Katrā no darba braucieniem es ziņoju par to, ka nekad savā mūžā neesmu pieredzējusi un dzirdējusi par tik lielu cietsirdības, šausmu un sāpju līmeni, kas notiek man blakus (šoreiz tālāk, Ukrainas austrumos).
Foto: Olga Dragiļeva/LR4
Un katru reizi man likās, ka sliktāk būt jau nevar, un izrādījās – var.
Tieši tāpēc man ir bail skatīties uz to, kas notiek Ukrainā un bail izteikt kaut kādas prognozes. Man bail tāpēc, ka redzēju - jaunie, Rietumos izglītotie un strādājošie cilvēki kļūst arvien nacionālistiskāki un krievu tautības cilvēkus sauc par „moskaļiem” (tas ir apvainojošs termins). Paradās termini „kolorādi” un „vatņiki” attiecībā uz jauno Ukrainas varu neatbalstošiem. Vienu cilvēku nāve šķiet traģiskāka par citu.
Man bail, ka Ukrainas tauta abās („austrumu” un „rietumu”) ierakumu pusēs drīz pārkāps to cilvēciskuma sarkano līniju, kad naids aizmiglo prātu un cilvēki kļūst par zvēriem.
Nekad mūžā neaizmirsīšu to februāra vakaru, kad, gaidot no apcietinājuma atbrīvotās Jūlijas Timošenko pirmo uzrunu, stāvēju pie Maidana skatuves un vēroju kopīgas atvadas no Institūta ielas slaktiņā nogalināta protestētāja. Jaunais vīrietis atvērtā zārkā gulēja pie skatuves milzīga pūļa priekšā. No skatuves skanēja viņa īsais dzīvesstāsts. Tikai dienu vai divas pēc bērna piedzimšanas vīrietis devās uz barikādēm un agri no rītā piezvanīja tēvam: „Ejam uzbrukumā, nezinu, vai atgriezīšos.” Improvizētā dievkalpojuma vidū cauri pūlim steidzās mediķi – tepat esošā protestētāja sieva zaudējusi samaņu. Ar katru dienu Ukrainā ir arvien vairāk tādu stāstu un sēru sagrauto sievu, vecāku, brāļu un māsu.
Pēdējās dienās, vērojot kandidātu paziņojumus, cilvēkus pie vēlēšanu iecirkņiem, prieku un bažas par jauno prezidentu, pie sevis domāju – vai tas bijis tā vērts? Uz šo jautājumu, protams, nav iespējams atbildēt, bet es ceru, ka to turpinās uzdot ukraiņi un tas viņiem neapniks pēc gada, pieciem vai desmit.
Katram blogam jābūt vēstījumam, skaidrai domai, kuru var paust vienā teikumā. Man tādas nav. Es vienkārši aicinu aizdomāties, ka šodienas Ukrainas politiķu katrs izteikums, solījums vai aicinājums ir asinīm rakstīts.
