1918. gada 5. septembrī Krievijā oficiāli izsludināja "Sarkano teroru" pret šķiras ienaidniekiem un kontrrevolucionāriem. Tā bija atbilde uz atentātu pret Ļeņinu, kura rezultātā boļševiku līderis tika smagi ievainots. Pirmajos divos mēnešos Sarkanā terora upuru skaits pārsniedza desmit tūkstošus.
Autora ziņas
1918. gada 8. augusts kļuva par Vācijas armijas "melnāko dienu" 1. pasaules kara laikā. Antantes valstu spēkiem pēkšņā triecienā izdevās pārraut vācu fronti, sagrābt tūkstošiem gūstekņu un pilnībā mainīt kara gaitu. 8. augustam sekoja simts dienu nepārtraukti Lielbritānijas, Francijas un ASV spēku uzbrukumi Rietumu frontē, kas noslēdzās ar Vācijas padošanos 1918. gada 11. novembrī.
1918. gada 6. augustā čehoslovāku leģiona vienības straujā triecienā ieņēma Kazaņu, kurā atradās Jukuma Vācieša vadītais Sarkanās armijas Austrumu frontes štābs un 5. latviešu strēlnieku padomju pulks. Čehoslovākiem izdevās ātri ieņemt pilsētu ar tur novietotajām Krievijas zelta rezervēm un sagūstīt vairāk nekā simt latviešu strēlniekus. Jukumam Vācietim brīnumainā kārtā izdevās izglābties no sagūstīšanas vai nogalināšanas.
1918. gada 17. jūlijā Jekaterinburgā Ipatjeva namā boļševiki noslepkavoja agrāko Krievijas impērijas caru Nikolaju II ar viņa ģimeni (tai skaitā pieciem bērniem) un kalpotājiem. Krievijas Pareizticīgo baznīca visus nogalinātos ir kanonizējusi. Cara slepkavība ir radījusi daudzas leģendas, nostāstus un sazvērestības teorijas.
Runājot par latviešu sociāldemokrātiem 1917. un 1918. gadā, visbiežāk tiek pieminēti lielinieki: Stučka, Roziņš, Daniševskis un citi. Viņi sludināja proletariāta diktatūru, aicināja uz bruņotu sacelšanos un noliedza demokrātijas principus. Mazāk zināms ir pretējais – mazinieku – virziens latviešu sociāldemokrātiskajā kustībā. Viņi bija daudz mērenāki par lieliniekiem un bija gatavi savus mērķus sasniegt miermīlīgā reformu ceļā.
1918. gada maija beigās paslepus no vācu okupācijas varas iestāžu acīm Rīgā notika Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) 16. konference. Tās rezultātā sociāldemokrātu partija sašķēlās divās daļās. Viena viņu daļa (tā sauktie “mazinieki”) izveidoja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partija, bet otra (lielinieki) turpināja darboties kā LSD un pēc nepilna gada pārdēvēja sevi par Latvijas Komunistisko partiju.
1918. gada 17. maijā čehoslovāku leģiona (dažkārt to dēvē arī par čehoslovāku brīvprātīgo korpusu) karavīri ieņēma Čeļabinskas pilsētu Krievijā, lai atbrīvotu lielinieku apcietinātos biedrus. Šim notikumam sekoja leģiona cīņa pret padomju varu, kas aptvēra Urālus un Sibīriju. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka čehu dumpis bija Krievijas pilsoņu kara sākums.
Pirms simts gadiem līdzās Latvijas Sociāldemokrātijai un Latviešu zemnieku savienībai darbojās vēl vesela virkne salīdzinoši nelielu latviešu politisko partiju. Šoreiz stāstīsim par salīdzinoši nelielo Latvijas Demokrātisko partiju, kura pastāvēja līdz 1919. gadam, bet kurai bija svarīga loma Latvijas neatkarības pasludināšanā.
1918. gada 22. aprīlī tika proklamēta neatkarīga Aizkaukāza Demokrātiskā Federatīvā Republika. Jaunās republikas sastāvā ietilpa vēlākās Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas valstis. Aizkaukāza Republika pastāvēja tikai mēnesi – jau 26. maijā to likvidēja iekšēju nesaskaņu un Osmaņu impērijas militārā spiediena rezultātā.
1918. gada 12. aprīlī Rīgas pilī sanākusī Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Zemes padome paziņoja par atdalīšanos no Krievijas un patstāvīgas valsts ar konstitucionāli monarhisku uzbūves formu izveidošanu. Zemes padome izveidoja delegāciju, kura Berlīnē centās panākt jaunpasludinātās valsts atzīšanu.
Mūsdienās zināmākie 20. gadsimta sākuma latviešu politiķi nāk no lielinieku (Pēteris Stučka, Jūlijs Daniševskis), sociāldemokrātu (Rainis, Fricis Menders, Pauls Kalniņš) un nacionāli noskaņoto (Kārlis Ulmanis, Jānis Čakste, Miķelis Valters) vidus. Mazāk pazīstamas ir latviešu konservatīvo politiķu aprindas. Tieši viņi 1918. gada pavasarī pēkšņi bija nonākuši uzmanības centrā, jo visi pārējie darbojās vai nu pagrīdē, vai bija aizbēguši uz Krieviju.
1918. gada 8. martā Kurzemes paplašinātais landtāgs Jelgavā pasludināja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Kopš hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā bija pagājuši 123 gadi. Provāciski noskaņotās aprindas nu mēģināja reanimēt valstisku veidojumu, kurš būtu cieši saistīts ar Vācijas impēriju.
1918. gada 3. martā Brestļitovskas (mūsdienās Brestas pilsēta Baltkrievijā) cietoksnī Krievija parakstīja miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm: Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Osmaņu impēriju. Līdz ar to karadarbība 1. pasaules kara austrumu frontē bija noslēgusies un Krievija kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no kara kā zaudētāja.
1918. gada 18. februārī Vācijas armija pēc trīs mēnešu pārtraukuma atsāka karadarbību austrumu frontē. Krievijas sabrukusī armija nespēja izrādīt nopietnu pretestību un desmit dienu laikā Vācija okupēja visu Latvijas teritoriju. Vācu uzbrukums sagrāva tā saukto “Iskolata republiku” un Latvija piedzīvoja lielinieku terora pirmo vilni.
1918. gada 28. janvārī Petrogradā uz savu otro sesiju pulcējās Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP). Sapulces galvenais uzdevums bija pieņemt noteiktu pozīciju laikā, kad Brestļitovskā turpinājās Vācijas un Krievijas miera sarunas, bet lielinieki bija padzinuši demokrātiski ievēlēto Krievijas Satversmes sapulci. Šajā sesijā padome pieņēma vienu no vēsturiski nozīmīgākajiem dokumentiem savas pastāvēšanas vēsturē.
1918. gada 28. janvārī Petrogradā uz savu otro sesiju pulcējās Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP). Šajā sesijā padome pieņēma vienu no vēsturiski nozīmīgākajiem dokumentiem savas pastāvēšanas vēsturē. 30. janvāra rezolūcijā LPNP deklarēja, ka Latvijai ir jābūt apvienotai, demokrātiskai un neatkarīgai republikai.
1918. gada 18. janvārī Vācijas delegācija Krievijai darīja zināmas savas teritoriālās prasības, pieprasot plašus apgabalus austrumos, tai skaitā Krievijas Baltijas provinces. Pēc nepilnām divām nedēļām 1918. gada 28. janvārī Stokholmā dzīvojošais vācbaltiešu muižnieks Heinrihs fon Štriks (Heinrich Eduard Karl von Stryk, 1873–1938) iesniedza Padomju Krievijas pārstāvim Zviedrijā Vaclavam Vorovskim (1871–1923) Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes bruņniecības neatkarības deklarāciju. Vācbaltu muižniecība pārmeta Krievijai 1721. gadā noslēgtā Nīštates miera līguma noteikumu pārkāpšanu.