Latvijas krievvalodīgajiem Jāņi ir tikpat „obligāts” pasākums kā latviešiem - palikt mājās pilsētā naktī no 23. uz 24.jūniju ir kauns un negods.
Un jau gadu desmitiem Latvijas krieviem veidojas Jāņu nakts svinēšanas tradīcijas. Tās nevar būt tādas pašas kā latviešiem, bet nav arī radikāli atšķirīgas.
Vēsturiski ļoti mazai Latvijas krievu daļai ir senču lauku mājas, kur pavadīt Saulgriežus, tāpēc viņi brauc uz mežu ar teltīm. Ugunskurs tāpat deg līdz saulrietam un pāri tam tikpat pārgalvīgi lec ļaudis. Latvijas krievi var nezināt latviešu Jāņu dziesmu akordus, tāpēc pie ugunskura ar ģitāras pavadījumu dzied Nautilus Pompilius, Grebenščikovu un brīnišķīgas krievu romances. Siers, šašliks un alus ir tie paši. Pati pirms nedēļas redzēju un dzirdēju dziedāšanu un sadziedāšanos ap desmitiem milzīgu ugunskuru pie Gaujas, kur skanēja gan krievu, gan latviešu valodas.
It kā visas iespējamās koncepcijas (ieskaitot pēdējo dokumentu, Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012. – 2018.gadam) paredz mazākumtautību kultūras saglabāšanu un iespēju šīs grupas pārstāvjiem to kultūru attīstīt un baudīt.
Diemžēl, to interpretē "etnogrāfiski". Sak, variet iet savos muzejos, folkloras kopās, iestudēt Ostrovska lugas drāmas pulciņos un lasīt grāmatas par senslāvu tradīcijām krievu kultūras stundā skolā.
Bet tikai, Dieva dēļ, palieciet savā skapī un lai ielās neko no tā nedzird un neredz. Reti kurš piekritīs tādiem nosacījumiem. Nerunājot pat par to, ka to ir grūti īstenot, jo, lai kā tas arī aizvainotu tīrās Latvijas aizstāvjus, krievu kultūra jau sen caurvij Latvijas telpu.
Brīdis, kad šo „citādo” Jāņu svinēšanu „izlaiž” no skapja, veido to iekļaujošo integrēto telpu, pēc kuras mēs visi tik ļoti alkstam.
Citādi, ja krievu lamās par to, ka viņš atļaujas krastmalā, Doma laukumā, pie Brīvības pieminekļa dziedāt krieviski, nekāda integrācija nesanāks.
Var, protams, dungot zem deguna dziesmu par latvisko Latviju un turpināt izlikties, ka krievvalodīgo kultūra Latvijā ir kaut kas margināls, bet tad paralēlā telpa turpinās eksistēt ēnā. Vai var atzīt, ka laiki mainās, un nedz Latvijas, nedz Latvijas krievu kultūra ir etnogrāfisks rezervāts Brīvdabas muzeja stilā? Un pat pieļaut abu izpausmes arī latviskās identitātes sirdī, kuru darbadienās klāj sastrēgumu sega - Rīgas krastmalā?
