1919. gada vasarā Kārļa Ulmaņa vadītā valdība bija izcīnījusi iespēju īstenot savu politiku Latvijā un uzsākt gatavošanos Satversmes sapulces vēlēšanām. Bet ceļš līdz šai iespējai nebija gluds. Pārbaudi savas zināšanas par Kārļa Ulmaņa politiskās karjeras pirmsākumiem un viņa vadītās valdības darba pirmo pusgadu LSM.lv "Dzīvās vēstures" spēlē!
Autora ziņas
Pirms simt gadiem, 1919. gada 8. jūlijā, Rīgā no Liepājas ar triumfu atgriezās Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. Bija pagājuši nieka seši mēneši, kopš tā bija spiesta faktiski bēgt no Krievijas Sarkanās armijas apdraudētās Latvijas galvaspilsētas. Pēc apvērsuma Liepājā 16. aprīlī valdība bija gluži vai iedzīta jūrā – tā rada patvērumu uz tvaikoņa “Saratov”. Tagad, pēc Ziemeļlatvijas karaspēka – “baskāju armijas” – uzvaras Cēsu kaujās, Latvijas valdība beidzot varēja pilnībā atjaunot savu darbību.
Pirms simt gadiem, 1919. gada 27. jūnijā, no tvaikoņa “Saratov” Liepājā svinīgi nokāpa Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. Līdz ar to noslēdzās vairāk nekā divus mēnešus ilgais tās darbības posms uz kuģa Liepājas reidā. Tas bija sācies pēc 16. aprīļa valsts apvērsuma, kad vācu pučisti arestēja divus valdības ministrus un vēlāk izveidoja Andrieva Niedras marionešu valdību.
No 1919. gada 10. maija līdz 26. jūnijam Andrievs Niedra vadīja Kārļa Ulmaņa valdībai alternatīvu Ministru kabinetu. Pats Niedra uzskatīja, ka viņa vadībā izdosies rast izlīgumu starp vācbaltiešiem un latviešiem un radīt labāku Latviju. Tomēr pēc sakāves Cēsu kaujās viņš daudzu acīs ir kļuvis par nodevēja simbolu Latvijas vēsturē.
Latvijas valsts proklamēšana 1918. gada 18. novembrī bija revolucionārs solis. Valstis gandrīz vienmēr rodas nenormālos apstākļos. Politisko nenormālību vien bieži pavada arī sociālā un ekonomiskā nenormālība. Izņēmums nebija arī Latvijas Republika, kurai pirmajos pastāvēšanas gados nācās saskarties ar karu, badu, slimībām un nenormālu kriminālo situāciju. Dažādas Latvijā pastāvējušās varas nekautrējās arī represēt savus politiskos ienaidniekus. Rezultāta cietumi, kuros parasti valdīja necilvēcīgi apstākļi, gandrīz vienmēr bija pārpildīti.
1919. gada 22. maijā līdz ar Rīgas zaudēšanu sagruva Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvija. Līdz maija beigām igauņu, latviešu un vācu spēki atspieda Sarkano armiju līdz Latgalei. Padomju Latvija līdzinājās traģiskam un nežēlīgam eksperimentam, tā īstenotājiem vēloties pārbaudīt radikālākās komunistu teorijas dzīvē. Ieskatu pusgadu ilgajā komunistu varas periodā ir snieguši projekta "lv99plus" autori. Pārbaudi savas zināšanas!
Pēc Rīgas atbrīvošanas 1919. gada 22. maijā sākās plašas represijas pret komunistu režīma aktīvistiem un atbalstītājiem. Daudzus no viņiem nogalināja. Precīzs bojā gājušo skaits gan nav zināms – dažādos avotos atrodami ļoti atšķirīgi skaitļi – no 174 (šādu skaitli 1924. gadā liecībā tiesai minēja Rīgas Žandarmērijas priekšnieks Herberts Persijs Trukharts) līdz pat 4–5 tūkstošiem cilvēku (sociāldemokrātu un komunistu aplēses). Masveida nāvessodi Rīgā tika pārtraukti 1919. gada jūnija sākumā pēc Sabiedroto valstu (Lielbritānijas, Francijas un ASV) pārstāvju iejaukšanās.
Pirms simts gadiem, 1919. gada 22. maijā, vācbaltiešu, latviešu un krievu apvienotie spēki atbrīvoja Rīgu no komunistiem, kuri Latvijas galvaspilsētā bija valdījuši četrarpus mēnešus. Rīgas atbrīvošana bija viena no sava laika spīdošākajām militārajām operācijām. Tās rezultātā sabruka Padomju Latvija, un uz divdesmit gadiem tika likvidēta Latvijas komunistiskās attīstības alternatīva. Lielākā daļa sarkanarmiešu atkāpšanās laikā dezertēja. Arī komunistiskās partijas biedru lielākā daļa kaut kur nozuda, bet Pētera Stučkas vadītās padomju valdības komisāri ātrvilcienā steidzās uz Rēzekni, lai pēc tam dotos tālāk uz Krieviju.
Tiem, kas ir piedzīvojuši 80. gadu nogales deficītu, tukšos veikalus un nebeidzami garas rindas vai 90. gadu sākuma nabadzību, badu iedomāties droši vien ir vieglāk. Tomēr situācija, kāda valdīja Latvijā pirms simt gadiem, 1919. gadā, bija daudzkārt sliktāka. 1919. gada maija sākumā Rīgā tika fiksēti vairāki veselu ģimeņu bada nāves gadījumi. Nepietiekošs uzturs veicināja noziedzības un slimību epidēmiju izplatību. Bada pārvarēšana neizbēgami kļuva par vienu no svarīgākajiem (varbūt pat svarīgāko) valdošās varas izaicinājumiem. Galu galā - Latvijas Neatkarības karā (1918–1920) uzvarēja tā puse, kura spēja pabarot iedzīvotājus.
1919. gada 21. aprīlī Durbē sakopotās latviešu karaspēka daļas ar pulkvedi Jāni Apini priekšgalā saņēma rīkojumu apturēt virzīšanos uz Liepāju. Kārlis Ulmanis bija pārliecināts, ka 16. aprīļa puča sekas būs iespējams pārvarēt ar diplomātiskiem un politiskiem līdzekļiem, tādēļ atteicās lietot militāru spēku.
Pirms simt gadiem, 1919. gada 16. aprīlī, Liepājā notika bruņots valsts apvērsums, kura rezultātā tika gāzta Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. Divus valdības ministrus pučisti arestēja, bet pārējiem izdevās izglābties un turpināt darbu uz tvaikoņa “Saratov”. Līdz ar to Latvijas vēsturē sākās divarpus mēnešus ilgs posms, kuru dažkārt mēdz apzīmēt arī kā “Republika uz ūdens”. Jaundibinātās Latvijas valsts teritorija pēc apvērsuma bija sarukusi līdz kuģa klājam Liepājas reidā un dažiem igauņu karaspēka atbrīvotajiem pagastiem Ziemeļvidzemē.
1919. gada 31. martā Igaunijas pilsētā Tērbatā (mūsdienās Tartu) tika nodibināta Ziemeļlatvijas brigāde. Pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā (štāba priekšnieks leģendārais pulkvedis-leitnants Voldemārs Ozols) brigāde karoja Igaunijas armijas operatīvā pakļautībā, un tai bija svarīga loma Vidzemes atbrīvošanā.
1919. gada 18. martā vācu zemessargu (landesvēra) vienības pēkšņā uzbrukumā ieņēma Jelgavu, atbrīvojot to no lielinieku varas, kura pilsētā bija pastāvējusi divarpus mēnešus. Rīgas atbrīvošana pēc diviem mēnešiem kļūs par gluži vai par šī notikuma atkārtojumu, tikai plašākā mērogā – lielinieku terors, kuru pārtrauc pēkšņs uzbrukums, frontes sabrukums, bet šokē sekojošās represijas un neprognozējamā vācu politika.
Pirms simt gadiem, 1919. gada 6. martā, pārpratuma kaujā pie “Airīšu” mājām krita latviešu nacionālā karaspēka pirmais komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks. Viņš bija uzņēmies latviešu vienību komandēšanu 1918. gada 31. decembrī gluži vai bezcerīgā situācijā, vadījis grūto atkāpšanos no Rīgas līdz Ventai, izcīnījis ar savu bataljonu pirmās uzvaras kaujās pret lieliniekiem. Tādēļ ziņa par talantīgā un varonīgā, pat gluži vai pārdrošā virsnieka bojāeju daudzus laikabiedrus satrieca līdz sirds dziļumiem.
1919. gada 26. februārī Latvijas Pagaidu valdība pieņēma pirmo daļu rīkojumam par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi. Nākamajā dienā tika pieņemta arī otrā daļa. Rīkojums paredzēja Valsts zemes fonda izveidošanu un valsts īpašumā esošās zemes sadalīšanu bezzemniekiem (uz katru ģimeni līdz 22 hektāriem). Priekšroka zemes saņemšanā bija paredzēta tiem, kuri karoja Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Paradoksāli, bet šis maz zināmais lēmums kļuva par, iespējams, izšķirošo pagrieziena punktu Latvijas cīņā par neatkarību.
1919. gada 29. janvārī Latvijas Neatkarības karā (1918–1920) tika izcīnīta pirmā ievērojamā uzvara pret lieliniekiem, padzenot Padomju Latvijas armijas vienības no Skrundas. Šajā uzvarā svarīga loma bija ne tikai pulkveža Oskara Kalpaka komandētajam 1. latviešu atsevišķajam bataljonam, bet arī vācbaltiešu un it sevišķi krievu vienībām.
1919. gada 16. janvārī Zemgales dienvidos pie Lielauces un Vecauces notika divas kaujas, kurās latviešu un vācbaltiešu zemessargi centās apturēt lielinieku spēku ofensīvu. Pie Lielauces Oskara Kalpaka komandētais latviešu bataljons piedzīvoja savas "ugunskristības", kuras tas sekmīgi izturēja. Tikmēr pie Vecauces vācbaltiešu spēki piedzīvoja jau kārtējo neveiksmi. Šī sakāve bija jo sevišķi sāpīga tādēļ, ka vācbaltiešiem cīņa pret lieliniekiem bija dzīvības un nāves jautājums.
1918. gads Latvijai kļuva par lielo pārmaiņu un meklējumu gadu. Tas sākās gluži vai apokaliptiskos apstākļos. Latvijas teritoriju bija sašķēlusi frontes līnija - vienā pusē (Kurzemē un Zemgalē) valdīja vācu okupācijas vara, bet otrā (Vidzemē un Latgalē) - lielinieki (vēlākie komunisti). Milzīgā Krievijas armija, tāpat kā transporta sistēma, bija neglābjami sabrukusi. Iedzīvotājiem abās frontes pusēs trūka pārtikas. Cerības uz Krievijas pirmā demokrātiski ievēlētā parlamenta (Satversmes sapulces) sanākšanu izgāzās - to jau pēc pirmās sēdes lielinieki ar latviešu strēlnieku piepalīdzēšanu padzina. Krievija grima arvien dziļākā haosā, pilsoņu karam kļūstot neizbēgamam.
1918. gada 11. novembrī ar Kompjēnas pamiera noslēgšanu beidzās Pirmais pasaules karš. Tas bija ildzis 1564 dienas un prasījis gandrīz 20 miljonu cilvēku dzīvības. Karš sagrāva impērijas, mainīja Eiropas politisko karti un pavēra ceļu jaunām ideoloģijām. Pirmā pasaules kara rezultātā bija iespējams proklamēt Latvijas Republiku.
1918. gada 19. oktobrī Miķelis Valters un Eduards Traubergs Vācijas kancleram Bādenes princim Maksim iesniedza Demokrātiskā bloka sagatavotu rezolūciju, kurā aicināja Vācijas valdību nelikt šķēršļus starptautiski atzītas neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanai, jo šādu apņēmību stingri pauž latviešu tauta.