Latvijā dzīvojošā Aleksandra no Baltkrievijas: Lielvārdes josta ir stilīga

"Baltkrievijā folklora nav uzcelta līdz nacionālā lepnuma līmenim. Bet šeit [Latvijā] etnogrāfiskā kultūra (vienalga, vai pierakstīta pirms 100 gadiem, vai nesena) ir redzama un ikdienā to izmanto. Ir forši, kā šī kultūra ir saglabāta un padarīta par lielu lietu," teic Aleksandra (Aleksandra Yemelyanova), kas dzimusi Baltkrievijā, bet Latvijā dzīvo vairāk nekā 13 gadu.

Aleksandra interesējās par folkloru. Baltkrievijā viņa iepazinās ar latvieti, vēlāk kopā pārcēlās uz Rīgu. Strādā par darbinieku attīstības un apmācību speciālisti. Viena no mīļākajām vietām Latvijā ir ''Rakšu zoo" ar lamām un alpakām. 

Savējie no ārzemēm

Mūsu valsti veido arī cilvēki, kuri dzimuši citviet, bet te jūtas kā mājās un no ārzemniekiem Latvijā kļuvuši par iekšzemniekiem. Sarunās skaidrojam, kā Latvijā jūtas par šejieniešiem kļuvušie ārzemnieki.

Ilva Lorence: Cik ilgi tu esi Latvijā, un kā tu te nokļuvi?

Aleksandra Yemelyanova: Esmu Latvijā kopš 2008. gada. Es apprecējos šeit, man tad bija 19 gadu. Tajā laikā mani interesēja folklora. Bija atbraukusi maza grupa no Latvijas. Tad es satiku to puisi. Tā ir tā situācija, kur tu gandrīz nejauši iemīlies, un tas viss attīstījās ātri. Un tu jau zini, ilgtermiņa attiecībās ir svarīga kopdzīve, kas parāda, kā ir reāli būt kopā ar otru cilvēku. Tāpēc bija svarīgi apprecēties un atbraukt uz Latviju, lai sāktu kopdzīvi.

Vai bija iespēja palikt Baltkrievijā?

Nedomāju, ka tā bija pieņemama opcija manam topošajam vīram, un man nekad nav licies, ka es iederos, jūtos labi Baltkrievijā. Vienmēr jutos kā autsaiders. Es redzēju, ka tās var būt pozitīvas pārmaiņas.

Baltkrievijā tur ir cilvēki, kas ir insaideri, bet tu esi autsaiders, un tu visu laiku to jūti, bet šeit visi ir autsaideri viens otram

(pat vairāk, nekā esmu pieradusi, uzaugot un esot savā sabiedrībā bērnībā), tāpēc tas ir normāli, tas ir ok, katrs domā pats par savām lietām. Es mīlu to, es mīlu šo zemi.

Aleksandra Yemelyanova

Vai tu šeit jūties kā mājās?

Šobrīd mājas ir vieta, kur es dzīvoju Rīgā, te es esmu pavadījusi visu savu pieaugušā cilvēka dzīvi. Un tas ir mans dzīvoklis. Tā ir pirmā vieta, kur dzīvoju viena, un es tur dzīvoju 10 gadus. Tā ir vieta, ko nedalu ne ar vienu citu, tur varu justies mierīga, varu darīt, ko vēlos.

Par Latviju. Man nav tipiska tāda spēcīga iederēšanās, piederēšanas sajūta kopumā, teorētiski es varētu dzīvot jebkur, bet, skatoties caur kultūru, ir divas puses: Austrumu/slāvu kultūra un Rietumu kultūra. Man liekas, ka Latvija ir uz robežas starp abām kultūrām, tas ir, 50 pret 50.

Man liekas, es tā pilnīgi neiederējos slāvu kultūras telpā, jo es biju vairāk rietumnieciska nekā vidējais baltkrievs.

Bet es biju Vācijā universitātes laikos, tur es sagaršoju pilnīgi rietumniecisku dabu. Un man liekas, tā arī nebija īsti mana lieta. Man tiešām patīk būt kaut kur pa vidu šīm abām kultūrām. Un šeit es varu izvēlēties, kuru kurā brīdī vairāk vēlos piedzīvot. Latvija tādā ziņā ir ļoti ērta man, varbūt ir vēl citas vietas, kur es justos vēl ērtāk, bet nav daudz tādu vietu, man liekas. Latvija ir topa augšgalā, kur es vēlētos dzīvot.

Aleksandra Yemelyanova

Ar ko Latvija izceļas? Kas tev, šeit dzīvojot, sagādā prieku?

Negaidītā, neparedzamā veidā man patīk tā sajūta, kas nāk no pamestām vietām. Ir daudz vietu, kafejnīcu, kur mēbeles nav jaunas, ir lietotas, var pat redzēt, ka tās ir netīras, noskrandušas. Ir tāds bārs "Taka". Kad viņi sāka strādāt, tur bija vanna, kas bija pārgriezta uz pusēm un atgādināja dīvānu, uz kura varēja sēdēt. Un es atceros, kā es sēdēju tajā vannā ar dzērienu un domāju, ka daudzi cilvēki jūtas drošībā, esot vannā. Man ļoti patīk tā bez-kauna otrreizējās pārstrādes estētika daudzās vietās. Tas liek man justies labi. Tieši Rietumu kultūrā viss tas super tīrais, jaunais, sterilais man nepatīk un liek justies neērti. Arī Latvijas arhitektūrā ir tā sajūta. Tev liekas, ka siena ir melna, bet patiesībā tā ir ļoti netīra. [..] Lokdauna laikā daudz staigāju apkārt. Pļavniekos ir tāda teritorija, kur ir dažādas rūpnīcas, modernas noliktavas, un tur bija plašs, tukšs lauks, pa kuru es staigāju, Daudz koku, veca zāle. Bet, kad aizgāju tur vasarā, tur zāle un pļava bija izaugusi līdz manam viduklim. Taka, kas bija viegli saredzama ziemā, vasarā bija pilnībā pazudusi garajā zālē. Tā bija īsta pļava. Ir arī nesens trends, kur pilsētā atjauno zālienus un pļavas. Baltkrievijā tev jākopj zāliens mājas priekšā, bet te ir vietas, kur daba laužas ārā, kur ir pamestas vai sabojātas ēkas, kur notiek remonti. Man patīk tā sajūta, kas ir Maskačkā, kur ir gan pamestība, gan dekonstrukcija, bet tas ir ok. 

Aleksandra Yemelyanova

Mans minējums: ja apkārtne nav perfekta, tu arī vari būt savāds, ne perfekts.

Jā. Rodas sajūta, ka nav stingru standartu, kādam tev ir jābūt. Un tas man ļoti patīk. Man kā trauksmainam cilvēkam tas ir patīkami, ka Latvijā ir minimāls spiediens.

Cilvēki nebāžas virsū, cilvēki ir paši par sevi, lai kā tu censtos pievērst uzmanību, viņi atstās tevi vienu, viņi ļaus tev būt tādam, kāds esi, neviens tevi nenosoda.

Un interneta komentāri?

Jā, bet tā ir visur pasaulē. Internets ir pavisam cita pasaule.

Vai ir kaut kādas kultūras vērtības, kas tev liekas ļoti foršas?

Tā ir folklora un tās mantojums, kas ir tik labi saglabāts.

Baltkrievijā folklora nav uzcelta līdz nacionālā lepnuma līmenim. Bet šeit etnogrāfiskā kultūra (vienalga, vai pierakstīta pirms 100 gadiem, vai nesena) ir redzama un ikdienā to izmanto.

Ir forši, kā viņi šo kultūru ir saglabājuši un padarījuši par lielu lietu. Tā ir visur. Tā ir it kā maza niša. Tur ir kaut kas īsts no seniem laikiem, tur ir kaut kas pielikts klāt un uzlabots, bet tas viss kopā labi strādā.

Piemēram, Lielvārdes josta ir stilīga ar saviem rakstiem.

Un, piemēram, man patīk adīt. Es skatījos adījumu rakstus un priecājos, ka ir saglabājušies tik seni raksti, kurus tiešām vēl izmanto.

Aleksandra Yemelyanova

Ja tev būtu iespēja kaut ko mainīt, nokļūt valdībā un tiešām reāli izmainīt likumus, ko tu gribētu mainīt?

Dažāda veida attiecību legalizāciju un iespēju precēties visiem ar visiem, kas to vēlas. Tāpēc ka ir 2022. gads. Vai tiešām nav citas lietas, par ko satraukties?! Ļausim cilvēkiem vienkārši būt laimīgiem.

Varbūt man tā tikai liekas, bet šķiet, ka ārzemnieki ir aktīvāki politikā, iesaistās piketos...

Es nedomāju, ka ārzemnieki vairāk iesaistās politikā, bet aug jauna paaudze, kas nav piedzīvojusi padomju laikus, kam ir cita veida domāšana, un es domāju, ka Latvija ir uz pareizā ceļa.

Ko tu novēlētu Latvijai dzimšanas dienā?

Man parasti ar to ir grūti. Tāpēc ka novēlējumi parasti ietver to, ka es zinu, kas tam otram ir vajadzīgs. Es parasti vēlu otram, ko viņi gribētu paši sev. Nāk prātā uzlabojumi, bet tas ir sava veida kritiskums atkal.

Tu esi daļa no Latvijas. Ko tu gribētu novēlēt pati sev?

Indivīda līmenī beigt uztraukties par ne tik svarīgām lietām kā dārgas mašīnas, skaistuma standarti u. c. Valstiskā līmenī novēlētu netērēt tik daudz resursu visādiem viltus vērtību konfliktiem, kā, piemēram, latvieši pret krieviem, konservatīvie pret liberāļiem u. c. Un, protams, priecīgu Neatkarības atjaunošanas dienu!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti