No viena bataljona līdz armijai. 10. jūlijs – Latvijas armijas dzimšanas diena

Pirms simt gadiem, 1919. gada 10. jūlijā, Pagaidu valdība par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla ģenerāli Dāvidu Sīmansonu. Apvienojot Dienvidlatvijas un Ziemeļlatvijas brigādes, tika oficiāli izveidota Latvijas armija.

Armija izaug no viena bataljona

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Divas dienas pēc Rīgas krišanas Krievijas Sarkanās armijas rokās, 1919. gada 5. janvārī Jelgavā tika izveidots Latvijas Republikas bruņoto spēku pirmā prāvākā vienība – Oskara Kalpaka 1. atsevišķais latviešu bataljons. Tobrīd tā bija lielākā Latvijas karaspēka daļa – līdzās latviešu bataljonam cīnījās vairākas atsevišķas vācbaltiešu un krievu rotas, kā arī sīkākas vienības. Jau janvārī latviešu militāros spēkus sāka formēt arī Igaunijā.

Marta beigās Kurzemē karojošo latviešu bataljonu pārformēja brigādē, bet Ziemeļlatvijā Igaunijas armijas sastāvā kaujās iesaistījās 1. Valmieras kājnieku pulks. Latviešu militārie formējumi turpināja attīstīties šķirti viens no otra – Kurzemē, Zemgalē un vēlāk Rīgā un Dienvidvidzemē – 1. latviešu atsevišķā (arī saukta “Dienvidlatvijas”) brigāde, bet Ziemeļvidzemē – Ziemeļlatvijas brigāde.

Ziemeļlatvijas brigādes karavīri 1919. gada vasarā

Kad īsti izveidoja armiju?

Fakts, ka Latvijas armiju izveidoja tikai 1919. gada 10. jūlijā, varētu izraisīt izbrīnu – kā tā? Latvija taču tobrīd jau vairāk nekā pusgadu karoja! Sākotnēji pret armijas nosaukumu iebilda sociāldemokrāti, kuri vēlējās bruņotos spēkus saukt par miliciju. Galu galā tika izveidota Latvijas zemessardze.

Tomēr neoficiāli un visai bieži arī oficiālos dokumentos (jau no 1918. gada novembra–decembra) tika lietots apzīmējums “Latviešu armija” vai arī “Latvijas armija”.

Piemēram, pulkveža Baloža komandēto brigādi dokumentos sauca arī par “Latvijas armijas Dienvidu grupu”, bet Zemitāna brigādi – par “Ziemeļlatvijas armiju”. Tomēr reālā militārā situācija līdz pat 1919. gada jūlija sākumam liedza izveidot vienotu armijas vadību un koordinēt abu karaspēka grupu darbību. Tikai pēc 3. jūlijā noslēgtā Strazdumuižas pamiera un Ziemeļlatvijas brigādes ienākšanas Rīgā beidzot bija iespējams apvienot abas brigādes un izveidot vienotu armiju.

Ziemeļlatvijas brigādes komandieris J. Zemitāns un Dienvidlatvijas brigādes komandieris J. Balodis kopīgajā militārajā parādē pie Pētera I pieminekļa postamenta 1919. gada 6. jūlijā

Vērā ņemams spēks

1919. gada jūlija sākumā Latvijas Republikas karaspēks bija pieaudzis līdz aptuveni 18 000 karavīru (8000 pulkveža Baloža, 10 000 pulkveža Zemitāna vienībās). Tas bija ārkārtīgi daudz, ņemot vērā, ka tikai pirms pusgada Pagaidu valdības kaujasspējīgajās vienībās bija vien daži simti karavīru. Latvijas armija strauji auga, abas brigādes pārformēja divīzijās (attiecīgi Kurzemes un Vidzemes divīzijā), bet līdz gada beigām saformēja vēl divas divīzijas – Latgales un Zemgales divīziju. 1920. gada sākumā Latvijas armijas sastāvs sasniedza maksimumu – tajā bija 76 000 karavīri.

Ģenerālis Sīmansons

Par Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku kļuva ģenerālis Dāvids Sīmansons (1859–1933). Viņš bija Krievijas–Japānas kara (guvis kontūziju) un 1. pasaules kara dalībnieks (1915. gadā paaugstināts par ģenerālmajoru). 1919. gada 6. jūnijā Sīmansons iestājās Baloža komandētajā Dienvidlatvijas brigādē. 15. jūlijā viņu iecēla arī par Latvijas kara ministru.

Tomēr, neskatoties uz augstajiem amatiem, viņš tā arī palicis citu populārāku virsnieku ēnā un nav pienācīgi novērtēts.

Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks ģenerālis Dāvids Sīmansons

Ģenerālis Eduards Kalniņš par Sīmansonu rakstīja: “Viņa pētošie skati un ļoti apdomīgais domu apmaiņas veids netuvināja. Domāju, ka arī pie citiem cilvēkiem ģenerālis iepazīstoties neguva lielu piekrišanu, jo pats arī pēc tās nekad necentās. Viņam bija pilnīgi sveša vēlēšanās būt populāram, gūt sev piekritējus un spēlēt lielāka sabiedriska darbinieka vai kara vadoņa lomu. Viņš nemīlēja izcelt arī savu pārākumu kā karavīrs. (..) Atturība sarunā no pārsteidzošiem slēdzieniem, ļoti liela apdomība un galvenām kārtām ļoti augsta smalkjūtība bija tie iemesli, kamdēļ ģenerālis savās attiecībās ar citiem bija arvien rezervēts. (..) Apbrīnojami nesavtīgs un pieticīgs, ārējā spožuma un slavas ienaidnieks, viņš nekad nav sev prasījis labumus un balvas. (..) Domāju, ka viņš dažkārt neizprata esošās paaudzes cilvēkus, un tie tamdēļ arī nevarēja un neprata attiecīgi novērtēt un pacelties līdz ģenerāļa dvēseles augstumiem.”

1 komentārs
Anonīms lietotājs 36024
76 tūkstoši iespaidīgs skaitlis mazajai Latvijai taču interesanti būtu uzzināt kur ņēma naudu šādas armijas apgādei,ieročiem,pārtikai,apģērbam,algām,kurš visu to sponsorēja krievi,vācieši,angļi?,kam bija izdevīgi apbruņot baurus?
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti