Slepenais eksperiments. Kā Zviedrijā tika pārbaudīta teorija par pūļa imunitāti pret Covid-19

Aizvadītajā gadā Zviedrijas valdība ne reizi vien paziņoja, ka kolektīvās imunitātes sasniegšana nav daļa no tās oficiālā plāna cīņai ar Covid-19. Tomēr likme uz šo stratēģiju tika likta, un tas notika slepeni, liecina publiskotā sarakste. No tās faktiski izriet, ka viena cilvēka zinātniskie uzskati tika pārbaudīti laboratorijā, kuras lielums bija visa valsts. Un eksperiments izgāzās.

ĪSUMĀ:

  1. “Zviedrijas modeļa” trajektorija – no minimālas kontroles līdz ārkārtējām pilnvarām. Vasarā sākusi ar pasākumiem, kuriem bija ieteikuma raksturs, valdība lūdza un saņēma tiesības ieviest stingrus ierobežojumus un slēgt privātus uzņēmumus, kas neievēro noteikumus. 
  2. Kā un kāpēc Zviedrijā atšķirībā no visas pārējās Eiropas tika nolemts iztikt bez stingriem ierobežojumiem? Valdība paļāvās uz vērtējumu, ko sniedza šaurs ekspertu loks, kam bija savs situācijas redzējums. Faktiski tika izvēlēts rīcības variants, kurš infekcijai ļāva izplatīties, lai sabiedrība kopumā sasniegtu kolektīvo imunitāti.
  3. Vai kolektīvās imunitātes sasniegšana bija daļa no Zviedrijas valdības oficiālās stratēģijas cīņai ar Covid-19? Gan veselības aprūpes sistēmas ierēdņi, gan politiķi publiskos paziņojumos noliedza versiju par to, ka izvirzīts mērķis sasniegt kolektīvo imunitāti, ļaujot infekcijai izplatīties dabiskā ceļā.
  4. Vai “Tegnella plāns” palīdzēja samazināt saslimstību un mirstību epidēmijas otrā viļņa laikā? Otrais vilnis izrādījās ievērojami augstāks par pirmo pēc inficēto skaita, lai gan nāves gadījumu skaitu dienā pagaidām izdodas noturēt pavasara līmenī.
  5. Kādi epidēmijas iegrožošanas pasākumi Zviedrijā tiek izmantoti tagad?  Tie ir citās valstīs labi zināmi pasākumi – no pulcēšanās ierobežojumiem līdz aizliegumam pārdot noteiktas preču grupas konkrētā laikā, lai gan stingru aizliegumu kopumā pagaidām nav daudz.
  6.  Vai tika apsvērta iespēja izmantot “Zviedrijas modeli” citās valstīs? Jā. Epidēmijas pašā sākumā dažās valstīs šādu pieeju uzskatīja par reālistisku, tomēr valdības drīz vien pārgāja pie standarta stingrajiem ierobežojumiem un masu testēšanas.
  7. Vai kolektīvā imunitāte pret Covid-19 ir sasniedzama? Ar vakcinācijas palīdzību – jā, un uz šādu pieeju uzstāj Pasaules Veselības organizācija. Nav izslēgts, ka pūļa imunitāti var sasniegt arī ar inficēšanos dabiskā ceļā. Tomēr, spriežot pēc pieejamajiem datiem, šādā gadījumā imunitāte nesaglabājas ilgi, bet cilvēku dzīvību skaits, kas būs jāupurē, lai kolektīvo imunitāti sasniegtu, būs ļoti liels.

 

1. “Zviedrijas modeļa” trajektorija – no minimālas kontroles līdz ārkārtējām pilnvarām

Pavasarī, kad divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju dzīvoja stingru ierobežojumu apstākļos, Zviedrija krasi atšķīrās ar savu “relaksēto” pieeju Covid-19. Valdība nenoteica stingrus ierobežojumus, vienīgi sniedza ieteikumus (tiesa, valsts tiesību akti tobrīd valdībai neparedzēja plašas pilnvaras, taču valdība arī neierosināja pieņemt likumu, lai šādas pilnvaras iegūtu). Nebija prasības un pat ne ieteikuma valkāt maskas sabiedriskās vietās. Turpināja strādāt veikali, restorāni, sporta zāles, klātienē notika nodarbības daudzās mācību iestādēs – no 17. marta attālinātas mācības tika ieteikts ieviest tikai vecāko klašu skolēniem un studentiem, bet no 1. aprīļa apmeklētājiem tika aizliegts ierasties veco ļaužu pansionātos. (LSM.lv epidēmijas pirmā viļņa laikā salīdzināja pieeju cīņai ar Covid-19 Zviedrijā un tās kaimiņvalstī Norvēģijā.) Tomēr dati bija biedējoši – aprīļa sākumā mirstība Zviedrijā bija apmēram sešas reizes augstāka nekā Norvēģijā, kur bija noteikti stingri ierobežojumi.

“Relaksētās” pieejas kritika sāka skanēt uzreiz. Jau marta beigās vairāk nekā divtūkstoš Zviedrijas zinātnieki atklātā vēstulē aicināja padarīt stingrākus pasākumus epidēmijas ierobežošanai un atslogot veselības aprūpes sistēmu.

Tomēr ilgu laiku valdības nostāja palika nemainīga – nepieciešami tikai mēreni ierobežojumi, kas galvenokārt tiek ievēroti brīvprātīgi. Šīs politikas autors bija Zviedrijas valsts galvenais epidemiologs Anderss Tegnells. Aprīļa beigās tika lēsts, ka Stokholmā ar jauno koronavīrusu jau inficējušies vai kuru katru brīdi inficēsies līdz ceturtdaļai iedzīvotāju. Tegnells paziņoja, ka, spriežot pēc antivielu analīžu rezultātiem un matemātiskās modelēšanas, pēc vairākām nedēļām Stokholmas iedzīvotāji iegūs pūļa imunitāti. Tas nenotika – ne galvaspilsētā, ne citos reģionos, ne maijā, ne vasaras mēnešos, ne rudenī. Epidēmijas otrais vilnis no jauna inficēto skaita ziņā izrādījās gandrīz desmit reizes augstāks par to, kas bija pavasarī.

Rudens sākumā valdība turpināja uzstāt, ka tās politika bija un joprojām ir pareiza. Tomēr, palielinoties nāves gadījumu skaitam, valdība -  bez īpašiem paziņojumiem – sāka aizvien vairāk atkāpties no iepriekšējā modeļa. No 24. novembra tika ierobežota viena no svētākajām pilsoniskajām brīvībām, ieviešot pulcēšanās ierobežojumus sabiedriskās vietās – ne vairāk kā astoņi cilvēki (privātus pasākumus juridisku iemeslu dēļ ierobežojumi tobrīd neskāra).

Tomēr decembra sākumā intensīvās terapijas nodaļās Stokholmas un tās piepilsētu slimnīcās piepildījums bija 99% - pirmo reizi kopš pandēmijas sākuma. Pilsētas veselības aprūpes dienesta vadītājs lūdza palīdzību, un tas notika preses konferences laikā.

Decembra vidū valdība ieteica valkāt maskas maksimumstundās sabiedriskajā transportā – pirmo reizi visā pandēmijas laikā. Bet 8. janvārī parlaments vienbalsīgi pieņēma likumu, kas ļauj valstij ieviest tikpat kā jebkādus ierobežojumus cīņai ar Covid-19, tostarp arī attiecībā uz privāto sektoru un privātpersonām.

Neilgi pirms tam ASV žurnāls “Foreign Policy” publicēja pētījumu, kas cita starpā bija balstīts Andersa Tegnella dienesta sarakstē par pandēmijas iegrožošanas jautājumiem. No publikācijas faktiski izriet, ka Zviedrijas pilsoņi kļuvuši par “izmēģinājuma trusīšiem” epidemioloģiskās koncepcijas pārbaudes eksperimentā. Kā tika noskaidrots, ideja tika virzīta slepeni un galu galā izrādījās nepamatota.

Uz sākumu

2. Kā un kāpēc Zviedrijā atšķirībā no visas pārējās Eiropas tika nolemts iztikt bez stingriem ierobežojumiem?

Par Zviedrijas Covid-19 “pacienti numur viens” kļuva kāda Jenšēpingas iedzīvotāja. Viņa atgriezās dzimtenē no Ķīnas pilsētas Uhaņas 24. janvārī, bet nedēļu vēlāk viņas Covid-19 testam bija pozitīvs rezultāts.

Jau 2. februārī Zviedrijas valdība Covid-19 klasificēja kā “sabiedrībai bīstamu slimību”, tomēr nekādi nerīkojās.

Bijušais augsta ranga ierēdnis, infektoloģijas eksperts Pēts Tulls notikumu attīstību vēroja ar bažām. Savulaik viņš bija viens no Zviedrijas epidemioloģiskās drošības sistēmas izveidotājiem un vadīja Zviedrijas Nacionālā veselības un labklājības departamenta infekcijas slimību profilakses un kontroles nodaļu, raksta "Foreign Policy". Tulls bija neizpratnē, kāpēc netiek izveidota ar koronavīrusu inficēto kontaktu izsekošanas sistēma un netiek noteikts karantīnas režīms tiem, kuri ierodas no valstīm ar augstu Covid-19 izplatības līmeni.

No 9. marta Zviedrijā sāka fiksēt koronavīrusa vietējās nodošanas gadījumus. Valdība joprojām nerīkojās, un 15. martā Tulls nosūtīja e-pasta vēstuli Andersam Tegnellam, kuru labi pazina.

"Foreign Policy" raksta, ka vēstulē Tulls minēja trīs iespējamos rīcības variantus, reaģējot uz pandēmiju. Pirmais – uz četrām nedēļām pārtraukt cilvēku pārvietošanos un kontaktēšanos. Otrais – un to bija ieteikusi arī PVO – organizēt masveida testēšanu, izsekot inficēto kontaktus un noteikt karantīnas režīmu tiem, kuriem atklāta inficēšanās.  Trešais – dot iespēju infekcijai izplatīties, ātri vai lēni, lai sasniegtu hipotētisko kolektīvo imunitāti.

Infektoloģijas eksperts īpaši brīdināja, ka trešā varianta gadījumā Zviedrijā droši vien būs tūkstošiem nāves gadījumu, un norādīja, ka šo variantu uzskata par “sakāvniecisku un nesaprātīgu stratēģiju”, piebilstot - ja viņš vēl būtu savā iepriekšējā amatā, tai nekādā gadījumā nepiekristu.

Tegnella atbilde pienāca tajā pašā dienā: “Mēs jau visu esam apsprieduši un nolēmuši palikt pie trešā varianta. Visticamāk, ka  pie mums jau ir diezgan plaša [koronavīrusa] slēptā izplatīšanās, bet tas nozīmē, ka pirmie divi varianti droši vien nebūs iedarbīgi.”

Tulls ieskicēja pasākumus, kādus, viņaprāt, nepieciešams veikt, to vidū bija vispārīgu ieteikumu izstrādāšana iedzīvotājiem, kā arī analīžu veikšanas un kontaktu izsekošanas sistēmu izveidošana. Tegnells iebilda, ka šāda stratēģija nav bijusi efektīva Itālijā (pavasarī tā kļuva par pandēmijas epicentru Eiropā). Tulls atgādināja, ka Ķīnā un Dienvidkorejā viss izdevies, - kāpēc lai šāda pieeja nebūtu iedarbīga Zviedrijā?

Tomēr Tegnells acīmredzot jau bija stingri nolēmis, ka tieši trešais variants ļaus zviedriem uzveikt Covid-19, izstrādājot kolektīvo imunitāti, raksta “Foreign Policy”. Epidemiologam izdevās pārliecināt valdību, un 22. martā Zviedrijas premjerministrs Stēfans Levēns aicināja uzticēties ministru kabineta rīcībai, ievērot mediķu pamatieteikumus un kopumā turpināt ierasto dzīvi.

Uz sākumu

3. Vai kolektīvās imunitātes sasniegšana bija daļa no Zviedrijas valdības oficiālās stratēģijas cīņai ar Covid-19?

Zviedrijas veselības aprūpes amatpersonas nekad atklāti nav runājušas par to, ka būtu oficiāli izvirzīts mērķis sasniegt kolektīvo imunitāti “dabiskās inficēšanās” ceļā. Publiski Tegnells paziņoja, ka nav nekādas starpības starp to, ko dara citas valstis, un to, ko mēģina izdarīt Zviedrija. “Es nedomāju, ka šīs stratēģijas ir atšķirīgas, mēs abās stratēģijās runājam par vienu un to pašu,” viņš sacīja televīzijas intervijā 17. martā.

Tomēr, ar Veselības ministrijas darbiniekiem apspriežot Eiropas Savienības rekomendācijas (.pdf) par veselības pārbaudēm valstī iebraucošajiem, Tegnells paziņoja, ka “Zviedrijai ir pilnīgi citāda stratēģija”, raksta “Foreign Policy”. ES valstu un PVO pārstāvju sanāksmē, kuru 4.martā rīkoja Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs, Zviedrija nepiedalījās.

Intervijā laikrakstam “Svenska Dagbladet” Tegnells paziņoja, ka pūļa imunitātes veidošana nav pretrunā Sabiedrības veselības aģentūras mērķiem, lai gan nav tās “galvenā taktika”. To Tegnells sacīja tajā pašā dienā, kad vēstulē Tullam apstiprināja, ka par galveno izvēlēts trešais variants (“palaist koronavīrusu tautā”).

Dienu iepriekš Tegnells pārsūtīja savam Somijas kolēģim Mikam Salminenam kāda ārsta vēstuli, kurā bija ieteikts netraucēt cilvēkiem inficēties ar koronavīrusu.

“Varētu arī neslēgt skolas, lai ātrāk sasniegtu kolektīvo imunitāti,” sprieda Tegnells.

Salminens atbildēja, ka viņa iestāde noraidījusi šādu pieeju, jo bērni izplatīs vīrusu, bet skolu slēgšana var samazināt slimības ietekmi uz gados vecākiem cilvēkiem apmēram par 10%. “Vai tiešām 10% varētu būt tā vērts?” reaģēja Tegnells.

Tobrīd Zviedrijā ar Covid-19 bija miruši tikai seši un inficējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Mēnesi vēlāk, aprīļa vidū, dienā tika reģistrēti apmēram simt nāves gadījumi, bet kopējais inficēšanās gadījumu skaits bija vairāk nekā 10 tūkstoši.

“Infekcijas izplatīšanās Zviedrijā sasniegusi tādu līmeni, kad jau ir redzamas kolektīvās imunitātes pazīmes,” paziņoja Tegnells 16. aprīlī un solīja, ka jau maijā Stokholmas iedzīvotāji to noteikti būs ieguvuši. (Maijs pienāca un pagāja, bet imunitāte tā arī neradās.)

Pēc tam Tegnells vairākkārt publiski noliedza, ka kolektīvās imunitātes sasniegšana ir valdības stratēģijas mērķis. Intervijā laikrakstam “USA Today” aprīļa beigās viņš paziņoja: “Mēs cenšamies noturēt infekcijas izplatīšanos līmenī, ar kuru spēj tikt galā veselības aprūpes sistēma. (…) Tāds ir mūsu mērķis, tajā nav iekļauta kolektīvās imunitātes sasniegšana. (…) Kolektīvā imunitāte, protams, mums palīdzēs ilgtermiņa perspektīvā, un mēs to esam apsprieduši, tomēr tas nenozīmē, ka mēs aktīvi mēģinām to sasniegt…”

Jūlijā epidemiologs atzina, ka pavasarī varēja labāk sagatavoties gados veco cilvēku pasargāšanai un sākt testēšanu agrāk, un ka no daļas nāves gadījumu bija iespējams izvairīties. Tomēr viņš joprojām ticēja savai idejai. “Rudenī būs klāt otrais vilnis. Zviedrijā būs augsts imunitātes līmenis un saslimušo skaits droši vien būs diezgan zems,” uzstāja Tegnells vēl līdz oktobra vidum.

Ar Tegnellu bija vienisprātis arī viņa tiešais priekšnieks, Sabiedrības veselības aprūpes aģentūras vadītājs Juhans Karlsons. Augustā viņš paziņoja: “Mēs neupurējam daudzus cilvēkus, lai sasniegtu imunitāti. Šis modelis bija vienīgais iespējamais. Mūsu vērtējums izrādījās pareizs. Tā ir ilgtermiņa stratēģija. Mēs esam viena no nedaudzajām valstīm, kur infekcijas izplatīšanās ir ierobežota, atšķirībā no vairākām Eiropas valstīm, kur novērojama slimības atgriešanās.” (Vasaras beigās patiešām šķita , ka “Zviedrijas modelis” bijis lai arī nežēlīgs, tomēr efektīvs. Tomēr rudenī situācija mainījās.)

Novembra vidū Zviedrijas veselības un sociālo lietu ministre Lēna Hallengrēna nosauca par “baumām” pieņēmumus, ka Zviedrija īsteno kolektīvās imunitātes stratēģiju.

“Foreign Policy” lūdza Zviedrijas premjerministru Stēfanu Levēnu sniegt komentāru, taču viņš atteicās. Premjera preses dienests paziņoja: “Kolektīvā imunitāte nekad nav bijusi daļa no Zviedrijas valdības stratēģijas.” Tegnells, viņa priekšnieks Karlsons un veselības ministre Hallengrēna arī nevēlējās sniegt komentārus.

Uz sākumu

4. Vai “Tegnella plāns” palīdzēja samazināt saslimstību un mirstību epidēmijas otrā viļņa laikā? 

19. novembrī publiskotajā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojumā Zviedrija no 35 Eiropas valstīm ir pēdējā vietā pēc koronavīrusa pandēmijas iegrožošanas rādītāju skaita.

Tikai novembra beigās Tegnells bija spiests atzīt, ka Zviedrija atrodas Covid-19 otrā viļņa maksimumā. Kopš pandēmijas sākuma diennaktī lielākais inficēšanās gadījumu skaits (11 378) tika atklāts 23.decembrī. Nāves gadījumu skaita maksimums (116 diennaktī) bija 17. decembrī. Pavisam kopš pandēmijas sākuma līdz 15. janvārim Zviedrijā ar koronavīrusu bija  inficējušies 523 486 cilvēki, miruši 10 323.

 

Mirstības līmenis Zviedrijā – vairāk nekā 90 gadījumi uz 100 tūkstošiem cilvēku – ir viens no augstākajiem Eiropā un apmēram desmit reizes augstāks nekā Norvēģijā un Somijā, un tas ir vairāk nekā trīs reizes augstāk nekā Dānijā.

Hospitalizēto skaits otrā viļņa laikā palielinājās ātrāk nekā vairākumā Eiropas valstu. Decembra vidū Zviedrijas mediķi paziņoja, ka Stokholmas reģionā intensīvās terapijas nodaļu piepildījums ir 99%, un lūdza kaimiņvalstu palīdzību.

Trūka ne tikai aprīkojuma, bet arī personāla. Neizturot slodzi, mediķi sāka masveidā iesniegt atlūgumus. Vairākos valsts reģionos no darba aizgājušo mediķu skaits sasniedza 500 mēnesī.

Ziemassvētku apsveikuma runā karalis Kārlis XVI Gustavs atzina, ka Zviedrijas valdības stratēģija cīņā ar koronavīrusu cietusi neveiksmi.

Decembrī situācija kļuva tik nekontrolējama, ka kaimiņvalsts Norvēģija pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara uz robežu ar Zviedriju nosūtīja karavīrus. Visiem Zviedrijas pilsoņiem, kas šķērsoja robežu, bija jāuzrāda negatīvs koronavīrusa testa rezultāts un desmit dienas jāpavada karantīnā.

Gan pirmajā, gan otrajā vilnī īpaši cieta Zviedrijas vecie ļaudis.

Zviedrijas Veselības un sociālo dienestu inspekcijas novembrī veiktajā pārbaudē tika atklāti būtiski pārkāpumi veco ļaužu pansionātos. Dažiem ar koronavīrusu inficētajiem, kas nomira, pat nebija veikta medicīniskā izmeklēšana, katrs piektais saslimušais veco ļaužu pansionātu iemītnieks nesaņēma ārsta konsultāciju, bet 40% gadījumu apskati nebija veikušas pat medmāsas.

Pilna Zviedrijas valdības atskaite par cīņu ar pandēmiju netiks publicēta līdz 2022. gadam.

Uz sākumu

5. Kādi epidēmijas iegrožošanas pasākumi Zviedrijā tiek izmantoti tagad?

Pavasarī papildus ieteikumam “dzīvot kā līdz šim” valdība rekomendēja zviedriem mazgāt rokas, saslimšanas gadījumā palikt mājās, ierobežot braucienus, kas nav tiešām nepieciešami, kā arī, ja iespējams, strādāt attālināti. No 17. marta vecāko klašu skolēni mācījās attālināti. No 27. marta tika aizliegts pulcēties vairāk nekā 50 cilvēkiem. Veco ļaužu pansionātos apmeklētāji varēja ierasties līdz 1. aprīlim. Bāri, restorāni veikali, sporta klubi palika atvērti. Uzsvars tika likts uz iedzīvotāju apzinīgumu un uzticību valsts iestādēm.

Par masku izmantošanu Zviedrijā valsts mēroga noteikumu nebija, pat veco ļaužu pansionātu iemītniekiem, darbiniekiem un apmeklētājiem. Visas pandēmijas laikā Zviedrijas veselības aprūpes amatpersonas apšaubīja masku efektivitāti, un, kā liecina Sabiedrības veselības aprūpes aģentūras publiskotā informācija, tā arī līdz galam nebija tikušas skaidrībā par koronavīrusa pārneses mehānismu: “Covid-19 netiek uzskatīta par infekciju, kas tiek nodota pa gaisu.”

Oktobra beigās, pieaugot jauno inficēšanās gadījumu skaitam, valdība ierobežoja maksimālo cilvēku skaitu pasākumos līdz 300, no 24. novembra tika noteikts, ka sabiedriskās vietās drīkst pulcēties ne vairāk kā astoņi cilvēki.

18. decembrī stājās spēkā ieteikums valkāt maskas sabiedriskajā transportā maksimumstundās. Pirms Ziemassvētkiem valdība ieviesa papildu ierobežojumus, kuri būs spēkā līdz 24. janvārim – restorānā pie viena galdiņa nedrīkst atrasties vairāk par četriem cilvēkiem, aizliegts pārdot alkoholu pēc pulksten 20, tirdzniecības centros tiek ierobežota cilvēku plūsma, skolās mācības notiek attālināti, slēgtas pirtis, muzeji, sporta klubi un citas sabiedriskās vietas, kuras nesniedz pirmās nepieciešamības pakalpojumus. Turklāt veikalu īpašnieki tika aicināti nerīkot Ziemassvētku izpārdošanas, lai izvairītos  no cilvēku drūzmēšanās.

Uz sākumu

6. Vai tika apsvērta iespēja izmantot “Zviedrijas modeli” citās valstīs? 

Pavasarī kolektīvās imunitātes sasniegšanas stratēģija tika izskatīta kā viens no variantiem reakcijai uz pandēmiju. Arī Nīderlandes valdība gatavojās ļaut lielākajai daļai iedzīvotāju izslimot Covid-19, veicot vienīgi pasākumus, lai pasargātu gados vecos cilvēkus un citas riska grupas. Saskārušās ar katastrofālu mirstību, abas valstis ļoti ātri mainīja pieeju un ieviesa stingrus ierobežojumus.

ASV prezidenta Donalda Trampa padomnieks pandēmijas jautājumos Skots Atlass publiski slavēja zviedru pieeju, nosaucot to par “saprātīgu”, jo stingrie ierobežojumi graujot cilvēku dzīves. Tomēr Atlass nosauca par meliem laikraksta “The Washington Post” apsūdzības, ka viņš mēģinājis pārliecināt Trampa administrāciju tādu pašu stratēģiju izmantot ASV.

Uz sākumu

7. Vai kolektīvā imunitāte pret Covid-19 ir sasniedzama?

Kolektīvās jeb pūļa imunitātes būtība ir tāda, ka vairākums iedzīvotāju kļūst neuzņēmīgi pret infekciju. Pēc šī “sliekšņa” pārvarēšanas netieša aizsardzība tiek nodrošināta arī tiem, kas nav izslimojuši vai vakcinēti.

Atkarībā no infekcijas virulences kolektīvās imunitātes sasniegšanai nepieciešams, lai izslimotu vai tiktu vakcinēti no 70% līdz 90% valsts iedzīvotāju, skaidro ASV Džonsa Hopkinsa universitāte. Pēc citām, optimistiskākām aplēsēm, tika uzskatīts, ka kolektīvā imunitāte pret Covid-19 var tikt sasniegta pēc tam, kad neuzņēmīgi pret koronavīrusu kļūs 50% iedzīvotāju.

Tomēr vasaras beigās PVO izkliedēja šo optimismu. “Mums jākoncentrējas uz to, ko varam izdarīt tagad, lai apslāpētu koronavīrusa izplatīšanos, nevis jādzīvo cerībā, ka par mūsu glābiņu kļūs kolektīvā imunitāte,” paziņoja PVO pārstāvis Maiks Raians brīfingā 24. augustā. Tātad, pēc viņa domām, gan valstu iedzīvotājiem, gan līderiem jāatzīst, ka gaidot, kad iestāsies kolektīvā imunitāte, nevar atrisināt pandēmijas problēmu.

Vismaz divi “spontāni” eksperimenti nav padarījuši skaidrāku ne kolektīvās imunitātes pret Covid-19 dabu, ne iespējas to izveidot. Pēc zinātnieku aplēsēm, Brazīlijas pilsētā Manausā pirmajā vilnī izslimoja 66% iedzīvotāju, un teorētiski tam vajadzēja nodrošināt kolektīvo imunitāti. Otrais vilnis rudenī apgāza šo hipotēzi.

Otrais piemērs – Singapūrā, kur ar koronavīrusu inficējās apmēram 150 tūkstoši darba migrantu (aptuveni puse no kopējā skaita) un izslimoja apstākļos, kas ir tuvi tiem, kādi ir cietumā (viņus uz vairākām nedēļām ieslēdza kopmītnēs lielā saspiestībā). Turklāt intensīvā terapija bija vajadzīga tikai 25 no viņiem, bet nomira divi. Koronavīrusa rudens vilnis Singapūrā pagaidām nav novērojams.



 

Informācijas par kolektīvo imunitāti atjaunotajā redakcijā PVO vietnē teikts: “Kolektīvā imunitāte, kas pazīstama arī kā populācijas imunitāte, ir netieša aizsardzība no infekcijas slimības, un tā rodas, kad iedzīvotājiem izstrādājas imunitāte vakcinācijas vai pārciestās infekcijas rezultātā. PVO atbalsta kolektīvās imunitātes sasniegšanu vakcinācijas ceļā, nepieļaujot, ka slimība izplatās jebkurā iedzīvotāju segmentā, jo tas var novest pie neattaisnojamiem saslimšanas un nāves gadījumiem.”

Zviedrijā vismaz viens cilvēks – infektoloģijas eksperts Pēts Tulls – jau martā redzēja, kāda nelaime draud viņa valstij, un centās to novērst. Savā pēdējā vēstulē Tegnellam 15. martā Tulls burtiski lūdzās, lai veselības aizsardzības amatpersonas veiktu iedarbīgus pretepidemioloģiskos pasākumus.

“Nedrīkst vienkārši stāvēt malā un vērot, kad ir bažas par to, ka var nomirt daudz cilvēku. Jāpieliek visas pūles, lai tas nenotiktu. Nepietiek “ticēt”, ka tas nav iespējams,” viņa vārdus citē žurnāls “Foreign Policy”

“Tas ir plaša mēroga eksperiments. Mums nav ne jausmas, kādi rezultāti būs Zviedrijas stratēģijai. Varbūt tā būs iedarbīga. Bet [šis eksperiments] tomēr var pavērsties pavisam nepareizā virzienā,” marta beigās pieļāva Ūmeo Universitātes epidemioloģijas profesors Joakims Roklevs, spriežot par iespējām izveidot kolektīvo imunitāti pret Covid-19 Zviedrijā. Kā parādīja turpmākie notikumi, eksperiments “valstī-laboratorijā” ar desmit miljoniem iedzīvotāju tomēr neizdevās.

Uz sākumu

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt