Pulkveža Apiņa nenotikušais karagājiens uz Liepāju

1919. gada 21. aprīlī Durbē sakopotās latviešu karaspēka daļas ar pulkvedi Jāni Apini priekšgalā saņēma rīkojumu apturēt virzīšanos uz Liepāju. Kārlis Ulmanis bija pārliecināts, ka 16. aprīļa puča sekas būs iespējams pārvarēt ar diplomātiskiem un politiskiem līdzekļiem, tādēļ atteicās lietot militāru spēku.

Kauja pie Durbes

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

16. aprīlī pulksten astoņos vakarā Durbes komandantūra saņēma informāciju, ka Liepājā noticis pret Kārļa Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību vērsts apvērsums. Tūlīt šī ziņa tika nodota tālāk citām komandantūrām un pulkveža Jāņa Baloža komandētajai latviešu brigādei frontē. Nākamās dienas pusdienlaikā aptuveni 50-60 vācieši, divu lielgabalu un bruņumašīnas atbalstīti, uzbruka Durbei. Vāciešu uzbrukums tika atvairīts, un viņi, zaudējuši četrus kritušos un 13 ievainotos, bija spiesti atkāpties uz Grobiņu. Latviešu pusē bija tikai divi ievainotie, tomēr arī viņi atkāpās, pakļaujoties pulkveža Jāņa Apiņa pavēlei koncentrēt visus spēkus Rudbāržos.

Pulkvedis Jānis Apinis

Pulkvedis Jānis Apinis (1867–1925) tolaik bija Kurzemē formējamā 4. atsevišķā latviešu bataljona komandieris. Viņš bija pieredzējis kaujas virsnieks, kurš, starp citu, bija faktiskais Cēsu rotas komandieris tās atkāpšanās laikā uz Rīgu 1918. gada decembrī. Viņa vadībā notika latviešu vienību pirmās sadursmes ar Sarkano armiju. Tagad, pēc apvērsuma,

Apinis bija apņēmības pilns apspiest pučistus un atjaunot Ulmaņa valdības darbību.

Veiksmīgā kauja pie Durbes radīja pārliecību, ka vācieši nemaz tik spēcīgi nav. Uzzinājis, ka Priekulē uzturas apsardzības ministrs Jānis Zālītis, Apinis piedāvāja viņam tālākās rīcības plānu.

Pulkvedis (vēlāk divdesmitajos gados ģenerālis) Jānis Apinis

Pulkveža Apiņa plāns

Pulkvedis Apinis apsardzības ministram piedāvāja pulcēt visus pieejamos latviešu spēkus Durbē un pēc tam doties uz Liepājas Karostu. Pēc tās sasniegšanas viņš pieļāva divus rīcības variantus – vai nu pārcelties ar Liepājas rotām uz Ziemeļlatviju, lai turpinātu cīņu pret lieliniekiem tur. Vai arī, ja izdotos saņemt Lielbritānijas flotes atbalstu, ar kauju ieņemt Liepāju. Zālītis Apiņa plānu saņēma 19. aprīļa vakarā un ar zīmuli uzrakstīja: “Piekrītu. Vaiņodes pulciņam arī jāierodas Priekulē, lai kopā ietu uz Durbi. Paziņot pulkvedim Apinim uz Liepāju par nodomāto virzīšanos. Priekules rotai līdz naktij no 20. uz 21. aprīli būt pilnīgā gatavībā uz iziešanu uz Durbi.”

Latvijas 1. Apsardzības ministrs Jānis Zālītis (1874-1919)

Slepkavība Rudbāržos

Pulkvedis Apinis savu plānu sāka īstenot vēl pirms Zālīša akcepta saņemšanas. 19. aprīļa rītā viņa komandētās vienības ieņēma Tāšu Paduri, kur sagūstīja piecus vācu karavīrus, kuri tur bija palikuši pa nakti. Viņus nogādāja Rudbāržos, bet pulkvedi Apinis viņus tūdaļ lika sūtīt uz Durbi. Pēc stundas pie pulkveža Apiņa ieradās virsseržants Vidiņš un ziņoja, ka visi vācieši tuvējā mežā nošauti, jo mēģinājuši bēgt. Notikuma vietu apskatīja bataljona ārsts un vairāki karavīri, un turpat mežā nogalinātos apraka.

Vēlāk piecu sagūstīto vāciešu nogalināšana kļūs par galveno ieganstu, lai Golcs izrēķinātos ar dumpīgajām latviešu karaspēka daļām un arestētu pulkvedi Apini.

Visus piecus līķus vācieši vēlāk izraka un pārveda uz Liepāju, kur jebkurš interesents varēja pārliecināties par latviešu karavīru zvērību. Notikumu vēl traģiskāku padarīja aizdomas, ka nogalinātie vācieši patiesībā varēja būt noskaņoti pret pučistiem un vēlējušies sadarboties ar latviešiem.

Pavēle apstāties

21. aprīlī, pēc iepriekšējā dienā piedzīvotas nelielas kaujas ar vāciešiem Durbes tuvumā, pulkvedis Apinis saņēma Aizmugures spēku priekšnieka pulkveža Zāmeļa Adiena pavēli netuvoties Liepājai. Viņš paskaidroja, ka tāds ir Kārļa Ulmaņa rīkojums: “Katrā ziņā vajaga ieturēt mieru, taupīt sevi un ieročus (..) Valdība tagad ir kļuvusi stiprāka kā jebkad. Visa tauta ir pierādījusi dziļu disciplīnu un galīgu novēršanos no vācu avantūras. Šo apstākli vajag ļaut izmantot pilnā mērā, ko valdība ir jau paspējusi.” 22. aprīlī daļa latviešu vienību devās prom no Durbes. Iecerētais karagājiens uz Liepāju bija atcelts.

Durbe kļuva par pēdējo Apiņa komandēto karavīru patvērumu.

Soda ekspedīcijas

Tūlīt pēc Oskara Borkovska valdības izveidošanas Liepājā 1919. gada 26. aprīlī ģenerālis Golcs nosūtīja vairākas soda ekspedīcijas, lai izrēķinātos ar pulkvedi Apini un viņam pakļautajām vienībām. 28. aprīlī viņi ieņēma Rudbāržus un Skrundu; 29. aprīlī uzbruka Krotes muižai; 30. aprīlī tika ieņemts pēdējais latviešu cietoksnis – Durbe. Pulkvedi Apini un vairākus latviešu virsniekus arestēja, apvainojot piecu vācu gūstekņu noslepkavošanā. Latviešu rotas tika atbruņotas. Vienīgi pārgalvīgajam Durbes komandantam Ozoliņam izdevās aizbēgt. Pēc pusotras nedēļas viņš piedalīsies vācu ieceltā Ministru prezidenta Andrieva Niedras nolaupīšanā Liepājā.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti