Bads Latvijā
Pārtikas stāvoklis Latvijā jau 1918. gadā bija neapskaužams. Vācijā bija sācies bads, un tā centās no Latvijas, kuru bija okupējis tās karaspēks, izvest visu “lieko” pārtiku. Situāciju vēl drūmāku padarīja 1918. gada sliktā raža. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas viens no Pagaidu valdības galvenajiem uzdevumiem līdzās cīņai pret Krievijas Sarkano armiju bija pārtikas atrašana, ar kuru varētu pabarot jaunizveidotās valsts iedzīvotājus.
Lieliniekiem ieņemot lielāko Latvijas daļu, situācija nebūt neuzlabojās. Pētera Stučkas valdība ieviesa tā saukto “pārtikas monopolu” – valsts aizliedza tirdzniecību ar svarīgākajiem pārtikas produktiem un kļuva par tās sagādātāju un izdalītāju iedzīvotājiem.
Rezultātā notika īsta katastrofa – jau tā nelielos pārtikas krājumus zemnieki slēpa un Latvijā sākās bads.
Neapskaužama situācija valdīja arī nelielajā Kārļa Ulmaņa valdības kontrolētajā zemes pleķītī ap Liepāju. Arī šeit pārtikas normas tika pakāpeniski samazinātas un zupas porcijas kļuva arvien plānākas. 11. aprīlī, kad vēl nebija izkrauti amerikāņu atvestie produkti, Liepājas pilsētas dome aizliedza pilsētā cept kūkas un izgatavot citus konditorejas izstrādājumus, lai taupītu miltus un cukuru.
Amerikāņu palīdzība
Profesors Ēriks Jēkabsons raksta: “Valdības sēdi 9. aprīlī Ulmanis atklāja ar paziņojumu, ka ienācis “pirmais Sabiedroto kuģis ar kviešu miltiem”, paužot cerību, ka turpmāk “Sabiedroto pabalstu Latvijā varēs sajust vēl plašākos apmēros. Valdības laikraksts „Latvijas Sargs” nodēvēja 9. aprīli par „Maizes dienu” un rakstīja: „Solījums, kurš lika uz sevi ilgi gaidīt un prasīja lielu pacietību – palaikam tā gribēja trūkt – ir pārvērties devumā”. Tika arī pieminēts pirms 25 gadiem Liepājas ostā ienākušais amerikāņu tvaikonis „Pennsylvania” ar miltiem Pievolgas bada cietējiem, kuru liepājnieki „lielos pulkos” devušies aplūkot, kā arī uzsvērts, ka palīdzība liecina par valdības iegūto Sabiedroto uzticību: „Maize, kura mums tikusi, nav tikvien priekš tam, lai mēs to notērētu, tā ir mājiens un tas ierocis, ko sabiedrotie mums dod priekš cīņas ar boļševikiem.
Caur maizi pie brīvas Latvijas! Paēst un uzvarēt izbadējušos laupītājus!”
Amerikāņu pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem gan aizkavējās, jo pēc 16. aprīļa puča viņi nevēlējās nodot savus miltus vāciešiem. Pēc Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā 1919. gada vasarā amerikāņu palīdzība ļāva glābt tūkstošiem bada novārdzināto Latvijas iedzīvotāju (viņu vidū arī bērni, kuru pabarošanai amerikāņi pievērsa sevišķi lielu uzmanību) no nāves.
Maize kā politiskās cīņas ierocis
Amerikāņi, atšķirībā no angļiem un frančiem, kuri aktīvi atbalstīja pretlielinieciskos militāros formējumus Krievijā, uzskatīja, ka komunisma izplatīšanos iespējams ierobežot ar karā nomocīto iedzīvotāju pabarošanu. ASV uzņēmās Centrālās, Ziemeļu un Austrumeiropas zemju pabarošanu.
Vēlāk amerikāņi sniedza plašu atbalstu arī bada mocītajai Krievijai.
Arī citas varas un spēki pārtikā saskatīja varenu ieroci savu interešu sasniegšanai. Ne velti pārtikas trūkums kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc sabruka Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvija. Vācu ģenerālis fon der Golcs Liepājā attaisnoja Rīgas atbrīvošanas uzsākšanu ar neiespējamību garantēt pilsētas apgādi blokādes apstākļos. Savukārt angļi un francūži Vācijas blokādi uzskatīja par vienu no efektīvākajiem līdzekļiem savu politisko mērķu sasniegšanā. Līdzīgās domās bija arī Kārlis Ulmanis, kura valdības atjaunošanu pēc 16. aprīļa puča Sabiedroto valstis arī centās panākt ar blokādes palīdzību.
Patiesībā tieši prāvas pārtikas kravas nonākšana Ulmaņa rokās varēja paātrināt vācu izšķiršanos par apvērsumu, jo amerikāņu pārtika varēja dot Pagaidu valdībai milzu popularitāti.
Lai gan manipulācija ar tik svarīgu lietu kā pārtika var šķist pilnīgi amorāla, no otras puses, spēja pabarot savas valsts iedzīvotājus liecināja par attiecīgās valdības kompetenci, organizatoriskajām iemaņām un diplomātiskajiem panākumiem.
