Olga Dragiļeva: Kam no Satversmes preambulas bail?

Man ir. Latvijas valsts vērtību un jēgas definīcija nav slikta lieta un, iespējams, ir nepieciešama. Bet mani interesē sekas, ja esošās preambulas projekta teksts tiktu iekļauts Satversmē un interpretēts saskaņā ar Egila Levita komentāru. Ko varēs un nevarēs atļauties Latvijas politiķi un visu līmeņu ierēdņi, pamatojot to ar jauno Satversmes tekstu? Kļuva bail tieši tad, kad aizdomājos par šiem jautājumiem.

Tātad, Latvijas valsts pastāvēšanas jēga ir „nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem”. Terminu 'latviešu nācija' Saeimas paplašinātās preambulas autori saprot etniskā nozīmē, par to liecina arī komentārs pie preambulas teksta. Tāpat komentārā autors piebilst: „ (…) no tā katrā ziņā izriet valsts pienākumu minimums (piemēram, skolu sistēma latviešu valodā, valsts valodas lietošana publiskajā telpā, atbalsts latviešu kultūrai, tajā skaitā informatīvajai videi, utt.), taču kādā veidā un cik lielā mērā (virs obligātā minimuma) tā to dara, ir konkrētās politikas jautājums”.

Man ir bail no tā, ka šo sarakstu varētu turpināt ar citām represīvām metodēm vai ar atteikšanos no tām valsts funkcijām, kuras neatbilst mērķim „latviešu nācijas pastāvēšana”.

Sabiedriskie mediji krievu valodā, atbalsts minoritāšu kultūras pasākumiem, sabiedrības integrācijas iniciatīvas, pētījumi par vietējo minoritāšu kultūrām – no tā visa varētu atteikties, piemēram, krīzes laikā, jo valstsnāciju tas neskartu.

Radikāls scenārijs, bet cilvēkiem, kuriem tas šķistu netaisnīgi, jau nebūtu kur vērsties – Satversme pasaka priekšā, kurš Latvijā ir noteicējs.

Bet, protams, ir arī sajūtu līmenis. Dialogu sabiedrībā var sākt tikai no vienādām pozīcijām. Nevar jau iepriekš nostādīt vienu sarunas biedru noteicošās pozīcijas, nodēvēt par saimnieku (šajā gadījumā valstsnāciju) un sagaidīt, ka tas otrs pazemīgi pieņems spēles noteikumus.

Latvijas krievvalodīgie un arī citas grupas diez vai ir laimīgi, padzirdot, ka vispār jau valsts nav domāta viņiem un viņi te vienkārši citu labsirdības dēļ uzturas.

Turklāt, man ir sajūta, ka preambulas teksts ir nevis mēģinājums definēt Latvijas pastāvēšanas jēgu 21. gadsimtā, bet gan atrisināt 2013. gada konkrētās politiskās situācijas problēmas. Šķiet, preambulas autoriem nepatīk |Saskaņas centrs", ir aizdomas par šī politiskā spēka dienas kārtību, un risinājums ir – pārrakstīt Satversmi, lai neļautu politiķiem sasniegt savus slēptus mērķus. Par to ļauj domāt šis preambulas komentāra fragments: „(…) Pašreizējā "valstsdepresija" ir tikai viegla vēsma, drīzāk "modes lieta", kas (vēl) nav nāciju un valsti patiešām apdraudoša, kaut gan latviešu nācijai un Latvijas valstij nelabvēlīgi politiski spēki mērķtiecīgi cenšas to padziļināt.”

Es neuzstājos par kādas konkrētās partijas valstiskumu vai pretvalstiskumu, bet man šķiet tuvredzīgi reaģēt uz tik smalkiem politiskās dzīves notikumiem ar Satversmes grozījumu lielgabalu.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti