No piektdienas, 17. maija, kinoteātros demonstrēs Venēcijas kinofestivālā godalgoto un plašas diskusijas izraisījušo Eiropas kino vecmeistares Agņeškas Holandas jaunāko filmu "Zaļā robeža".
Agņeškas Holandas (1948) jaunākās filmas "Zaļā robeža" (Zielona granica, 2023) pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā, kur tā bija iekļauta oficiālā konkursa programmā un kandidēja uz "Zelta lauvu". Polijas, Čehijas, Francijas un Beļģijas producētā filma pasaules vecākajā kinofestivālā saņēma īpašo Žūrijas balvu, un drīz pēc tam to demonstrēja Toronto, Vankūveras un Ņujorkas kinofestivālos, arī Vatikānā, bet, nonākusi Polijas kinoteātros, tā izraisīja asas diskusijas, kurās bija iesaistīta arī valsts politiskā elite, kura kategoriski iebilda pret kritiku, kas redzama uz lielā ekrāna.
Anotācija vēsta: "Bīstamajos un purvainajos mežos, kas veido tā saukto "zaļo robežu" starp Baltkrieviju un Poliju, bēgļi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas nonāk ģeopolitiskā haosā.
Viltus cerību uz drošāku Eiropu nomaina šausmas un mūsdienu traģēdija.
Uz šī neredzamā kara fona savijas Jūlijas, kura nesen kļuvusi par aktīvisti un atteikusies no ērtās dzīves, Jana, jaunā robežsarga, un sīriešu ģimenes dzīve. Filma liek uzdot jautājumu: vai pretējās puses var atrast kopīgu valodu, kad robeža kļūst par salauztu sapņu kapsētu?"
Dārta Ceriņa: Šodien, runājot par topogrāfijām, par ģeogrāfiskajām, par individuālajām un kolektīvajām robežām, mēs esam sagatavojuši gana, manuprāt, interesantu kino darbu, kas noteikti ir aktuāls, it īpaši ņemot vērā Latvijas šī brīža ģeopolitisko situāciju un migrantu krīzi uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, tāpat arī kaimiņos ir ekvivalenta situācija Lietuvā un Polijā.
Tā ir viena no pērnā gada, un es pat teiktu arī šī gada vissensacionālākajām filmām, kas ir Agņeškas Holandas "Zaļā robeža".
Žulijens Nuhums Kulibali: Mēs šajā reizē patiesi vēlamies runāt par filmu, kas ir ne tikai sociālpolitiski nozīmīga, bet arī pašas režisores Agņeškas Holandas filmogrāfijā diezgan zīmīga. Šo filmu, kā viņa pati intervijās min, viņa ir veidojusi ar daudz lielāku neatkarību kā citkārt, un tā vēsta par realitāti mums pavisam, pavisam tuvu.
Man ir jāsaka, ka tā ir pat tā līdz kaulam izjūtama. Es, pieņemsim, sekoju līdzi tam, kas notiek ar "Gribu palīdzēt bēgļiem" vadītājas Ievas Raubiško lietu, kas notiek ar migrantu krīzi Eiropā vispār kopumā. Tas, protams, ir arī tā mazliet dehumanizējoši, saukt to par migrantu krīzi, it kā tas būtu kaut kas tāds, nezinu… It kā tā būtu vētra vai kaut kāda stihija, pār kuru īsti nevienam nav nekāda veida teikšanas vai iespējas to vērst par labu. Tātad šodien apskatāmā filma ir par to, kur tad tieši uz šīs robežas satiekas cilvēciskais, politiskais, varas turētāji un varas nēsātāji, patvēruma meklētāji – visi šie cilvēki, un kā šo cilvēku likteņus, un arī viņu ķermeņus, jo filma, manuprāt, ir pietiekami viscerāla, mētā no viena krasta uz otru.
Pastāstot par filmu īsumā, runa ir par zaļo robežu, tādu kā purvainu, mežainu apvidu Polijas un Baltkrievijas pierobežā, kurā bēgļi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas, kas cenšas sasniegt Eiropas Savienību,
ir būtībā iesprostoti tādā kā ģeopolitiskā slazdā, kuru diezgan apzināti ir konstruējis, es vēlētos teikt, Baltkrievijas vadonis.
Dārta Ceriņa: Bet to arī 2021. gadā Aleksandrs Lukašenko, tātad Baltkrievijas autoritārais līderis, ir arī teicis, draudot, ka Eiropā tiks iepludinātas narkotikas, vardarbība un nemieri, un tad pāris mēnešus vēlāk Latvija, Lietuva un Polija arī piedzīvoja šo tiešām tūkstošu cilvēku ar māņiem realizēto transportēšanu, viņiem mēģinot iekļūt Eiropas Savienībā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Kā filmā arīdzan tiek teikts, tur ir tāda epizode, kur robežsargu instruktors viņiem stāsta: neizjūtiet pārlieku lielu empātiju, šī ir daļa no hibrīdkara.
Ir ļoti interesanti, kā šī filma aplūko šīs dehumanizācijas tehnikas, kur īsti cilvēki, reāli cilvēki tiek izmantoti kā ierocis, un galu galā zaudē savu cilvēcību gan vienā, gan otrā pusē.
Tātad šie bēgļi šajā zaļajā zonā atrodas tādā kā limbo. Man, patiesību sakot, nāca, skatoties filmu, asociācijas ar Bela Tarra "Satantango", ar šo Dieva pamesto ciemu, kas it kā atrodas šķīstītavā, nekurienē, no kura nav iespējams izbēgt nekādā veidā, jo nevienā pusē īsti nav glābiņa. Viņi būtībā ir iesprostoti.
Šī filma, kas ir realizēta piecās nodaļās, apskata šo situāciju no dažādām pusēm. Tur ir gan šī bēgļu perspektīva, gan arīdzan no tādas jaunas, diezgan ideāliem pilnas aktīvistes Džūlijas, kas, ja nemaldos, filmā ir psihiatre, perspektīvas. Tāpat mēs skatāmies arī no diezgan jauna robežsarga Jana perspektīvas, kā arīdzan no sīriešu ģimenes perspektīvas. Kas ir ļoti interesanti, šī filma jau ir guvusi diezgan skandalozu slavu, tādēļ, ka tad, kad šī filma iznāca pagājušā gada rudenī,
Polijas labējās partijas būtībā izmantoja visus savā arsenālā esošos līdzekļus, lai uzbruktu Agņeškai Holandai, un tas pat ir novedis tik tālu, ka viņai pat ir bijusi nepieciešama fiziska aizsardzība.
Dārta Ceriņa: Jā, viņai tika piesaistīti divi miesassargi. Paturpinot raksturot šo filmu, kāpēc ir radusies [tāda interese], it īpaši Polijas sabiedrībā, kur varbūt šī reakcija atšķiras no, piemēram, Ziemeļitālijas Venēcijas kinofestivāla, kur tā piedzīvoja pasaules pirmizrādi galvenajā konkursā un saņēma arī žūrijas specbalvu…
Arī gada sākumā, kad viesojos Roterdamā, kur bija iespēja skatītājiem balsot par savu favorītfilmu, tieši šī filma ieguva galveno balvu, tieši skatītāju balvu. Es domāju, ka mums pašiem dzīvojot nemitīgā šādā, kā lai saka, turbulencē, ņemot vērā mūsu izteikti teroristiskā kaimiņa agresiju un mestos draudus, un neziņu, sekojot līdzi tam, kas notiek Ukrainā, šie naratīvi… Ņemot vērā, ka tā ir provokācija no Lukašenko un Putina puses, šeit arī mēs varam runāt par robežām, kur kaut kādas mūsu intereses vai tas, ka mēs interesējamies un mūsu fokusā ir cita veida migrācija – ukraiņu bēgļi, ko mēs skatām kā tādu atbalstošu parādību, tad šeit mēs ieraugām arī visus sīriešus, irākiešus, afgāņus, Kongo Republikai piederīgos, visus, kas atrodas necilvēcīgos apstākļos, tātad mēs runājam par viņiem kā par migrantiem.
Kas ir interesanti, man bija iespēja sarunāties ar Agņešku Holandi, arī intervēt viņu šīs filmas kontekstā, un tieši tā, kā tu pieminēji Žuli, dehumanizācija ir tas, kas ir viņas filmas pārliecības kodols. Tas, ko viņa uzskata, un man šis citāts ir tāds ļoti, ļoti zīmīgs "Zaļās robežas" kontekstā, viņa saka, ka
mēs izmantojam [dehumanizācijas metodes] jau pat ar valodu: viņi nav bēgļi juridiski, viņi ir migranti; tā nav mūsu kultūra, tā ir cita kultūra.
Mēs visu laiku veidojam šos pretstatus, mazinot viņu kā cilvēku aprises līdz tam, ka, kā viņa saka, mērķis ir radot šo ģeopolitisko provokāciju, radīt mūsos – Latvijā, Lietuvā, Polijā – ko līdzīgu tam, ka mēs noraidām tās savas humānās Eiropeiskās vērtības, kuras mēs šobrīd sargājam, kuras sargā Ukraina. Es domāju, ka šis viss sarežģītais, politiskais musturis ir tas, kuru daudzi izmanto Polijā. Tu arī, Žuli, esi lasījis visus šos neglaimojošos, zaimojošos un tiešām rasistiskos izteikumus, kas ir vērsti gan Holandas, gan filmas problemātikas virzienā, kas tieši Holandas prāt ir tas, kādiem mums nevajadzētu būt.
Žulijens Nuhums Kulibali: Iezīmējot, Agņeška Holanda 90. gadu otrajā pusē guva tādu starptautisku atzinību ar savu filmu "Eiropa Eiropa", kas būtībā stāsta par holokausta apstākļiem. Šīs daļas cilvēku, kas atrodas varas vai politiskās gribas presē, transformācijas un cenšanās saglabāt cilvēciskumu ir vērojama, manuprāt, viscaur viņas filmogrāfijai. Līdz ar ko arīdzan Polija, kurai ir ļoti neviennozīmīga pagātne, kurai ir ļoti īpašas attiecības tieši ar nacionālo identitāti un nacionālismu, ir ļoti pateicīga un vērtīga vide, kurā pacelt šo dialogu.
Bet taisnība, Dārta kā tu saki, ka filma ļoti skaudri uzrāda šos dehumanizācijas mehānismus. Šķiet interesanti, ka filmas pats sākums ir krāsains, un tad tā graduāli pārtop par melnbaltu, ļoti uzskatāmi un pat iebakstot ar pirkstu norādot – lūk šādi mēs skatāmies. Taču kas ir jocīgi, manuprāt,
lielākā daļa cilvēku, kas uzreiz vērsās pret šo filmu ar tādu lielu naidu, visticamāk, to nebija skatījušies.
Dārta Ceriņa: Es piekrītu, jā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jo šī filma ir tieši pretēja melnbaltai, un pat robežsarga Jana tēls, kuram tiek pavēlēts neatstāt nevienu ķermeni, dzīvu vai mirušu uz Polijas zemes, pat viņa perspektīva ir ļoti humāni saprotama. Respektīvi šis nav stāsts par labajiem un ļaunajiem.
Dārta Ceriņa: Jā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Lai cik arīdzan varbūt ērti, negribētos uzskatīt to par propagandas materiālu vai didaktisku materiālu.
Dārta Ceriņa: Jāsaka godīgi, attiecības man ar Agņeškas filmām ir izveidojušās diezgan paprāvā gadu ritumā, un, protams, filmas "Eiropa Eiropa", "Degošais krūms", arī "Misters Džonss" par golodomoru Ukrainā, tātad visiem šiem darbiem vienmēr ir pamatā kāda vēstures nodaļa Austrumeiropā.
Tas, kas viņas filmām varbūt ir raksturīgi, kas rada pretestību vismaz manī personīgi, ir, ka katrai filmai ir ļoti konkrēts mesidžs. Tā ir tāda ziņojuma filma. Protams, filmu kvalitātes variē arī viņas gadījumā, es teikšu, īpaši pēdējo gadu griezumā, piemēram, filma "Šarlatāns", kas ir rādīta arī Latvijas Televīzijā un kinoteātros, arī ir ar noteiktu uzstādījumu un savā ziņā patosu. Tas pats ir arī "Zaļajā robežā", bet tas ir viņas rokraksts, viņa filmu veido tiešām par konkrētu tēmu, to atrisinot. Bet man arī jāsaka, ka šīs filmas uzstādījums arī manī rada kaut kādu zināmu duālismu: vai šis ir pareizais laiks, vai mēs varam šobrīd tā, vai tas nerada maldināšanu par situāciju, vai tas nepārvērš mūsu akcentus citādos leņķos. Visi šie jautājumi filmas laikā kaut kādā mērā pašķīst, un es nonācu pie tā, ka filma drīzāk ir par to, ka neviens nevar izdarīt pareizo lietu filmā. Neviens neatrodas tur, kur vajadzētu atrasties katram no šiem cilvēkiem. Tā, kas varbūt ir atbildīgs, vai tā, kurš varētu kaut ko izdarīt, nav. Te manuprāt, Žuli, tu brīnišķīgi aprakstīji filmas vielisko, nedaudz sastingušo meža muklāja ainavu, kur pat vietumis izveidojas man tāda paralēle ar kaut kādu paralēlo realitāti, kurā tu īsti neesi ne cilvēks, ne, nezinu, ārpus ķermeniska būtne.
Tu neesi ne dzīvs, ne miris, tu esi nekas, un šai nekādībā tad galvenie varoņi arī satiekas, kā tu mini.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, es pilnīgi piekrītu tev par Agņešku Holandu kā konkrēta mesidža ziņnesi, jo man ļoti negribētos viņu saukt par didaktisku, jo nav gluži tā, ka viņas filmas baksta acī – šādi jums būtu jādomā. Drīzāk tās piedāvā argumentus, kādēļ mēs varētu skatīties tāpat kā Agņeška Holanda, vismaz tas ir tas, kā es uztveru viņas filmogrāfiju līdz šim.
Protams, ir šī ļoti interesantā zona starp sociālo aktīvismu un mākslu. Es piederu tai nometnei, kas uzskata, ka teikt: māksla ir apolitiska un kultūra var eksistēt ārpus politiskā, ir vairāk kā naivi. Tā nekad nav bijis un, manuprāt, nebūs.
