Cietumi Latvijā pirms simt gadiem

Latvijas valsts proklamēšana 1918. gada 18. novembrī bija revolucionārs solis. Valstis gandrīz vienmēr rodas nenormālos apstākļos. Politisko nenormālību vien bieži pavada arī sociālā un ekonomiskā nenormālība. Izņēmums nebija arī Latvijas Republika, kurai pirmajos pastāvēšanas gados nācās saskarties ar karu, badu, slimībām un nenormālu kriminālo situāciju. Dažādas Latvijā pastāvējušās varas nekautrējās arī represēt savus politiskos ienaidniekus. Rezultāta cietumi, kuros parasti valdīja necilvēcīgi apstākļi, gandrīz vienmēr bija pārpildīti.

Politiskā elite – agrākie ieslodzītie

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

No pirmā acu uzmetiena varētu šķist dīvaini, ka liela daļa Latvijas Republikas dibinātāju savas dzīves laikā kādu laiku bija pavadījuši cietumā. Šāds ieraksts atrodams gan Pagaidu valdības pirmā vadītāja Kārļa Ulmaņa, gan Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes, gan vēlākā Saeimas pirmā priekšsēdētāja Frīdriha Vesmaņa biogrāfijā. Tomēr tas nav nekas pārsteidzošs – carisms, lai gan maigāks nekā vēlākais komunistu režīms, bija visai uzstājīgs politisko brīvdomātāju represēšanā. Starp citu, Pagaidu valdības iekšlietu ministrs un pirmais publiskais neatkarības Latvijas idejas paudējs

Miķelis Valters vēlāk apgalvoja, ka pirmo reizi ideja par brīvību no Krievijas viņam radusies tieši apcietinājuma laikā pēc "Jaunās strāvas" kustības sagrāves 1897. gadā.

Arī faktiski visi Padomju Latvijas vadītāji ar Pēteri Stučku priekšgalā īsāku vai ilgāku laiku bija pavadījuši cietumos vai izsūtījumā. Savukārt Andrievs Niedra bija paspējis nonākt cietumā pirmajā lielinieku valdīšanas periodā Vidzemē 1917. gada beigās–1918. gada sākumā.

Noziegumi katrai gaumei

1919. gada pavasarī un vasaras sākumā Latvijā paralēli darbojās trīs valdības, un katrai no tām bija savi priekšstati par to, kādi noziegumi vai kādas personas (vai sabiedrības grupas) būtu jāsoda ar ieslodzījumu. Neizvēlīgākie bija lielinieki jeb komunisti, kuri

mēdza arestēt pat veselu daudzdzīvokļu māju iemītniekus vai cilvēkus ar vāciskiem uzvārdiem un turēt viņus kā ķīlniekus.

Pētera Stučkas valdības kontrolētajā teritorijā varēja nonākt cietumā, piemēram, par tirdzniecību ar pārtiku (tas bija briesmīgs noziegums, kuru dēvēja par “spekulāciju”) un alkohola tirgošanu vai pat lietošanu (padomju vara turpināja Krievijā kara sākumā ieviesto “sauso likumu”). Pētot apvainojumus, par kuriem cilvēki tika ieslodzīti, bieži vien var uzdurties daudziem dīvainiem gadījumiem. Piemēram, kāds 90 gadus vecs vīrs tika apvainots izvarošanā, bet daudziem nemaz nebija zināms iemesls (to nezināja ne viņš pats, ne cietuma vadība), kāpēc viņš nonācis aiz restēm.

Rīgas Citadele 20. gadsimta 30. gados. Šeit 1919. gadā darbojās Guberņas cietums

Cietumu krīze

Patiesību sakot, situāciju ieslodzījuma vietās 1918.–1919. gadā grūti aprakstāt citādi kā pilnīgi nenormālu. Biežās varas maiņas, pārtikas, higiēnas līdzekļu un medikamentu trūkuma dēļ nebija iespējams organizēt kaut cik pieņemamus dzīves apstākļus cietumos. 1. pasaules karā cietumi bija arī cietuši no evakuācijas un Latvijas lielākais cietums, centrālcietums, nedarbojās.

1919. gada 2. janvārī no Rīgas aizbēga ne tikai valdības ierēdņi un karaspēks, bet arī cietumsargi.

Rezultātā no Termiņcietuma, kas bija “vācu laika” lielākais cietums, izmuka seši simti noziedznieku, kuri ātri vien iejutās totālajā anarhijā, kas janvāra sākumā valdīja Rīgā. Izlaušanās laikā Termiņcietums tika tā izdemolēts, ka to vairs nevarēja lietot.

Padomju vara atjaunoja cietumu darbību (tā sauktā “Citadele” jeb Guberņas cietums un Sieviešu cietums), atvēra pēc neliela remonta arī Centrālcietumu (Termiņcietums lielinieku darbības laikā tā arī neatsāka darbību). Tomēr apstākļi tajos bija drausmīgi. Faktiski cietumi pārvērtās epidēmiju perēkļos un daudziem pat īslaicīgs ieslodzījums varēja kļūt līdzvērtīgs nāvessodam.

Trūkstot pārtikai, cietumos faktiski valdīja bads. Piemēram, 1919. gada aprīlī padomju varas noteiktā uztura norma vienam Centrālcietuma ieslodzītajam mēnesī bija: 6,1 kg maizes, 409 g gaļas, 3,2 kg skābu kāpostu, 3,2 kg putraimu un mitu, 136 g sīpolu, 1,6 kg zirņu. Jāatzīmē, ka šī pārtika bija ļoti zemas kvalitātes un citos cietumos uzturs bija vēl niecīgāks. Trūka ne tikai pārtikas, bet arī medikamentu un pat ziepju. Daudzos provinces cietumos apstākļi bija pilnīgi nepanesami. Piemēram, Cēsu cietumā speciāli izveidota izmeklēšanas komisija konstatēja neskaitāmus pārkāpumus – piemēram, ieslodzītajiem bija jādzīvo kamerās, kurās ūdens bija līdz potītēm, tajā peldēja izkārnījumi utt.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti