Latvieši ir samērā kūtri kino patērētāji, kino teātru zāles parasti ir pustukšas. Izņēmums varētu būt kāda jaunākā "Zvaigžņu karu" filma vai kāds festivāls. Ar latviešu filmu izrādīšanu arī neiet pavisam spīdoši, jo auditorija tam ir salīdzinoši maza. Projekts "Latvju zīmēs rotāties" ir īpašs, jo tiek rādīts uz lielā ekrāna vienā no tehniski iespaidīgākajām zālēm Latvijā ("Kino Citadele", ISENSE zāle), bet tas noteikti nav vienīgais iemesls, kāpēc šis projekts ir vērtīgs un atmiņā paliks arī pēc pieciem gadiem.
Lielformāta deju uzvedums, kas parasti tiktu vērots Daugavas stadionā, šoreiz tiek pārcelts uz ekrānu, kur 600 dejotāji no 17 ansambļiem katrs izdejo savus soļus vienatnē. Projektā trīs mēnešos safilmētais materiāls ir ļoti apjomīgs – 100 tūkstoši gigabaitu un 196 stundas, bet pati
izrāde "Latvju zīmēs rotāties" ir 60 minūšu gara atzīšanās mīlestībā dejai.
Katrs dejotājs ir kā viens pikselis, bet no daudziem pikseļiem izveidojas kāds raksts, zīme. Vienam pašam izdejot dažādas figūras un rakstus nav iespējams, bet, ņemot talkā dažādus interesantus palīglīdzekļus (Lielvārdes jostas, trepes, cirvjus, koka bluķus, zarus, ziedu vītnes, šūpoles) un montējot mazos kvadrātiņus ar dejotājiem kopā, ir radīts digitāls mākslas darbs ar Dziesmu un deju svētku vērienu, ieliekot tajā sirdi un dvēseli.
Projekta mākslinieciskā darba grupa – horeogrāfe Dagmāra Bārbale, komponists Mārtiņš Miļevskis, režisors Reinis Suhanovs, video mākslinieks Reinis Blūms, skaņu režisors Kaspars Bārbals, vokālo aranžējumu autore Laura Leontjeva ir radījuši izrādi/filmu, kas aizrauj, sasmīdina, liek nobirdināt asaru, bet pāri visam dod iedvesmu un cerību, ka kopā mēs varam paveikt jebko. Un saprotu, cik romantiski un naivi tas izklausās, bet tieši to piedzīvoju. Un, nē, es neesmu dejotāja. Un neesmu piedalījusies filmas veidošanā. Es tikai ļoti ilgojos pēc lieliem koncertiem, festivāliem, normālas ikdienas ar pilniem Vecrīgas krodziņiem, un šī izrāde man atgādināja, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien, ir jāiegulda milzu darbs.
Spilgtākā deja, manuprāt, bija "Pērkons brauca pār debesi". Puišu staltie deju soļi, tas azarts viņu acīs, zibens zibšņi pa visu ekrānu un dārdošās skaņas sev apkārt lika sajūsmā pat nodrebēt. Neko tādu iepriekš kinoteātrī nebiju piedzīvojusi.
Ja vispār jāvelta kāda kritika filmai, tad tas būtu par 16 minūšu garās filmiņas "kā tapa "Latvju zīmēs rotāties" un aizkadri" rādīšanu pirms pašas izrādes, jo tajā tika atklāti pārsteigumi un dažādie tehniskie risinājumi.
Šos samontētos kadrus ar prieku būtu skatījusies pēc tam. Īsfilmas laikā maza meitenīte otrā zāles galā skaļi jautāja savai mammai: "Nu, kad viņi dejos?" Un tajā brīdī es viņai gribēju pievienoties.
Idejas autore uz horeogrāfe Dagmāra Bārbale kā iedvesmas avotu min attālinātos deju mēģinājumus un Zoom platformas lodziņus.
Vientulība un atkalsatikšanās ir izrādes galvenās tēmas, kas redzamas arī horeogrāfijā.
Aizraujošas zīmes un ornamenti veidojas tikai tad, kad dejotāji satiekas blakus lodziņos. Lai arī filmēšanas laukumā dejotāji nesatikās, filmā viņi ir cieši blakus, radot tik sen aizmirsto kopības un svētku sajūtu. Video montāža, dažādie specefekti, interesantie rekvizīti, ne tik tradicionālie deju soļi un oriģinālmūzika, kas skan visur tev apkārt (Dolby Atmos formāts) rada klātbūtnes efektu.
Pazūd robežas, viss pēkšņi atdzīvojas, un ekrāns mani ievelk iekšā notikumā. Mana uzmanība ir tik koncentrēta, ka filmas beigās pat jūtos nogurusi.
600 vietu zālē bijām apmēram 20 skatītāji. Man bija vesela rinda vienai pašai. No vienas puses, priecājos, ka nav jāuztraucas, ka kāds traucēs, bakstīs, skaļi grauzīs popkornu blakus. No otras puses, šis ir tāds darbs, kuru gribas pieredzēt kopā ar citiem latviešiem. Tajā priekā, ko izjutu, skatoties šo izrādi, gribas dalīties, to gribas pieredzēt lielā pulkā tāpat kā Dziesmu un deju svētkus, tāpēc ejiet un pieredziet stilīgo latviešu "produktu" uz lielā ekrāna!
