Ritvars 25 gadu vecumā vēl aizvien dzīvo kopmītnēs, nevis savā dzīvoklī Ventspilī. Tā ir viņa paša izvēle, jo vilšanās par Tokijā pieredzēto vēl aizvien sēž sirdī, turklāt vainot Ritvars var tikai pats sevi.
"Tad man likās, ka es visgudrākais džeks esmu. Nevis labākais, bet gudrākais. Kad Arča [Artūrs Plēsnieks] man teica, ka varbūt vajag mierīgāk gatavoties, es teicu - nē. Naktī neizguļos, no rīta atnāku, jāceļ tie lielie kilogrami," pastāstīja Suharevs. "Trenerim jau nepateikšu, ka visu nakti negulēju. Patika atpūsties, pa logiem lēkt ārā – es dzīvoju pirmajā stāvā kopmītnēs. Kādreiz vēl bija komandante - mēs jau kā jaunieši… Negribas to teikt, bet daudzas muļķības bija tādas, ka rezultāts man palika uz vietas, bija traumas. 2021. gadā es trenerim apsolīju, ka atiešu no visa – no alkoholiskiem dzērieniem, kaut kādām muļķībām, tikai koncentrēšos sportam. Man tagad žēl, ka esmu pieaudzis un tikai tagad to daru. Biju daudz kļūdas pieļāvis."
Suharevs uzskata, ka, iespējams, jau Tokijā būtu varējis izcīnīt olimpisko medaļu, jo jutās ļoti gatavs.
"Labākais [rezultāts iepriekš] bija 170 kilogrami raušanā, 210 kilogrami grūšanā. Tajā [svara] kategorijā tas bija nereāli. Man liekas, tāds rezultāts nebija pat pirmajai vietai," teica Suharevs.
Pēc trim gadiem Ritvars ir astoņus kilogramus vieglāks un Latvijas svarcelšanas cerība startēs svara kategorijā līdz 73 kilogramiem.
Svara kontrole palīdz noturēt disciplīnu augstākajā līmenī, un to ik dienu redz arī Tokijas olimpisko spēļu bronzas medaļnieks Artūrs Plēsnieks. Viņam ceļazīmi uz Parīzi izcīnīt gan neizdevās, bet plinti krūmos mest Artūrs arī vēl nedomā.
"Ir lepnums par to, ka viņš [Suharevs] trenējas uz šo [olimpisko] ciklu trīs gadu laikā. Viņš mani vairāk vilka pēc treniņa, lai kopā strādājam pie papildu vingrinājumiem. Tieši viņš bija tas, kurš vairāk motivēja," atzina Plēsnieks.
Suharevam ir sajūta, ka tikai tagad viņš sāk sportot.
"Iepriekš es ļoti maz pavadīju treniņu zālē pie tiem specifiskajiem, padziļinātajiem vingrinājumiem. Tagad es ļoti daudz jūtu, ka ķermenī ir jauns spēks," cerības uz rezultātu kāpumu atklāja Suharevs. "Mans labākais rezultāts 81 kilograma [svara] kategorijā raušanā bija 163 kilogrami. Tagad es nometu astoņus kilogramus un pēdējos mačos uzrāvu 157 kilogramus. Jūtu, ka tie vēl nav griesti, vēl var pielikt un pacelt vēl vairāk nekā 81 kilograma kategorijā."
Dzīvot ar vienu mērķi, ar vienu un to pašu dienas grafiku psiholoģiski nav pats vienkāršākais.
Te palīdz mazpilsētas burvība – garas pastaigas, mūzika un atpūta dabā. Vietējās kafejnīcās Ritvara pasūtījumu viesmīļi zina jau no galvas – nē, tā nav dubultā karbonāde ar sieru un majonēzes režģīti.
