Olga Dragiļeva: «Meitenīt, kas uz sirds» jeb žurnālistes ikdiena

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

"Nebojā blondīņu reputāciju. Viņas ir ir stulbas, bet tu taču nē," man ausī čukst kāds politiķis. Viņš negaidīti pienācis no aizmugures un cieši saspiedis manu elkoni. Neesam tuvi draugi, nekad neesam bijuši uz "tu", esmu filmēšanas vidū. Man apkārt citi kolēģi, politiķi. Īsti nezinu, kā rīkoties, un nekas asprātīgs, ko teikt, arī neienāk prātā. Tāpēc vienkārši uztaisu niknu seju un turpinu filmēt.

"Esat tik jauka meitene, kāpēc uzdodat tik nepatīkamus jautājumus?", "no cipariem neko nesaproti!", "nu, meitiņ, kas uz sirds?". Šādas frāzes un piezīmes par ārējo izskatu, negribēti pieskārieni un apskāvieni - esmu pārliecināta, ka tā ir ne tikai mana, bet arī daudzu citu sieviešu – žurnālistu ikdiena.

Un trakākais, ka bieži vien tas šķiet normāli, ierasti – it kā tādi vienkārši būtu spēles noteikumi.

Kādu dienu ar kolēģēm dalījāmies ar pieredzi – kā katra no mums izvairās no politiķa, kuru bieži nākas satikt, bet kurš sveicinoties pienāk ļoti tuvu, mēģina noskūpstīt uz vaiga vai saspiest elkoni.

Es pieņemu, ka daudzi kolēģi – vīrieši, var nesaprast "kas tur tāds". Bet grūti izskaidrot to sajūtu, kad katrai darba dienai morāli jāgatavojas, jo jebkuram vīrietim sabiedrības uzvedības normas ļauj pārkāpt tavu personīgo telpu.

Šādas ikdienas neērtības, protams, ir tīrais nieks salīdzinājumā ar vardarbību, ko ikdienā piedzīvo tūkstošiem Latvijas sieviešu, vai ar sieviešu cilvēktiesību ierobežojumiem citās pasaules valstīs. Es arī negribu nostāties upura lomā, jo tāda neesmu. Vēlos vien pievērst uzmanību tam papildus slogam, kas man un manām kolēģēm ir jānes katru dienu.

Esam tikpat profesionālas, vērtīgas, zinošas kā mūsu kolēģi – vīrieši, un esam pelnījušas tikpat lielu cieņu pret mūsu darbu.

Mūsu privātās telpas robežas ir tikpat svarīgas, un mūsu tiesības netikt pakļautām aizskarošiem komentāriem – arī.

Ar šo es aicinātu katru vīrieti, kurš komunicē ar sievietēm-žurnālistēm, piespiest sevi padomāt – vai jūs neesat tas, kurš varbūt pat negribot pārkāpj cita cilvēka privātuma robežas. Varbūt jums tas šķiet normāli, jo citi kolēģi dara tāpat, un galu galā sieviete jau pasmaida. Taču zaudētājos esat jūs. Jo tikai vienlīdzīga attieksme rada cieņu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti