Latviešu karaspēks Igaunijā
1918. gada nogalē Igaunijā dzīvoja liels skaits latviešu bēgļu un bijušo karavīru. Sākoties cīņām pret lieliniekiem, Igaunijas valdība vēlējās tos mobilizēt savos bruņotajos spēkos. 1919. gada 20. janvārī, ievērojot Latvijas Pagaidu valdības intereses, Latvijas militārais pārstāvis Igaunijā Jorģis Zemitāns noslēdza vienošanos ar Igauniju par sešu latviešu pašaizsardzības rotu izveidošanu.
1919. gada 26.-27. janvārī Igaunijā un atbrīvotajos Ziemeļlatvijas pagastos notika pirmās mobilizācijas, kuru rezultātā iesaukti tika 757 latviešu karavīri. Februāra beigās notika vēl viena mobilizācija Ziemeļlatvijā, kas ļāva papildināt latviešu spēkus vēl par pusotru tūkstoti karavīru. Sekmīgās iesaukšanas ļāva sākotnēji plānotā bataljona vietā saformēt pulku, kas ieguva 1. Valmieras kājnieku pulka nosaukumu.
Sākot ar janvāri, latviešu karavīru skaits Ziemeļlatvijā bija lielāks nekā Kurzemes frontē.
Lielā mērā to noteica Igaunijas valdības daudz labvēlīgākā attieksme pret Latvijas Pagaidu valdību un tās karaspēku (to nevarēja teikt par Vāciju un tās pārstāvi ģenerāli Golcu Liepājā).
Izšķirošā fronte
Ziemeļvidzeme 1919. gada pavasarī bija Latvijas Neatkarības kara galvenā fronte. Šeit Sarkanā armija bija koncentrējusi savus galvenos spēkus – aptuveni 50 000 vīru (Kurzemes frontē trīsreiz mazāk) ar 588 ložmetējiem un 97 lielgabaliem. Pretim stāvošie igauņu un latviešu spēki bija ievērojami mazāki – divās Igaunijas armijas kājnieku divīzijās un latviešu pulkā (vēlāk brigādē) kopā bija ne vairāk par 30 000 karavīru. Tieši Ziemeļvidzemes frontē abas puses cieta lielākos zaudējumus, šeit ritēja smagākās kaujas (Rūjienas, Valkas un Alūksnes virzienā).
Igaunijas armijas panākumi janvāra sākumā faktiski glāba Liepāju no krišanas lielinieku rokās.
Savukārt igauņu panākumi maija otrajā pusē Pleskavas virzienā ievērojami atviegloja landesvēram un dzelzsdivīzijai Rīgas atbrīvošanu 22. maijā.
Pirmās kaujas
Pēc trīs nedēļu ilgas intensīvas apmācības 1919. gada 27. martā 1. Valmieras kājnieku pulks devās uz fronti, lai iesaistītos kaujās ar Padomju Latvijas armiju Apes rajonā. Jau pēc divām dienām pulks piedzīvoja savu pirmo kauju. Tā sastāva bija 1256 karavīri ar 5 smagajiem un 8 vieglajiem ložmetējiem. Lielākā daļa karavīru bija ģērbti civilās drēbēs.
Neskatoties uz nepietiekamo ekipējumu un bruņojumu, Valmieras pulks iesaistījās niknās kaujās ar latviešu “sarkano” strēlnieku un arī krievu pulku daļām.
Nepārtraukti atrodoties frontē, līdz maija beigām 1. Valmieras kājnieku pulks zaudēja 168 kritušos un ievainotos, 58 pazudušos un 108 saslimušos (pavisam 28% no pulka sākotnējā sastāva).
Voldemārs Ozols
Līdzās Ziemeļlatvijas brigādes komandierim Jorģim Zemitānam (1873-1928) kā spilgta un pat leģendāra personība jāatzīmē Voldemārs Ozols (1884-1949). 1. pasaules kara laikā Kaukāza frontē viņš organizēja armēņu brīvprātīgo vienības un sekmīgi vadīja kaujas pret Osmaņu impērijas karaspēku.
Pēc pāriešanas uz latviešu strēlnieku pulkiem V. Ozols kļuva par 2. latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieku un piedalījās Ziemassvētku kauju plānošanā. 1917. gadā viņu ievēlēja par latviešu strēlnieku pulku izpildkomitejas (Iskolastrela) priekšsēdētāju (vēlāk viņa nelabvēļi šo faktu izmantos, lai apvainotu V. Ozolu simpātijās pret lieliniekiem). Viņš aizstāvēja ideju par latviešu strēlnieku korpusa formēšanu un ierosināja saformēt Latgales strēlnieku pulku.
Pēc Latvijas Republikas izveidošanas V. Ozols vairākkārtīgi mēģināja iestāties Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, bet 1919. gada janvārī Liepājā tika arestēts.
Lai izvairītos no atkārtotām nepatikšanām, V. Ozols devās uz Igauniju, kuras armijas virspavēlnieks Johans Laidoners (abi bija labi paziņas) viņu pieņēma dienestā. V. Ozols tika iecelts par Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieku, plānoja Cēsu kaujas un vēlāk arī operācijas pret Bermonta karaspēku 1919. gada rudenī.
Tā kā Latvijā V. Ozolam bija daudz nelabvēļu, 1921. gadā viņš turpināja dienestu Lietuvas armijas ģenerālštābā, piedaloties arī Lietuvas-Polijas konfliktā. Pēc atgriešanās Latvijā 30. gadu sākumā V. Ozolu atkal apcietināja aizdomās par militāra apvērsuma gatavošanu un izraidīja no valsts. 30. gadu beigās viņš piedalījās Spānijas pilsoņu karā un Otrā pasaules kara laikā vadīja padomju militāro izlūkošanu Parīzē. Pēc kara noslēguma V. Ozols atgriezās Latvijā un kļuva par pasniedzēju Ģeogrāfijas fakultātē. Dēkainā virsnieka mūžs noslēdzās 1949. gada 12. jūlijā.