"Kafiju esmu iemīlējis jau no bērna kājas, kaut bērni nedrīkstētu kafiju dzert. Mamma bieži dzēra kafiju, es arī pamēģināju un tā man iegaršojās," savu kaislību atklāja Suharevs. "Vislabākā kafija, kādu esmu baudījis, viennozīmīgi ir Romā. Mēs kādreiz dzīvojām treniņnometnēs Itālijā - treneris palīdzēja gatavot izlasi. Tur es kafijai pievērsos tā, ka nevaru bez kafijas pavadīt dienu. Tad es sapratu, ka kafija nav vienkārši tāda kā Latvijā, - mēs ātri izdzeram un uzreiz ejam uz treniņu. Tā ir baudīšana, tas ir vesels pasākums – tu atnāc un lēnām, mierīgi dzer. Man garšo, tā ir tāda vīrišķīga, rūgta. Izdzer, un tā dod spēku, gribas uz treniņu kaut ko pacilāt."
Taustāmu labumu kafija dod arī grūtākajās svarcēlāja dienās. Viņš ir samainījis svara kategoriju uz vieglāku, tāpēc Suharevam pirms jebkurām sacensībām jātiek vaļā no vismaz pieciem kilogramiem.
"Zini, kas ir visskaistākais, kad tu met svaru? Apēdu to vienu končiņu un jau liekas, ka dzīve ir skaista. Dabūju tādu enerģiju! Vai tā viena mutīte kolas – tā dara hiperaktīvu, kā bērni, kad viņiem iedod padzerties, kļūst aktīvi. Man tagad ir tāpat - es izbaudu," atzina Suharevs. "Ir smagi mest svaru, bet tas ir kaut kas skaists, ja skatās otrajā plānā. Var izbaudīt tos makaronus pēc tam, pēc mačiem. Ko es daru nedēļu pirms mačiem? Man visa lenta instagramā, tiktokā, feisbukā ir, kā ēdienus gatavoju, ko Rīgā gribu, kad es būšu tur. Aizbraukšu pēc kādiem burgeriem."
Plēsnieks sava treniņu biedra potenciālu saskatīja jau krietni sen.
"Tas jau bija redzams, pirms viņš no Dobeles pārbrauca uz Ventspili dzīvot. Varēja redzēt, ka viņam ir krampis. To var uzreiz jau pašā sākumā novērtēt," paskaidroja Plēsnieks. "Viņam ir koordinācija, viņš tur leņķus, saklausa, ko viņam saka. Var izdoties, viņam ir potenciāls."
Ja milzu pūliņi atmaksāsies, un Ritvars tiks pie olimpiskās medaļas, tā nāks ar neizbēgamu daļu rūgtuma – to nebūs pieredzējis viņa tēvs. Tieši tēva nāve bija iemesls, ka apkārtējiem nesaprotami pērn pasaules čempionātā vienā no disciplīnām Ritvars palika bez rezultāta.
"Es nevarēju morāli saņemties. Tas bija tieši pirms pasaules čempionāta - es nevarēju pilnvērtīgi saņemties treniņos," atzina Suharevs. "Bija motivācija iet uz labu rezultātu, treneris teica, ka es biju fiziski vislabākajā formā, bet galva nepieslēdzās, jo bija domas par kaut ko citu. Pagāja laiks, aprunājos ar ģimeni, ar mammu, māsu, brāli. Viņi teica, ka tas ir mans sapnis, man jāsaņemas. Tāpēc es vēl vairāk sāku strādāt, parādījās vairāk motivācijas."
Ritvars nepārprotami ir pārliecināts, ka starts Parīzē būs arī veltījums tētim.
"Es tagad jebkuros mačos vienmēr domāju, ka man vajag dabūt medaļu vai rezultātu, lai tad, kad esmu Dobelē, varu apciemot tēva kapavietu un viņam izstāstīt, kā man gāja sacensībās un ko esmu sasniedzis," pastāstīja svarcēlājs. "Pēdējais, ko tētis man atstāja, bija gredzens. Es to turu pie sevis arī pirms mačiem, ņemu līdzi visur uz nometnēm. Kad to turu rokā vai griežu uz pirksta, tad man ir sajūta, ka viņš man ir blakus."
Suharevs Parīzes olimpiskajās spēlēs būs viena no lielākajām Latvijas cerībām individuālajos sporta veidos. Uz viņu tagad skatās kā uz Latvijas cerību, bet tas ventspilnieku no Dobeles vairs nesatrauc – viņš ir pieaudzis. Ritvars cer, ka pēc Parīzes spēlēm ar labi padarīta darba sajūtu viņš varēs vienkārši pastaigāties pa ostmalu.
