Savējie no ārzemēm
Mūsu valsti veido arī cilvēki, kuri dzimuši citviet, bet te jūtas kā mājās un no ārzemniekiem Latvijā kļuvuši par iekšzemniekiem. Sarunās skaidrojam, kā Latvijā jūtas par šejieniešiem kļuvušie ārzemnieki.
Kā tu nokļuvi Latvijā?
Es apprecējos ar latvieti, un mēs dzīvojām trīs gadus Ņujorkā, es pats Ņujorkā biju jau padsmit gadus. Pirms tam es biju Floridā, kur es uzaugu. Pēc pandēmijas mēs bijām noguruši no Ņujorkas, kaut arī tur bija mana ģimene, bet mēs sapratām, ka ir laiks kam citam, kam jaunam. Un izdomājām, ka tā būs Latvija. Tā mēs atbraucām uz šejieni, bet ir sarežģīti, jo šeit mūsu attiecības nav likumīgas. Es esmu students Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kas ir bijusi ļoti iedvesmojoša pieredze, un man ir ļoti labi profesori, piemēram, Juris Žvikovs. Tā ir savādāka pieredze nekā Amerikā (tur iegūts bakalaurs un maģistrs mūzikā), es studēju šeit klavierspēli. Mani interesēja arī Latvijas mūzikas kultūra, laikmetīgā mūzika, interesanti komponisti. Es gribēju arī izjust to izaicinājumu – dzīvot citā zemē ar citu valodu.
Vai jūs esat domājuši par kaut kāda veida attiecību reģistrēšanu?
Mēs neesam par to domājuši tagad. [..] Es gribētu palikt šeit, jo man te ļoti patīk un man te ir draugi, sabiedrība apkārt, muzikālā sabiedrība. Bet diemžēl pēc uzturēšanās atļaujas beigām...
Cik ilgi ir derīga uzturēšanās atļauja?
Līdz 2024. gada janvārim. Bet man kaut kas ir jāizdomā, ko es varētu darīt lietas labā.
Vai tev liekas, ka mēs esam katrs par sevi, noslēgti? Kāda tev ir pieredze ar latviešiem?
Es teikšu, ka tā ir, protams. Amerikā cilvēki jebkurā štatā, bet īpaši no Floridas, no kurienes es esmu, ir ļoti viesmīlīgi: Oh, my God! How is it going? Good to see you! Es varbūt to cilvēku vispār nepazīstu, un mēs varbūt iepazināmies, kad man bija trīs gadi. Šeit, protams, tā nav. Bet, kas man patīk, es jūtu, ka visi cilvēki ir bijuši ļoti silti pret mani. Varbūt man ir mazliet vieglāk, jo es cenšos runāt latviešu valodā...
Vai nav tā, ka amerikāņu kultūrā ir mazliet dīvaina parādība: visi ir ļoti, ļoti sirsnīgi, it kā ieinteresēti, bet tā ir tomēr tāda izlikšanās, maska?
Man personīgi ir tā sajūta, jo mana ģimene ir bijusi tā kā mazliet aukstāka nekā citi cilvēki. Bet es saprotu, ka daudziem cilvēkiem tā ir svarīga lieta, tā ir daļa no manierēm, no kultūras un arī no identitātes. Bet, piemēram, man ir draugi no Viskonsīnas. Viņi ir draudzīgi, visi runā, un man tas liekas ļoti savādi, es nezinu, kā tur justies, ko teikt, es gribu pats savu vietu, telpu, bet viņiem tā ir svarīga lieta.
Vai tev ir kādas lietas, kas tevi pārsteidza, atbraucot uz Latviju?
Ne gluži. Es varu teikt, ka es biju ļoti priecīgs.
Es jau zināju, ka Rīgas māksla, teātra un mūzikas kultūra ir liela un plaša, bet es neapjautu, ka tā ir tik liela.
Tā ir ļoti interesanta, un te ļoti daudz kas notiek! Atbraucot no Ņujorkas, man bija sajūta, protams, ka Rīga liksies ļoti maza pilsēta un te nebūs tik daudz ko darīt, bet mans pieņēmums nebija pareizs. Šeit ir tik daudz ko redzēt un darīt, ka visam nemaz nepietiek laika. Es biju arī pārsteigts, ka cilvēki bija tik silti pret mani. Es te jūtos tik labi, es te jūtos kā mājās, un to es noteikti negaidīju.
Vai ir vēl kāda vieta pasaulē, kur tu jūties kā mājās?
Floridā ir mana ģimene, es tur uzaugu, bet ir dīvaini, ka te es jūtos vairāk kā mājās nekā tur. Ņujorkā es dzīvoju ļoti ilgi, tur ir mani draugi, bet es tur nejūtos tik labi kā šeit. Ir, protams, grūti būt tālu no ģimenes. Tas nav viegli.
Vai tava ģimene kādreiz ir atbraukusi uz Latviju?
Mana māsa un viņas draugs bija Latvijā. Tā bija ļoti jauka pieredze, ar viņiem pavadīja superīgu laiku. Mēs izbraukājām Liepāju, Pāvilostu, Kuldīgu, Jūrmalu, Rundāli, Cēsis, Siguldu. Un tas bija viss vienā nedēļā. Man arī ļoti patika.
Vai ir kaut kādas izteiktas grūtības, ar ko esi šeit saskāries? Ja tev būtu iespēja kaut ko mainīt, kas tas būtu?
Uzturēšanās atļauja būtu viena lieta, bet man personīgi ir grūti ar laikapstākļiem, ar aukstumu. Es dzīvoju Ņujorkā, tur arī bija auksti, bet nezinu kāpēc – te ir grūtāk. Man ir jāizdomā stratēģija, kā izdzīvot šo auksto laiku.
Ko tu novēlētu Latvijai? Ko ierakstītu apsveikuma kartītē?
Paldies par viesmīlību! Ir bijis tik forši pavadīt laiku ar jums! Man liekas, tev ir daudz kas paredzēts nākotnē, un es esmu priecīgs redzēt, kā tev veiksies! Tev ir spilgta nākotne! Nezaudē savu būtību!
Latvijā ir kaut īpašs, bet tas nav nacionālā veidā un tam nav saistības ar politiku. Te ir kaut kas ļoti skaists, un es jūtos ļoti pateicīgs par to.
Ir jauki to dzirdēt.
Tas, protams, ir ļoti amerikānisks teiciens, lieta, ko tagad teikt, bet – dažādība ļoti palīdz kultūrai un tā ir ļoti svarīga. Tas nenozīmē, kā kādai kultūrai ir jāmirst, tas nozīmē, ka dažādas kultūras var eksistēt kopā. Protams, tas ir sarežģīti.
P.S. Apsveikuma kartītē būtu: es esmu bēdīgs dažreiz, jo man patīk Latvija, man patīk te būt, man patīk sabiedrība man apkārt, bet es nevaru palikt šeit, jo ir daudz iemeslu. Un es neesmu bēdīgs tikai par sevi, es bēdājos arī par citiem cilvēkiem, kuriem te ir partneri, bet viņi nevar te palikt dzīvot.
Es negribētu to teikt ar koloniālisma domāšanu no Amerikas – mums viss ir atrisināts, un mēs visu zinām. Tā ir tāda amerikāņu tendence, bet es varu runāt no savas pieredzes. Esmu priecīgs būt šeit, bet ir arī tā bēdīgā realitāte, kuru es nevaru izmainīt un kura tik drīz nemainīsies.
