Gūstekņu nogalināšana
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Pavisam landesvēra un Dzelzsdivīzijas rokās krita aptuveni 3000 gūstekņu, no kuriem, iespējams, daži simti tika nogalināti. Piemēram, ir saglabājusies amerikāņu pārstāvju uzņemta kinolente no gūstekņu nošaušanas Jelgavā 1919. gada 26. maijā.
Tomēr ne visu gūstekņu liktenis bija tik bēdīgs. Rīgas cietumos atradās aptuveni 2500 gūstekņu, un lielākā daļa no viņiem tika atbrīvota pēc divu personu galvojumu saņemšanas. Daudzi no viņiem pēc tam iestājās Baloža brigādē.
Izrēķināšanās ar komunistu atbalstītājiem
Pulkvedis Jānis Balodis, 1. latviešu atsevišķās brigādes komandieris, atceras sekojošu epizodi, ar kuru viņam nācās saskarties 22. maija pēcpusdienā netālu no Piņķiem:
Dzirdu aiz meža stūra revolvera šāvienus. Kopā ar Bolšteinu dodos turp. Pa gabalu redzam, ka vācieši nežēlīgi apšauj saņemtos gūstekņus. Skriešus devos turp; ar roku mājot, kliedzu: „Ko jūs darāt!”
Ieraudzījuši mūs, vācieši uz brīdi apstājās slepkavot. Uz ceļa stāvēja kādi 10 vācu uniformā tērpti vecāku gadu cilveki, dažiem bija revolveri rokā. Viņi pavelēja gūstekņiem iet pāri ceļa grāvim un tad šāva tiem pakausī. Pieskrēju viņiem klāt un vēlreiz kliedzu: „Vai jūs esiet ārprātīgi? Ko jūs darāt? Tā rīkoties ar cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi bijuši pretinieka armijā, nav pieļaujams.”
Teicu: „Ja jūs šaušanu nekavējoties neizbeigsiet un nedosiet solījumu, ka tālāka cilvēku apšaušana vairs nenotiks, tad šo lietu tā neatstāšu.” Tanī mirklī pavisam nebiju drošs par to, ka kāds no komandieriem nostāsies manā pusē. Trīcēju no sašutuma un biju gatavs pat ar ieročiem aizkavēt šādu rīcību.
Šinī brīdī no vāciešu grupas atdalījās kāds vācietis, pienāca pie manis un nostājās manā pusē. Viņš teica: „Labi, pulkveža kungs, ka jūs ieradāties. Es jau teicu, ka tas apkauno mūs, un to nedrīkst darīt, bet man neizdevās manus kolēģus pārliecināt un aizkavēt viņu rīcību.” Vēlāk izrādījās, ka tas bijis kāds barons Sīverss.
Pēc Sīversa uzstāšanās visa grupa sakustējās, vieni no dusmām, ka aizkavēti savā rīcībā, otri – ka viņu vidū atradies kāds, kas nosoda viņu rīcību. Aprunājušies savā starpā, viņi man solīja, ka izbeigs gūstekņu slepkavošanu, bet piebilda: „Uz jūsu atbildību, pulkveža kungs!” Atbildēju: „Jā, uz manu atbildību.” Vēlreiz noprasīju – vai varu paļauties, jo prāts kavējās pie tā, ka tikko biju pievilts ar norunu kopīgi ieiet Rīgā. Viņi teica, ka solījums tikšot turēts. Pārbaudot vēlāk – vai vācieši solījumu turējuši, pārliecinājos, ka no tiem gūstekņiem neviens vairs nebija nošauts.
Dažas dienas pēc ielu cīņu noslēguma Rīgā vairāk nekā 200 kritušie vai nogalinātie sarkanarmieši, komunisti un miliči tika savākti vienkopus un aizvesti uz Matīsa kapiem. Attālākos Rīgas rajonos līķi ilgstoši mētājās uz ielām, tos izskaloja Daugavmalā vai tie bija redzami pilsētas kanālā. Droši vien var pieņemt, ka lielākā daļa no viņiem bija kauju upuri, jo steigā saorganizētās komunistu vienības, kuras padomju puse iesaistīja cīņās, cieta ārkārtīgi smagus zaudējumus. Tomēr šo cilvēku vidū, kurus nogalināja pirms lauka kara tiesu darbības sākuma, noteikti bija arī bez jebkādas tiesas nogalināti cilvēki. Viņi varēja būt laupīšanu, denunciāciju vai vienkārši karavīru iegribas upuri.
Sevišķi negatīvi šajā ziņā izcēlās Dzelzs divīzijas karavīri, par kuru nedisciplinētību sūdzējās pat Niedras valdība.
Pēc Rīgas ieņemšanas pilsēta tika sadalīta sektoros, katrai vienībai piešķirot savu atbildības rajonu. Dzelzs divīzijai tas bija Torņakalns un Maskavas priekšpilsēta, landesvēram – pārējā Pārdaugavas daļa un Vecpilsēta, Baloža brigādei – pilsētas austrumu daļa aiz Elizabetes ielas.
Tūlīt pēc karaspēka ienākšanas sākās masveida ēku kratīšanas un aresti.
Šādas akcijas notika arī Baloža brigādes sektorā, šeit pavisam nošāva vairāk nekā divdesmit cilvēkus. Tomēr visvairāk upuru bija landesvēra un Dzelzs divīzijas sektoros. Tam bija arī zināms pamatojums – marta beigās no Vecrīgas bija izraidīti komunistiem neuzticamie iedzīvotāji (bagātnieki un vācbaltieši) un viņu vietā nometināti strādnieki un padomju darbinieki. Līdz ar to lielāko daļu Vecpilsētas un centra māju iemītnieku varēja apvainot sadarbībā ar komunistiem. Viņiem nācās izjust landesvēra vācbaltiešu karavīru atriebības kāri, kuri komunistu režīma laikā bija zaudējuši daudzus savus piederīgos.
Nošauto skaita aplēses
Dažas dienas pēc Rīgas atbrīvošanas darbību uzsāka lauka kara tiesas, kuras izskatīja arestēto personu lietas. Nekāda nopietna tiesvedība netika vesta – bieži vien cilvēki tika notiesāti tikai uz aizdomu vai atsevišķu (bieži vien nepārbaudītu) liecību pamata. Pēc pulkveža Baloža un latviešu pilsonības pārstāvju protestiem lauka kara tiesas tika reorganizētas – iekļaujot to sastāvā arī latviešu virsniekus. 9. jūnijā pēc amerikāņu un britu misiju locekļu protestiem nāvessodu izpildīšana tika apturēta.
Arhīva dokumentos atrodami lauka kara tiesu notiesāto un nošauto 178 personu vārdi. Tiesa gan, ir pilnīgi skaidrs, ka šie saraksti ir nepilnīgi. Landesvēra priekšnieks Alfrēds Flečers britu misijas pārstāvim Stīvenam Talentsam ziņoja par 4000 arestētajiem un 200 nošautajiem Rīgā līdz 7. jūnijam. Franču misijas pārstāvis vēlāk atcerējās citu skaitu – 3000 arestētos un 500 nošautos. Tomēr ticamākais skaitlis ir ap 700 nogalināto Rīgā (450 nošauti pēc lauka kara tiesu lēmumiem un vēl 250 bez tiesas). Lielākā dokumentālā nošaušana notika 5. jūnijā, kad Centrālcietumā izpildīja nāvessodu 56 personām.