Tas viss, protams, ir labi, skaisti un rada pacēluma sajūtu. Tomēr gadu no gada mēs svinam valsts dzimšanas dienu vienādi. Visam ir jābūt obligāti sarkan-balt-sarkanam, tikai svecīšu vai lāpu gaismā, jārunā ir vienīgi patētiskā tonī, ar tālumā vērstu skatienu. Sanāk tādi „granīta svētki" – skaists un „pareizs" šablons, no kura nevar atkāpties. Taču kāpēc gan to nedarīt?
Pievēršanās citiem stiliem, estētiskiem uzskatiem un formām nepadara mūs par mazāk patriotiskiem, bet gluži otrādi – piesaista lielāku cilvēku loku. Valsts svētkiem nav jābūt ieslēgtiem vienā estētiskajā kanonā, tos var atzīmēt, pārraidīt un apsveikt dažādi.
Viens no sabiedrisko mediju uzdevumiem ir piedāvāt jaunas tradīcijas, vēstījumus un stilus. Komercmediji to nedarīs, jo pieturēšanas pie tradīcijām un paredzamība nozīme stabilu auditorijas un reklāmdevēju uzmanību. Uzdrīkstēšanās turklāt ir riskanta, un sabiedriskie mediji to var atļauties.
Piemēram, Somijas YLE pērn uzņēma biogrāfisku filmu par nacionālo varoni Karlu Manerheimu, centrālo politiķi šīs valsts cīņā par neatkarību. "Suomen Marsalkka" filmēja Ugandā, lomās vietējie aktieri, te var apskatīties filmas treileri (angliski). Tolaik daži uzskatīja, ka tumšādainie aktieri zaimo valsts proklamēšanas vēsturi, bet YLE skaidroja, ka ar šo vēlējās „sapurināt" Somijas sabiedrību, raisīt diskusijas par nacionālismu, patriotismu un rasi.
YLE uzdrīkstējās piedāvāt saviem skatītājiem izaicinājumu, un to pašu dara lsm.lv. Elīnas Špuras animācija ir izcils paraugs neparastam skatījumam un līdzīgs izaicinājums mūsu sarūsējušajam priekšstatam par patriotismu.
