Kas un kāpēc jāzina par Jelgavas atbrīvošanu no lieliniekiem

Sarkanā Jelgava

1919. gada janvāra sākumā Jelgava uz piecām dienām kļuva par Latvijas Republikas galvaspilsētu – šeit, evakuējoties no Rīgas, ieradās Kārļu Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība.

Valdība pat noturēja šeit divas sēdes (2. un 4. janvārī), tomēr drīz bija spiesta doties tālāk – uz Liepāju, jo pilsētai tuvojās Sarkanā armija.

3. Padomju Latvijas strēlnieku pulks Jelgavā ienāca 9. janvārī. Tūlīt pat pilsētā sākās “Sarkanais terors” (to veica Jelgavas Revolucionārā kara komiteja un speciāla “Izmeklēšanas komisija”), lai gan Jelgavas revolucionāro tribunālu izveidoja tikai 30. janvārī. Pavisam tribunāls izpildīja 22 nāvessodus. Vēl 41 (pēc citām ziņām 56) cilvēku lielinieki nogalināja Jelgavas cietumā marta vidū īsi pirms pilsētas pamešanas.

Atkusnis

1919. gada 3. martā pretlielinieciskie spēki Ventas krastā sāka operāciju “Tauwetter” (“Atkusnis”). Vācijas karaspēka virzīšanās gar Mažeiķu-Jelgavas dzelzceļu bija visai lēna. Salīdzinoši vieglāk klājās latviešu atsevišķajam bataljonam ziemeļu flangā, kuram 10. martā izdevās sasniegt Saldu (tiesa gan, 6. martā traģiski gāja bojā bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks). Trīs dienas vēlāk Latvijas zemessardzes vācu un krievu vienību uzbrukums Kurzemes centrālajā un ziemeļu daļā. Šeit lielinieku pretestību bija daudz vājāka, un jau pēc piecām dienām vācbaltiešu un krievu vienības ieņēma Tukumu.

Viņiem izdevās izglābt arī aptuveni 100 ķīlnieku (vietējās “buržuāzijas” un muižniecības pārstāvji), kurus lielinieki mēģināja nogādāt drošākā vietā.

Rīga vai Jelgava?

Pēc Tukuma ieņemšanas zemessargiem bija jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk – palikt uz vietas, uzbrukt Rīgai vai doties uz Jelgavu. Izšķirties par tālāko rīcību nebija viegli, sevišķi ņemot vērā sakaru trūkumu ar augstākiem štābiem. Rīga bija kārdinošs mērķis. Bija skaidrs, ka to neaizstāvēja lieli ienaidnieka spēki. Tomēr arī vācu un krievu zemessargu vienības bija mazskaitlīgas un došanās uz Rīgu nozīmētu nonākšanu dziļā ienaidnieka aizmugurē un radītu tām aplenkuma draudus. Tādēļ tika nolemts Rīgas virzienā sūtīt kņaza Līvena krievu nodaļu.

Ja tai izdotos ieņemt Kalnciemu (tas Līvenam neizdevās), tad arī vācu zemessargi dotos tiem pa pēdām. Tomēr krievu uzbrukums neizdevās un vācbaltiešu galvenie spēki devās uz Jelgavu. Tās ieņemšanai, kaut mazākā mērā nekā Rīgai, bija stratēģiski ārkārtīgi svarīga nozīme. Jelgavā atradās pretinieka brigādes štābs, kas vadīja visu Kurzemes frontes darbību. Šeit bija novietotas arī lielas noliktavas, un te atradās viens no svarīgākajiem Latvijas transporta mezgliem. Tā ieņemšana radītu lielus draudus lielinieku pulkiem, kas vēl arvien cīnījās Dobeles un Auces virzienā.

Galu galā, Jelgavā lielinieki bija apcietinājuši vairākus simtus cilvēku (to vidū galvenokārt vācbaltiešus), kurus par katru cenu bija jāmēģina atbrīvot.

Jelgavas ieņemšana

Jelgavu no ziemeļiem aizsargāja Jāņa Krišjāņa komandētais Padomju Latvijas armijas Jātnieku pulks. Tas pirms dažām dienām bija ieradies no Alūksnes, kur bija cīnījies pret igauņiem, un ieņēma pozīcijas Džūkstes rajonā. 18. marta agrā rītā jātniekiem uzbruka vācu zemessargu galvenie spēki: grāfa Eilenburga kaujas bataljons, Malmēdes bataljons, Trieciennodaļs barona Hansa fon Manteifela vadībā un ložmetēju nodaļs.

Pēc niknas kaujas Jātnieku pulks tika sakauts un spiests atkāpties uz rietumiem. Vāciešus nesekmīgi mēģināja aizkavēt padomju bruņuvilciens, bet bija spiests atkāpties uz Jelgavu. Septiņos vakarā vācieši sasniedza Jelgavu, kura bija faktiski neaizsargāta. Pilsētā sākās panika. Uz tiltiem drūzmējās dažādu iestāžu un karaspēka daļu vezumi. Pēdējā brīdī no pilsētas izdevās aizbēgt Padomju Latvijas armijas 1. brigādes štābam, bet vācu rokās krita štāba vilciens un ievainoto ešeloni. Pavisam vācieši sagūstīja vairākus simtus sarkanarmiešu.

Nāves maršs

Neskatoties uz straujo pilsētas ieņemšanu, vācbaltiešu zemessargiem neizdevās atbrīvot lielinieku sagrābtos ķīlniekus (viņu lielākā daļa bija vācu izcelsmes). Vācieši sūtīja bruņumašīnas un jātniekus “sarkanajiem” pa pēdām, bet nespēja tos panākt. Ķīlniekus lielinieki jau laikus bija aizdzinuši Rīgas virzienā.

Ieslodzījumā novārdzināto cilvēku gājiens kājām uz Rīgu pārvērtās nāves maršā – lielajā salā daudzi nosala vai, nespējot turpināt ceļu, tika nošauti.

No 351 ķīlnieka pavisam gāja bojā 215 cilvēki. Pārējie pēc nonākšanas Rīgā tika ievietoti koncentrācijas nometnēs. Vācbaltieši pieprasīja padomju valdībai apmainīt aizvestos ķīlniekus pret Jelgavā sagūstītajiem lieliniekiem. Padomju valdība šo piedāvājumu noraidīja un steigšus uzsāka masveida ķīlnieku ņemšanas kampaņu Rīgā, arestējot simtiem nevainīgu cilvēku.