Kā pirms 100 gadiem svinēja Pagaidu valdības atgriešanos Rīgā

Triju valdību periods

Divi mēneši kopš 16. aprīļa puča Liepājā, šķiet, bija dinamiskākie un sarežģītākie Latvijas vēsturē. Latvijas teritorijā paralēli darbojās trīs valdības – Pētera Stučkas padomju valdība, Andrieva Niedras provāciskā marionešu valdība un Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība. Tieši pēdējā atradās šķietami visgrūtākajā situācijā – neskatoties uz to, ka to bija atzinušas gan Sabiedroto lielvalstis, gan Vācija, tā bija spiesta sēdēt uz kuģa Liepājas reidā.

Stučkas valdība, aiz kuras stāvēja Padomju Krievija, sabruka pirmā – 22. maijā tā bija spiesta pamest Rīgu, aizbēgot uz Rēzekni un tālāk uz Veļikije Luki Krievijā. Kā nākamā no politiskās skatuves 26. jūnijā nozuda Niedras valdība, kuru finansiāli un militāri stutēja Vācija. Redzot, ka Cēsu kaujas ir zaudētas un ka tiks parakstīts Versaļas miera līgums, vācieši tikpat ātri, kā radījuši, izmeta Niedras valdību vēstures mēslainē. Līdz ar to dīvainais triju valdību periods Latvijas vēsturē bija noslēdzies.

Republika uz kuģa

Tūlīt pēc aprīļa puča vairāki valdības un Latvijas Tautas padomes locekļi pārcēlās uz Dānijā būvētā tvaikoņa “Saratov”. Latvijas valdība to bija konfiscējusi janvāra sākumā, lai vajadzības gadījumā varētu evakuēt latviešu karavīrus un amatpersonas no Liepājas.

Maija sākumā uz kuģi pārcēlās arī Kārlis Ulmanis, kurš līdz tam uzturējās Lielbritānijas misijas telpās Liepājā.

Turpmāk sakarus ar krastu uzturēja ar slepenu ziņnešu (arī sieviešu) un Sabiedroto valstu virsnieku starpniecību. Valdības vārdā Latvijas diplomāti turpināja darboties Parīzes miera konferencē; Ulmanim lojalitāti pauda Ziemeļlatvijas civilpārvalde un Jorģa Zemitāna komandētā Ziemeļlatvijas brigāde; tāpat pulkvedis Jānis Balodis atkārtoti pauda uzticību Ulmaņa valdībai un faktiski ignorēja Niedras norādījumus (tas noveda pat pie asa konflikta abu starpā jūnija vidū); arī pašvaldības, no kurām nozīmīgākā bija Liepājas dome, konsekventi aizstāvēja tieši Ulmaņa valdību. Tādēļ nav brīnums, ka pēc Krievijas un Vācijas sakāvēm un intereses mazināšanās par procesiem Latvijā, Ulmaņa valdība varēja tik viegli atjaunot savu darbību, un iedzīvotāji to sveica ar tik lielu sajūsmu.

Valdības atgriešanās

Baumas par gaidāmo Kārļa Ulmaņa valdības atgriešanos Rīgā izplatījās jau jūnija vidū. Prese rakstīja, ka jau 16. jūnijā, tātad vēl labu laiku pirms Cēsu kauju izšķirošajiem notikumiem un Niedras valdības sabrukuma,

Daugavmalā pulcējušies ļaužu pūļi, kuri gaidījuši Ulmaņa ierašanos britu karakuģu pavadībā.

Tomēr baumas izrādījās nepamatotas – Ulmanis tikai 27. jūnijā nokāpa krastā Liepājā, krievu un latviešu karavīru godasardzes un tūkstošiem liepājnieku sveikts. Turpmākajās dienās notika sarunas par valdības reorganizēšanu, lai tajā iekļautu arī vācbaltiešu pārstāvjus, novēršot jebkādu pamatu spekulācijām par pilsoņu karu Latvijā. Pēc Strazdumuižas pamiera 3. jūlijā, vācu karaspēka aiziešanas no Rīgas 5. jūlijā un triumfālās “ziemeļnieku” ieiešanas Rīgā 6. jūlijā, Pagaidu valdība varēja posties uz Rīgu.

Laikraksts “Latvijas Sargs” par valdības atgriešanos rakstīja:

“Jau no rīta visā Rīgā atskanēja neskaitāmi jautājumi: Kad? Kurā stundā? Īsi pirms pusdienas tika zināms, ka Pagaidu valdības kuģis “Saratov” jau ienācis Rīgas reidā. Tūliņ sāka plūst ļaudis uz Daugavmalu no visattālākām pilsētas nomalēm. Veikalus aizslēdza, kantori, kancelejas, iestādes meta darbus pie malas.

Daugavas mala un Nikolaja (mūsdienu Valdemāra) ielas gals sāka pildīties jau īsi pēc divpadsmitiem. Ar katru minūti drūzma auga. Ļaudis kāpa uz sētām, jumtiem, rāpās pils dārza kokos, neatstāja brīvus pat telefona, tramvaja, lukturu u.c. stabus. Pat augstajā Rīgas pils torņa galā stāvēja cilvēki. (..) Visur plīvo karogi, smaržo rozes… balts un sarkans, sarkans un balts… Prieks un miera cerība. (..)

Pa Daugavu kreisē bruņotie Latvijas flotiles kuģi, šūpojas daudzas laivas. No visām malām plīvo balti mutautiņi. Daudzi novēršas un slauka asaras, prieka asaras. (..)

Arvien tuvāk un tuvāk nāk spēcīgais “Saratovs”. Jau var pazīt atsevišķas personas. Lūk, kur uz augšējās palubas Ministru un Tautas Padomes locekļu vidū stāv Ministru Prezidents Ulmanis!

“Nu es varu priecīgs mirt!” čukst sirms vecītis un aiz jūtu pārplūduma zaudē samaņu.

“Paldies Dievam – Latvija būs brīva!” draugi saskatās un spiež viens otram roku. Puķes un prieka asaras.

“Saratova” deķis pārpildīts ministriju ierēdņiem, virsniekiem, kareivjiem. Valdība nenāk svētkus svinēt, viņa nāk strādāt! (..)

“Dievs, svētī Latviju!” svinīgi spēlē orķestrs un skaņas plūst pār atbraucējiem un sagaidītājiem.

Ministru Prezidents, līdz ar ministriem, Tautas Padomes locekļiem un citiem pavadoņiem noklausās himnu uz kreisera pakāpieniem stāvēdami, pēc tam gaviļu un urrā saucienu saņemts nokāpj uz Daugavas krasta. Pie kuģa pakājes gājiena ceļš pilns puķu. (..)

Uz katra soļa Ministru Prezidentu apber ziediem, kaisa puķes ceļā. Viņš tiek krautin apkrauts rozēm. Skan nebeidzami urā saucieni. Ministru Prezidenta un kara ministra adjutanti saņem puķes un sniedz tās citiem gājiena dalībniekiem: sabiedroto virsniekiem, mūsu kareivjiem.”