiet, lai kā būtu ar komponēšanu, kas šeit notiek, tas, ko šis arī nozīmēs, vienlaicīgi būs tas, ka cilvēkiem gribēsies faktiski kā pretreakciju tam, cik viegli un plastmasīgi viss var notikt ātri, dzīvos koncertus. Gribēsies redzēt, ka tur spēlē cilvēki. Gribēsies redzēt kļūdas, gribēsies redzēt, ka tas ir pa īstam, ka tas nav kaut kas, kas varētu būt vienkārši radīts virtuāli vai digitāli. Man šķiet, ka tam būs lielāka vērtība. Kaut kādu daļu no tā, kas šobrīd tiek radīts, tas varētu aizslaucīt prom, bet paliks tas, kas ir.
