Pavisam loģiski, ka veidojot savu tēlu un meklējot vietu zem publiskās uzmanības saules, politiķi rada arī valodu, lai sev izdevīgā veidā aprakstītu sevi. Tomēr man šķiet greizi, ka mēs, žurnālisti pārņemam to ar visiem terminiem, un dažreiz tie zaudē tik nepieciešamās pēdiņas un no metaforām pārtop par nopietnu situācijas raksturojumu. Tam ir divi piemēri.
Pirmais ir latviešu partijas. Šķiet, ka sākumā tās bija "latviešu" partijas - pēdiņās. Pēdiņas nozīmēja, ka partijas nesastāv tikai no latviešiem un tie arī nav tikai latvieši, kas par tām balso. Pēdiņas vārdam "latviešu" intonācijās vai žestos norādīja, ka tās ir "tā sauktās latviešu partijas" un visi diskusijā iesaistītie saprot, ka tas ir tikai tāds ātrs veids pateikt - "visas lielās partijas, izņemot "Saskaņas centru"".
Tomēr vēlēšanu naktī un arī šī rīta avīzēs latviešu (bez pēdiņām) partijas ir pieminētas kā kaut kas pats par sevi saprotams - dabīgs veidojums. Un tā tas, protams, nav, nerunājot pat par to, ka latviešu partija būtu nelikumīgs veidojums.
Taču ar šo valodu mēs, žurnālisti, paši padarām par leģitīmu etnisko dalījumu un sekmējam to, ka etniskais balsojums ir pašsaprotama lieta.
Protams, pirmkārt, atbildība par sabiedrības sašķeltību, ir politiskās elites pusē. Bet mums ir vismaz visas iespējas mainīt šo toni, un tas jau būtu daudz.
Otrais piemērs ir „labēji - centriski” vai „labējie un centriskie” spēki. Pēc vēlēšanām un priekšvelēšanu diskusijās "Vienotības" politiķi regulāri pieminēja šo terminu kā ideoloģisko nometni, kurai pieder paši un Nacionālā apvienība. Diemžēl, nedzirdēju nevienu reizi, kad žurnālisti būtu apšaubījuši šo retorisko gājienu, kaut gan ir pamats to darīt. Piemēram, Nacionālās apvienības Rīgas programmā minēts - pilna veselības pārbaude bez maksas bērniem, privāto ēku renovācija, izmantojot publisko finansējumu; nerunājot pat par to, ka Nacionālās apvienības kandidāti uz Rīgas domi nesolīja atcelt brīvbiļetes pensionāriem un skolēniem sabiedriskajā transportā. Vai šādu labumu sarakstu var nosaukt par labējas politikas paraugdemonstrējumu?
Ir svarīgi apšaubīt pašu politiķu analīzi par pašu darbībām, jo citādi jau atkal veidojam ilūziju par politisko vidi.
Iespējams, ja mēs, žurnālisti nevis pārņemsim politiķu lietoto valodu, bet gan veidosim to paši, ar laiku arī pārējiem vēlētājiem būs vieglāk saskatīt „mežu aiz priedēm”.
