Savs stūrītis zemes
Zemes jautājums jau gadus simt bija viens no aktuālākajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru vairākums dzīvoja laukos. Dzimtbūšanas atcelšana 19. gadsimta sākumā deva tā saukto “putna brīvību” – personisko brīvību, bet ne tiesības iegādāties zemi privātīpašumā. Zemes iegāde tika atļauta tikai gadsimta vidū, bet zemniekiem par to bija jāmaksā nesamērīgi augsta cena.
Pēc 1905. gada zemes iepirkšana apsīka, jo vācbaltu muižnieki nelabprāt to pārdeva “dumpīgajiem” latviešiem.
Rezultātā līdz pat 1. pasaules karam muižnieki pārvaldīja lielāko daļu Latvijas zemes (atsevišķas muižas pat sasniedza desmitiem tūkstošu hektāru platību), bet laukos dzīvoja simtiem tūkstošu bezzemnieku, kuriem nebija cerību uz “savu stūrīti”.
Vilšanās lieliniekos
Lielinieku solījumi sadalīt muižu zemi nesa viņiem apskaužamu popularitāti 1917. gadā. Arī 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā, kad no Krievijas uz Latgali, Vidzemi un Kurzemi devās simtiem latviešu lielinieku (vēlāko komunistu), lielākā daļa bezzemnieku viņus sagaidīja ar lielām cerībām. Reti kurš gan no viņiem bija lasījis Latvijas Sociāldemokrātijas programmu, kura paredzēja nevis muižu zemes sadalīšanu daudzās sīkās saimniecības, bet lielražošanas attīstīšanu laukos.
Viņi bija apņēmības pilni likvidēt muižas, bet to vietā vajadzēja tapt vēl lielākām kolektīvām saimniecībām – lauku komūnām jeb padomju saimniecībām.
Padomju valdības 1. martā pieņemtais dekrēts par zemi radīja vispārēju šoku – lielinieki ne tikai nedeva bezzemniekiem zemi, bet vispār likvidēja privātīpašuma tiesības uz zemi. Saimnieki, kuri vairāku paaudžu garumā bija smagi strādājuši un krājuši naudu, lai iegādātu zemi, cīnoties ar periodiskajām ekonomiskajām krīzēm un neražām, tagad zaudēja savus īpašumus. Faktiski notika atgriešanās 19. gadsimta 1. pusē, kad zemnieki varēja tikai nomāt zemi no muižniekiem. Tagad muižnieka vietā bija stājies Zemkopības komisariāts ar savām nodaļām “uz vietām”. Turklāt zemniekiem bija ļauts slēgt zemes nomas līgumus tikai uz gadu un mēļoja, ka pēc gada visus ar varu sadzīs komūnās.
Pēc lielinieku zemes reformas sākuma pagāja nieka divarpus mēneši un Padomju Latvija sabruka. Lielākā daļa Padomju Latvijas armijas, kas sastāvēja galvenokārt no zemniekiem, vienkārši dezertēja.
Igauņi atkal priekšā
Viens no iemesliem, kāpēc Kārļa Ulmaņa valdība nebija sevišķi populāra 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā, bija izvairīgā agrārā politika. Pagaidu valdība pasludināja, ka par zemes dalīšanu lems Latvijas Satversmes sapulce.
Divus mēnešus pēc šāda paziņojuma valdība jau atradās Liepājā un kravāja čemodānus, lai dotos uz ārzemēm.
Atšķirībā no Latvijas, Igaunija jau 1918. gada 27. novembrī paziņoja, ka muižu zemes pārņems savā kontrolē pagasti. Decembrī pagasti sāka muižu pārņemšanu, izveidojot speciālas kontroles komisijas. 20. decembrī valdība lēma, ka visiem, kas būs drosmīgi karojuši par Igaunijas neatkarību (arī ievainoto un kritušo ģimenes) saņems zemi bez maksas. Tobrīd Sarkanā armija, kuras rindās karoja arī igauņu “sarkanie” strēlnieku pulki, strauji tuvojās Tallinai. Pusotru mēnesi pēc minētā Igaunijas valdības lēmuma visa valsts teritorija bija atbrīvota no ienaidnieka un igauņu karaspēks sāka atbrīvot jau Ziemeļlatvijas pagastus.
“Lielinieks” Goldmanis
Pagaidu valdības zemkopības ministrs bija Jānis Goldmanis. Viņš bija leģendāro latviešu strēlnieku bataljonu dibinātājs 1915. gadā. Nedēļu pēc atgriešanās Liepājā no ārzemēm viņa vadībā sākās zemes reforma, kas deva Kārļa Ulmaņa valdībai milzu popularitāti un nosvēra svaru kausus tai par labu arī kaujas laukos.
Protams, šāds pavērsiens neietilpa Vācijas un vietējo vācbaltu muižnieku plānos. Pirmajiem bija nepieciešama vāja Latvijas valdība, bet otrie nevēlējās šķirties no saviem zemes īpašumiem. Viņi Jāni Goldmani apvainoja lieliniecismā, kas patiesībā bija gluži vai traģikomiski, ņemot vērā, ka viņš 1918. gada vasarā bija pabijis čekas ieslodzījumā Krievijā un rudenī knapi izglābies no Sarkanā terora.
Pēc rīkojuma par zemes sadalīšanu latviešu militāro vienību skaitliskais sastāvs strauji auga.
Tāpat auga valdības popularitāte. Vācijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs velti mēģināja šantažēt Pagaidu valdību, prasot “lieliniecisko” ministru atcelšanu. Viņam neatlika nekas cits, kā, izmantojot vācbaltiešu karavīrus, veikt valsts apvērsumu. Pučistu viens no pirmajiem lēmumiem bija zemes sadalīšanas apturēšana.
Tiesa gan, to viņi spēja izdarīt tikai Kurzemē, bet Ziemeļvidzemē, kas atradās igauņu un latviešu karavīru kontrolē, sākās ne vien valsts zemes, bet arī muižu zemes sadalīšana. Agrārā reforma Vidzemē 1919. gada jūnijā kļuva par vienu no Cēsu kauju priekšnoteikumiem, un galu galā Latvijā 20. gados tika īstenota viena no radikālākajām agrārajām reformām Eiropā.
Muižnieku tuvredzība bija novedusi pie tā, ka viņi zaudēja savus īpašumus bez atlīdzības.
“Monrepo” muižiņas izpostīšana
Agrārās reformas uzsākšana nesa uzvaru Neatkarības karā, bet līdz sirds dziļumiem satrieca muižniecību, kura nu zaudēja savu dzimtu gadsimtiem senos īpašumus. 20. gadu sākumā kāds latviešu satīriskais izdevums visai spilgti aprakstīja “Monrepo” muižiņas izpostīšanu Rīgā (mūsdienu Teikā), kuru veica paši tās īpašnieki.
Barons uzrunājis savu sievu Rozāliju: “Es te akmeņa uz akmeņa negribu atstāt, cienītā laulātā draudzene! Lai tad nāk un ņem – drupas! Kā jūs par to domājat?”
“Tā jūsu darīšana, baron. Man tur nekas nebūtu pretī. Tas būtu savā ziņā heroiski.”
(..)
Un tad nu arī viņi sāka.
Pats barons, kā Smita un Smailsa ekonomisku sistēmu piekritējs, arī šim darbam lika pamatā racionālu darba sadalīšanas principu: baronesei tika uzticēts sabojāt visu, kas attiecās uz viņas speciāli mājas saimniecību, barons pats uzņēmās demolēt ārējo, pagalma un lauka saimniecību.
Baronese Rozālija, šī augsti inteliģentā un dzimtā aristokrāte, izdarīja sekošus heroiskus darbus:
Paņēmusi švabru, mērcēja to krāsns sodrējos un novitēja visus griestus melnus. Dekoratīvās tapetes un sienām aplēja ar petroleju, no kam radās fantastiski plankumi. Kur varēja, pa strēmelei arī noplēsa. Vannas istabā ūdens skunsti pielēja pilnu ar šķidru mālu, izurba vannā piecus caurumus. Kamīnu rotājumus un ornamentus nodauzīja un nodrupināja ar malkas pagales palīdzību.
Kamīnu dūmu caurumos ar slotas kāta palīdzību labi dziļi iegrūda maisus, pildītus ar pelniem.
Visām krāsnīm juškas noņēma un iesvieda akā. Dūmu rores pildīja ar ķieģeļu gabaliem un uzlēja virsū mālus. Virtuvē noņēma no plīts riņķus un iesvieda zivju dīķī. Dūmu vadu aizmūrēja. Visās istabās parketam izņēma pēc iespējas daudz vietās dēlīšus, tā ka parkets izskatījās pēc caurumaina sieta. Dēlīšus iesvieda gan atejas vietas bedrē, gan ventilācijas caurumos, kur tie žvadzēdami dziļi iekšā krita. Noskrūvēja no durvīm un logiem visus spīdošos misiņa rokturus, krampjus, bultas, atslēgas un sameta tos iekšā tajā pašā zivju dīķī. Kā pēdējo baudījumu baronese atstāja sev logu, durvju un verandas stiklu izdauzīšanu. Priekš tam viņa ņēma ar nolūku paglabāto dzelzs kruķi no lielās krāsns.
Un ar sevišķu kaislīgi-artistisku un virtuozi-apgarotu žestu sāka izdauzīt dārgos, biezos, kristālīgi caurspīdīgos stiklus.
Un tā kā viņa bij muzikāla, tad priecājās par skaņu gammu, kāda pavadīja šo logu demolēšanu. Tā bij itin kā virtuoza spēle uz ļoti skanīga, toņu bagāta ksilofona. Kad māja izskatījās pēc akla, skrandaina ubaga, baronese kāpa pils tornītī. Nolauza flagštoku, noņēma no tā viņu dzimtas standartu ar ģimenes vapeni un flagas vietā tur iesprauda varonīgo krāsns kruķi ar galā piestiprinātu skrandainu un savārtītu lupatu.
Tad izgrūda trepītes pa balkoniņa durvīm laukā un tās, nokritušas dārzā, sašķīda. Nu bij nogriezts ceļš uz tornīti un lupata tur karāsies kā nākošo īpašnieku cilts simbols.
Vēl viņai bij jāuzliek beidzamais punkts visa šī grūtā, raženā, sviedrotā darba, kādu viņa nekad nebij visā savā mūžā strādājusi, uz kura viņa tagad varēja, sviedrus no pieres slaucīdama, atskatīties ar īstu, dziļu un apmierinātu gandarījumu. Šis punkts gan bij drastiskas dabas, bet kad apstākļi spiež, tad arī zolīdai baronesei tur nav ko kautrēties. Vai citi, nāvīgi aizvainoti, nedarītu tāpat?
Viņa izmeklējās pašu parādes zāles centru, kur bij sevišķi gaišs un spodrs šinī gaišā pavasara rītā. Jā, te šinī zālē bij slavenas dienas pavadītas, palaistas ievērojamas reprezentācijas. Te muižniecības vēsture tika vērpta, likteņu spolēm ņipri un spindzīgi griežoties, kā cēlā polonēzē, kā kaislā valsī, gadu no gada, desmitus, simtus… Ak!
Viņu iztraucēja no pārdomām un atmiņām barona balss lejā. Viņš to sauca. Garderobi steigā kārtodama, ar cilts standartu rokās, viņa, starojoša savā atriebībā, atstāja uz visiem laikiem šo citkārt silto un tik dārgo ligzdu.
Barons arī varēja būt lepns par saviem Hērakla darbiem. Siltumnīcas logi bij sadauzīti un salauzti. Durvis izgāztas, skurstenis apgāzts. Dārzā visas ābeles, bumbieri un vecie ķirši nozāģēti. Aka līdz pusei piebērta ar akmeņiem un smiltīm.
Zivju dīķim izlauztas slūžas, un tas pārpludinājis laidarus un klēti.
Dibenā palikušas tikai dūņas un karūsas. Arī tām uzlieti pēc tam daži spaiņi smirdošas vircas ar tur iejauktām žurku zālēm, lai karūsas visas nāves mokās apveltos uz saviem vēderiem! Putnu kūts nodedzināta. Laidariem un citām ēkām dakstiņa jumtos izdauzīti lieli caurumi. Sētas balsti izgāzti un tā sagūlusies uz sāniem. Vēl viņi abi kopīgiem spēkiem izcēla mājai parādes durvis un ielaida tās kā plostu dīķītī. Tad barons pats piestiprināja virs balkona durvīm iepriekš pagatavotu uzrakstu: “Willkommen!” Ar to viss bij nobeigts.
Kur viņiem bij radies tik daudz spēku īsā laikā paveikt tādus milzu darbus?
“Tā nekad visā mūsu dzīve mēs neesam strādājuši, man dārgā baronese!” apliecināja arī barons, tulznas savās rokās berzēdams.” Iekrāvuši mantas tačkā, laulātie devās uz dzelzceļa staciju. Bet tur barons saņēmis ierakstītu vēstuli ar Latvijas tiesas lēmumu, ka “Monrepo” muižiņa paliek Rautenfeldu īpašumā.
