"Ja Tramps atzīs, ka Krima ir mūsu, atcels sankcijas, vienosies ar mums Sīrijas jautājumā un atbrīvos Asanžu, es aiziešu pensijā. Jo pasaule būs brīnišķīga." Šādi Donalda Trampa ievēlēšanu ASV prezidenta amatā komentēja valsts ziņu aģentūras "Rossija segodņa" galvenā redaktore Margarita Simonjana.
Pirms mēneša savā komentārā radio es mēģināju iedomāties, kā Nadežda Savčenko apmaiņa pret diviem Krievijas pilsoņiem izskatītos filmā. Izrādījās, režisoram nekas nebūtu jāizdomā, reālie notikumi jau tagad izskatījās pēc perfekti uzrakstīta scenārija.
Nadeždas Savčenko liktenis, šķiet, ir skaidrs. Maija beigās ilgstošā badastreika novārdzinātā ukrainiete, visticamāk, atgriezīsies mājās. Ukrainas prezidents Petro Porošenko pat solīja uz Maskavu pēc Savčenko atsūtīt savu lidmašīnu, bet Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs ironiski un publiski atbildēja, ka aviosatiksme starp abām valstīm esot pietiekami intensīva.
20.janvārī Latvija atceras uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Cilvēkus, kas gāja bojā, cīnoties par Latvijas neatkarību. Man ir cits 20. datums, februārī. Ļoti publisks un vienlaikus ļoti personisks.
Protesta akcijas Maskavas centrā daudzi Latvijā bieži sagaida ar cerību, ka tūlīt pat kaimiņvalsti sagaida demokratizācija. Tomēr reizi no reizes gan mums, gan citiem Rietumos nākas vilties. Tas, visticamāk, turpināsies vēl ilgi.
Debašu mākslā ir termins "Reductio ad Hitlerum", ko dažreiz dēvē par “Hitlera kārti” jeb "Nazi card". Diskusijas ietvaros to lieto, lai diskreditētu oponenta viedokļus vai idejas, salīdzinot tos ar Ādolfa Hitlera vai Trešā reiha politiku.
Es redzēju trīs dažādus Maidanus. Maidanu pērnā gada decembra sākumā, kad te bija tikko sākusies daudzskaitlīga, stipra un skaista protesta kustība un tā sauktais revolūcijas štābs strādāja kā precīzs mehānisms, valsts valstī. Maidanu februāra beigās, kad Kijevas sirds pārvērtās par karadarbības zonu, debess bija melna no dedzināto riepu dūmiem, un motociklu ķiverēs un ar koka nūjām bruņotie jaunieši mira no joprojām nezināmo snaiperu lodēm. Maidanu maijā, kad apreibinoši zied akācijas, notikusī revolūcija atnesusi jauno prezidentu-oligarhu un katru dienu mirst citi – jau valsts austrumos.
Krieviski runājošo Latvijas pilsoņu vidū interese par EP vēlēšanām ir maza, jo iedzīvotāji neredz tā ietekmi uz viņu ikdienas dzīvi. Tiesa, viens favorīts, kas EP varētu iekļūt lielā mērā līdz ar krievvalodīgo balsīm iezīmējas – Andrejs Mamikins („Saskaņa”).
Kijevā spīdēja saule, tikai nesen ielu cīņām izdemolētais bruģis bija salikts kārtīgās kaudzītēs – Maidana aktīvisti pat mēģināja to saviem spēkiem salikt atpakaļ. Es gāju pa Ukrainas galvaspilsētu un skatījos uz ziedu kaudzēm vietās, kur tikai pirms dažām dienām nošauti desmitiem jauniešu, vēroju cilvēku sēras, asaras, sašutumu. Nogalinātos jau toreiz nodevēja par „Nebesna sotņa” - debess vienību. Viņu sejas uz mani skatījās no daudziem plakātiem, ziņu sižetiem, video rullīšiem.
Vai Padomju Savienībai gadījumā nevajadzēja atdot Hitlera Vācijai Ļeņingradu, lai paglābtu to cilvēku dzīvības, kuri mira pilsētas blokādes laikā? Uz šo jautājumu apstiprinoši atbildēja 54% Krievijas opozicionārā televīzijas kanāla „Dožģ” skatītāju. Drīz vien uz to reaģēja valsts vadošās amatpersonas un „pēkšņi” tehniskās grūtībās nonāca Krievijas lielākie kabeļoperatori, kuri pārtrauca „Dožģ” pārraidi.
Pastaigājoties svētku priekšvakarā Rīgas centrā, vēroju Ojāra Vācieša dzejas lasījumu pie Saeimas nama un video projekcijas ar stāstiem par brīvību uz Ministru kabineta ēkas; ieslēdzot televizoru, redzu dievkalpojuma un militārās parādes tiešraidi LTV. Brīvības piemineklis stāv tautas zīmju rotāts, Rīgas domes apsveikumu plakātos ir Mildas sejas tuvplāns un valsts karogs, līdzīgā stilā ir noformēti lielākie ziņu portāli.
Pirms vairākām dienām Valsts valodas centrs (VVC) ir liedzis Nacionālajam veselības dienestam izsūtīt aicinājumus uz krūts un dzemdes kakla vēža skrīningu krievu valodā. Tas, centra ieskatā, neatbilstot Valsts valodas likumam, kurš nosaka, ka valsts iestādēs drīkst komunicēt tikai latviski.
Man ir. Latvijas valsts vērtību un jēgas definīcija nav slikta lieta un, iespējams, ir nepieciešama. Bet mani interesē sekas, ja esošās preambulas projekta teksts tiktu iekļauts Satversmē un interpretēts saskaņā ar Egila Levita komentāru. Ko varēs un nevarēs atļauties Latvijas politiķi un visu līmeņu ierēdņi, pamatojot to ar jauno Satversmes tekstu? Kļuva bail tieši tad, kad aizdomājos par šiem jautājumiem.
Как пыльным мешком по голове* – tāda, liekas, bija politologu, ekspertu un vienkāršo novērotāju sajūta, klausoties Kirovas rajona tiesneša lasītājā spriedumā. Pirms ceturdienas rīta notikumiem reti kurš ticēja, ka Krievijas opozicionāram, blogerim un pretkorupcijas aktīvistam Aļeksejam Navaļnijam piespriedīs reālo, nevis nosacīto, cietumsodu. Tikpat pārsteidzoša bija prokuratūras vēlme pārsūdzēt Navaļnijam piespriesto drošības līdzekli, cietumsodu un tiesas lēmums - sūdzību apmierināt.
Pati Jāņos biju tālu prom no Rīgas un uz līgošanu Rīgas krastmalā nebiju, bet pēc tam, pieslēdzoties ziņu plūsmai, uzzināju, ka viedokļi par notikušo ir krasi atšķirīgi. Latviski dzirdēju sūdzības par pārlieku „krieviskiem” svētkiem, krieviski – prieku par labi pavadīto vakaru.
Tikko ir beidzies mans personīgais velēšanu maratons, un nu laiks secinājumiem. Par partiju veiksmēm un neveiksmēm, balsu skaitīšanu un līderu debatēm ir pateikts viss iespējamais un, lasot/klausoties šo analīzi, man palika neomulīgi. Iemesls - valoda, kuru lietojam, aprakstot politiskās norises.
Pirmdienas agrā rītā, lielā steigā veidojot preses apskatu Latvijas Radio 4 "Doma laukums" raidījumam, apskatīju arī rakstīto par 16. marta piemiņas gājienu. Pati pasākumu nevēroju un gribu atrunāt, ka šajā blogā es runāju tikai par notikumu atspoguļošanu un diskusiju ap tiem, nevis par to, kurš tad īsti ir vainīgs, vai kas tieši todien skanēja.
Kad devos uz Somiju veidot reportāžu par ātro kredītu dzimteni, pat necerēju ka atvedīšu atpakaļ interesantu materiālu. Gan jau sociāli aizsargātie somi, kuriem ir pieejami visvisādi pabalsti un bezmaksas pakalpojumi, neskries pēc vieglas naudas ar milzīgiem procentiem.
Nedēļas nogalē galvaspilsētas iedzīvotāji atkal baudīja to patīkamo sajūtu, kad par netaisnību, kuru pats esi piedzīvojis, „ripo galvas”. Vai vismaz dreb.
