Ēdiens un karš - bads Latvijā 1919. gadā

Vācu mantojums

1918. gada novembrī–decembrī, izveidojoties neatkarīgai Latvijas valstij, stāvoklis ar pārtiku bija visai drūms. 1. pasaules kara noslēgumā no pārtikas trūkuma ārkārtīgi smagi cieta Vācija, kuras armija bija okupējusi Latvijas teritoriju.

Lai glābtu Vāciju no bada, no Latvijas tika izvestas visas pieejamās pārtikas rezerves. Situāciju vēl sliktāku padarīja neizdevusies 1918. gada raža.

Rezultātā Latvijas Pagaidu valdībai iedzīvotāju apgādāšana ar pārtiku kļuva par vienu no aktuālākajiem jautājumiem. Galvenās cerības tika liktas uz ārzemju palīdzību – britu kredītiem un amerikāņu miltiem. Par nožēlu (varbūt tieši pretēji – par laimi) Kārļa Ulmaņa valdībai pietrūka laika, lai nopietni ķertos klāt pārtikas politikas īstenošanai, jo jau 1919. gada 2. janvārī tai bija jāpamet Rīga. Rīgu sagrāba Sarkanā armija un jau 3./4. janvāra naktī galvaspilsētā iebrauca vilciens ar Pēteri Stučku un padomju valdību. Stučka un viņa komisāri steidzās uz viesnīcu “Hotel de Rome”, lai lepnākajā Rīgas restorānā “Otto Švarcs” sarīkotu uzvaras dzīres.

Maizes vietā – bads

Viens no skaļākajiem un populārākajiem lielinieku saukļiem jau no 1917. gada bija maizes solīšana iedzīvotājiem. Vidzeme un Latgale pirmo reizi ar badu saskārās jau 1917. gada rudenī, kad neefektīvā Krievijas Pagaidu valdība nespēja pietiekamā daudzumā piegādāt pārtiku uz piefrontes joslu. Ēdiena trūka pat armijai, nerunājot jau par civiliedzīvotājiem.

Lielinieku atgriešanās Latvijā 1918. gada beigās tika gaidīta ar zināmām cerībām. Latviešu strēlnieki atgriezās mājup, Maskavā saņēmuši pārtiku diviem mēnešiem. Bija cerības, ka plašā Krievija un turīgā Ukraina spēs pabarot karā izpostīto Latviju. Tomēr sagrautā transporta infrastruktūra, dziļais sniegs un laupīšanas uz dzelzceļa neļāva šo ieceri īstenot.

Lielinieki tūlīt pēc varas sagrābšanas ieviesa “pārtikas monopolu” – visu svarīgāko pārtikas produktu sadali valsts ņēma savā pārziņā.

Visi veikali un noliktavas tika nacionalizētas, zemniekiem uzliktas prāvas nodevas un bagāto iedzīvotāju pārtikas krājumi nacionalizēti. Kā jau var iedomāties, šāda rīcība pārtikas krīzi tikai padziļināja.

Mārciņa maizes un pusstops zupas

Sākotnēji Rīgas iedzīvotājiem noteica pārtikas normu – 1 mārciņu (400 grami) maizes dienā. Papildus tam rīdzinieki varēja zupas virtuvēs jeb ķēķos (šīs virtuves izveidoja vācu okupācijas laikā) saņemt porciju (apmēram 0,5-0,6 litri) zupas. Protams, ar to bija par maz pilnvērtīgam uzturam, tādēļ jau no padomju varas pirmajām dienām zēla un plauka nelegālā tirdzniecība (“spekulācija”) un “melnais tirgus”.

Neskatoties uz to, ka par “spekulāciju” tika piespriesti pat nāvessodi, nelegālo tirdzniecību nekādi neizdevās ierobežot.

Neskatoties uz nelielajām pārtikas normām, visiem maizes nepietika. Tādēļ 1919. gada 15. februārī lielinieki Rīgas iedzīvotājus sadalīja trīs kategorijās. Pirmajā kategorijā iedalīja režīmam lojālākos cilvēkus – partijas un padomju darbiniekus, karavīrus un miličus, smaga fiziska darba strādniekus. Otrajā kategorijā nonāca pārējie režīmam lojālie cilvēki, bet trešajā – “sociāli nederīgie” – turīgie un inteliģentie rīdzinieki (buržuji), bezdarbnieki un gados vecie cilvēki. Pirmā kategorija saņēma 600 gramus maizes, otrā – 400, bet trešā – nieka 200 gramus. Pie tam viņu saņemtā maize patiesībā bija maizes surogāts, kurā 25-50% bija dažādi piejaukumi (pat zāģu skaidas).

Rezultātā trešā kategorija, kurā ietilpa aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju (aptuveni 50 000 cilvēku), bija lemti lēnai bada nāvei. Viņu vienīgā cerība bija pārtikas iegāde “melnajā tirgū”, pārdodot vērtslietas un dažādas vērtīgas mantas. Rezultātā jau februārī–martā pilsētas nomalēs tika atrasti pirmie bada nāves upuri (galvenokārt veci cilvēki), bet pavasarī šādu gadījumu skaits strauji pieauga un bada nomocīti cilvēki bija redzami arī Rīgas centrā.

19. maijā, tātad trīs dienas pirms Rīgas atbrīvošanas, lielinieki kārtējo reizi samazināja pārtikas devas. Pirmā kategorija turpmāk varēja saņemt 400 gramus, otrā kategorija – 200 gramus, bet trešajai kategorijai – nieka 100 gramus. Pirmās divas kategorijas varēja cerēt arī uz citu produktu (piemēram, zivju, olu un gaļas) saņemšanu, bet trešā kategorija bija faktiski lemta bojāejai.

Amerikāņu milti Latvijas neatkarībai

1919. gada 22. maijā Rīga tika atbrīvota no lieliniekiem. Tomēr pārtikas situācija uzlabojās tikai nedaudz – amerikāņi, kuri aprīļa sākumā bija vienojušies ar Ulmaņa valdību par miltu izdali, sākotnēji nevēlējās sadarboties ar Andrieva Niedras valdību, aiz kuras stāvēja vācieši. Palīdzību Latvijai kavēja arī miera sarunas Versaļā starp Vāciju un Antantes valstīm. Pasaules karš varēja kuru katru brīdi atsākties. Tomēr jau 25. maijā, tātad trīs dienas pēc Rīgas atbrīvošanas, Latvijas galvaspilsētā sāka darboties Amerikāņu pārtikas izdalīšanas komiteja. 1. jūnijā Rīgā piestāja pirmais amerikāņu kuģis ar miltu kravu. Cēsu kaujas atkal apgrūtināja pārtikas piegādes, un 19. jūnijā amerikāņu pārstāvji Rīgu pameta. Pēc uzvaras Cēsu kaujās amerikāņu palīdzība atjaunojās.

8. jūlijā, dienā, kad K. Ulmaņa valdība ar triumfu atgriezās atbrīvotajā Latvijas galvaspilsētā, Rīgā ieradās arī amerikāņu kuģis “Lake Charlottesville” no Ņujorkas ar līdz tam lielāko pārtikas sūtījumu –

2526 tonnas miltu, 415 tonnas pupu, 411 tonnu taukvielu un 336 tonnas piena vairāk nekā miljons dolāru vērtībā. Jāpiezīmē, ka 20. gadu sākumā, jau pēc kara beigām, Latvija kļuva par vienu no galvenajiem centriem, caur kuriem amerikāņu pārtikas palīdzība tika nogādāta bada mocītajai Krievijai. Amerikāņi nesavtīgi glāba miljoniem badā mirstošo Krievijas iedzīvotāju, pat neskatoties uz to, ka pie varas atradās viņu lielākie politiskie ienaidnieki – komunisti.