Sadaļas Sadaļas

Olga Dragiļeva: Ierakumu otrā pusē

Kijevā spīdēja saule, tikai nesen ielu cīņām izdemolētais bruģis bija salikts kārtīgās kaudzītēs – Maidana aktīvisti pat mēģināja to saviem spēkiem salikt atpakaļ. Es gāju pa Ukrainas galvaspilsētu un skatījos uz ziedu kaudzēm vietās, kur tikai pirms dažām dienām nošauti desmitiem jauniešu, vēroju cilvēku sēras, asaras, sašutumu. Nogalinātos jau toreiz nodevēja par „Nebesna sotņa” - debess vienību. Viņu sejas uz mani skatījās no daudziem plakātiem, ziņu sižetiem, video rullīšiem.

Jau tad ar “Nebesna sotņa” katra no opozīcijas grupām pamatoja savas darbības.

Sāpe par zudušām dzīvībām bija tik liela, ka jebkurš, pieminēdams viņu vārdu, guva klausītāju uzmanību.

Un nu jau jebkuru maidaniešu rīcību opozicionāru vidū bija neērti kritizēt, jo par revolūcijas cēlo mērķi taču krita varoņi un jebkurš kritiķis uzreiz iejutās zaimotāja lomā. Toreiz tas mani satrauca – atmiņas un sēru monopolizācija ir bīstama un, izrādās, process notiek apbrīnojami ātri.

Tas pats diemžēl notiek arī Latvijā. Mēs nespējam ieklausīties un izlīst no pašu ierakumiem. Jo katrs, kas kritizē kādu svētu lietu, uzreiz kļūst par zaimotāju un nodevēju. 

Vienai pusei par “sarkano lupatu” kalpo Maskava un Kremlis. Aiz šī aizsega mēs neredzam, ka, iespējams, pat Kremļa finansētām struktūrām, neskatoties uz viņu īstiem nolūkiem, var būt racionālās idejas. Vai tiešām viss, ko par Latvijas sabiedrību savos monitoringos saka „tā sauktie antifašisti” ir blēņas? Bet mēs neklausāmies. Citai sabiedrības daļai uztveri bloķē jebkura “varenās Uzvaras” kritika. Nedrīkst uzdot jautājumus par Sarkanās armijas kara noziegumiem vai pieļaut iespēju, ka tie, kuri dēvē sevi par antifašistiem, var būt nejauki cilvēki ar pavisam citiem nolūkiem un drīkst kritizēt visus, ieskaitot tos, kuri cīnās pret „absolūto ļaunumu”.

Diemžēl arī uz notiekošo Ukrainā un Krievijā mēs skatāmies katrs no saviem ierakumiem. Vieniem pat militārā agresija zem antifašistu karoga šķiet pamatota, citi ar sajūsmu un nekritiski uztver jebkuru dzelten-zilajos toņos noformēto ideju. Man ļoti žēl dzirdēt, ka daži viedokļu līderi pēdējās dienās atsakās runāt ar vietējiem krieviski raidošajiem medijiem krieviski, šādā veidā demonstrējot savu nostāju. Lai kā nu tas domāts, vēstījums sanāk viens - viss krieviskais ir automātiski “putinisks” un no tā jādistancējas.

Situācija līdzīga valodas referenduma laikam, tikai Lindermana vietā Latvijas krievi ir pielīdzināmi Putinam, bet pašiem krieviem Raivja Dzintara vietā ļaundaris ir Ukrainas labējie radikāļi “Pravij sektor”.

Lieki teikt, ka figūras ir daudz nopietnākas, jo īpaši tādēļ, ka tik viegli pieejami nav, - tātad gan Putinam, gan ukraiņu nacionālistiem var piedēvēt jebkādus noziegumus un sliktās īpašības.

Kādreiz man likās, ka atliek vien nogaidīt un mūsu nesaskaņas atrisināsies pašas par sevi, mainīsies paaudzes, saplūdīs viedokļi. Tagad, novērojot aizvien jaunus konflikta viļņus, neesmu tik optimistiska un ļoti ceru, ka Ukraina neies šo ceļu. Uz Latvijas piemēra var redzēt – ierakumi vai barikādes var stāvēt desmitiem gadu, vēl ilgi pēc tam, kad pēdējie traģisko notikumu liecinieki ir aizgājuši no šīs pasaules.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt