Strazdumuižas pamiers
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
1919. gada jūnija beigās frontes līnija bija pietuvojusies līdz pašai Rīgas pievārtei. Kaujas ritēja plašā lokā no Salaspils dienvidos līdz Gaujas un Daugavas grīvai ziemeļos. Abas puses šajās cīņās cieta prāvus zaudējumus, bet nespēja pārraut pretinieka pozīcijas. Juglas kauju iznākumu izšķīra sekmīgs igauņu flotes manevrs, iebraucot Daugavā un ieņemot Daugavgrīvas cietoksni, kas apdraudēja vācu galveno apgādes ceļu – Rīgas tiltus pāri Daugavai.
Rezultātā vācieši (Andrieva Niedras valdība jau nedēļu kā bija nozudusi no politiskās skatuves) bija spiesti parakstīt Strazdumuižas pamieru,
ar kuru karadarbība tika pārtraukta 3. jūlija pusdienlaikā. Vācieši pameta Latvijas galvaspilsētu, un kārtību tajā apņēmās uzturēt pulkveža Jāņa Baloža komandētā latviešu atsevišķā (“Dienvidlatvijas”) brigāde, kura līdz tam formāli pakļāvās landesvēram.
Baskāju armijas ienākšana
Jāņa Ķīseļa atmiņas
Pēc pusdienas devāmies uz Gaisa tiltu, Aleksandra ielas gala. Ļaudis priecīgās gaidās jau pulcējās gar ielas malām, daudziem bija puķes un zaļumi rokās un viens otrs ziediņš iekrita arī mūsu rindās. Nonākuši uz vietas dabūjām zināt, ka ziemeļnieki esot tepat jau aiz Krusta baznīcas, tikai vēl jākārto kautkādas formalitātes ar sabiedroto komisiju. Pa to laiku šosejas un Aleksandra (tagad Brīvības) ielas malas, cik tālu vien acs varēja saredzēt saplūda pilnas ļaužu. Beidzot, pēc kādas pāris stundu gaidīšanas, gaidītāju rindās nošalca: “Nāk, nāk, ziemeļnieki nāk!”
Uz tilta ieradās mūsu Balodis ar savu štābu, apsveicinājās ar rotu un tanī pašā laikā ieraudzījām uz šosejas tālumā tuvojošos draugus. Arvien tuvāk tie nāca un arvien skaļākas kļuva tautas gaviles. Tagad jau varēja izšķirt priekšgalā uz balta zirga jājošu karodznieku ar lielu nacionālu karogu rokās, aiz tā kādu vīru ar ķīļa bārzdiņu un īpatnēju cepuri – pulkvedi Zemitānu. Tam seko eskadrons jātnieku, tad nāk slavenie Cēsu kauju dalībnieki ar savu vadoni pulkvedi Berķi, artilērija ar pulkvedi Kalniņu un atkal kājnieki.
“Mierā, - godam sveikt!” – Sen gaidītais brīdis ir pienācis; ziemeļnieku vadonis kāpj no zirga un sirsnīgi sasveicinājas ar pulkvedi Balodi. Var redzēt, ka abi aizkustināti, daudz tiem būtu vienam otram ko teikt, bet tautas gaviles izteic jo skaidri viņu domas: nu ir labi, nu mēs esam vienot.
Pēc īsas uzkavēšanās gājiens dodas tālāk un nu mēs varam apskatīt kā nākas mūsu draugus: ar apģērbu tie nu nevar lepoties, - tik raibu sastāvu man bija nācies tik redzēt mūsu pirmajās brīvprātīgo rotās Kurzemē. Lielai daļai zaļie sarkanarmiešu krekli, citam lauku pašaustais kamzolis un baltās pakulu bikses, vēl cits uzvilcis kautko tādu, ka nevar saprast, vai tas frencis, vai sieviešu jaka. Apavi visiem bez izņēmuma slikti un liela daļa pavisam basa. Vienam otram redz kājās vācu “tankus”, - tie iegūti godīgā, grūtā kaujā.
Sabiedroto valstu misijas aizliedza Rīgā ienākt igauņu karaspēkam, baidoties no laupīšanām un atriebības vācbaltiešu civiliedzīvotājiem.
Kāds izpušķots igauņu eskadrons sarūgtinātām sejām esot bijis spiests griezties atpakaļ –
Rīgā varēja ienākt tikai atsevišķi Igaunijas armijas karavīri nevis veselas apakšvienības. Sākotnēji aizliegums tika attiecināts arī uz Ziemeļlatvijas brigādi, tomēr 6. jūlijā, veselu dienu pēc pēdējo vācu daļu aiziešanas no Rīgas, 2. Cēsu kājnieku pulks, jātnieku un artilērijas vienības, kā arī igauņu pusē pārgājušais Baloža brigādes bataljons ar triumfu varēja soļot uz Rīgu. Karavīru lielākā daļa bija tik slikti apģērbti un apauti, ka dažkārt viņu sauca par “baskāju armiju”.
Brīvības iela
6. jūlija svinības bija lielākās kāda Rīga bija piedzīvojusi kopš 1. pasaules kara sākuma. Pat latviešu strēlnieku pavadīšana 1915. gadā, vācu okupācijas un padomju varas sarīkojumi nebija izraisījuši iedzīvotājos tādu sajūsmu.
Aleksandra ielu, pa kuru Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigāde, 1923. gadā pārdēvēja par Brīvības ielu.
Pie Pētera I pieminekļa postamenta (mūsdienu Brīvības pieminekļa vietā) tika sarīkota “dienvidnieku” un “ziemeļnieku” kopīga militārā parāde un svinības turpinājās līdz vēlai naktij. Neiztika arī bez nekārtībām – piedzērušu karavīru apšaudē ar kārtības sargiem naktī gāja bojā viens karavīrs un vairāki tika ievainoti.
