Novembra mēnesī 15 krituši ukraiņu karavīri - tāda ir “klusā” un citur pasaulē tikpat kā nemanāmā kara bilance Ukrainas austrumos. Gājuši bojā, kā jau ierasts, kaujas apstākļos, daži no snaipera lodes, citi mīnmetēju vai lielgabalu apšaudes laikā, bet vēl kāds nokļuvis uz pretinieka mīnas.
Redzams, ka Polijas un Ukrainas dažādu pārstāvju vēlējums abām valstīm neļauties ieslīdēt savstarpējā konfrontācijā, par pamatu izmantojot ne būt ne vienkāršo vēsturi Otrā pasaules kara gados, ne visās aprindās radis pienācīgu uzmanību.
Ir pagājuši vairāki gadi kopš Latvijas iepriekšējo prezidentu vizītēm Maskavā, kas tika skaidrotas ar vēlmi kliedēt savstarpējo neuzticēšanos un centieniem uzlabot savstarpējās attiecības. Tagad labi redzams, ka tās bijušas vien nepamatotas ilūzijas un attiecības ar Kremli nav iespējams uzskatīt par labām.
Domu apmaiņa ar poļu politikas ekspertiem un diplomātiem par tā saucamo austrumu politiku ļauj ne vien pārliecināties, ka Varšavā nav daudz optimisma par nākotnes attiecībām ar Krieviju, bet arī pārbaudīt to, cik lielā mērā atbilstoši realitātei mēs, Latvijā, spējam novērtēt notikumus aiz mūsu austrumu robežām esošajā lielvalstī, un izprast tās ārpolitisko rosīšanos.
Astoņiem tūkstošiem mūsu valsts pilsoņu Lāčplēša dienā un pēc nedēļas 18.novembrī būs pamats gandarījumam par savu veikumu šā gada garumā. Tieši tik, bet pavisam precīzi – 7998 Latvijas pilsoņu uzskata par savu pienākumu apvilkt zemessarga formu un, neraugoties uz dažādiem saviem darbiem, piedalīties mācībās.
Par vienu no galvenajiem Ukrainas diplomātu uzdevumiem uzskatāmas pastāvīgas rūpes, lai starptautiskā sabiedrība saņemtu regulāru informāciju par notikumiem šajā valstī, lai “neaizmirstu”, ka tur turpinās Krievijas agresija.
Militārās mācības "Zapad-2017" pagājušas, saprotamā kārtā paaugstinātā interese par militāras dabas jautājumiem sabiedrībā noplakusi, un viss atgriezies izejas pozīcijās, kas zināmā mērā palikušas tādas pašas kā iepriekš. Kā krievu kara kuģi iepriekš regulāri gājuši Latvijas ekskluzīvās ekonomiskās zonas ūdeņos, tā arī turpina to darīt.
Gluži tāpat kā tagad liela daļa katalāņu, pirms gadsimta ceturkšņa arī vairums čečenu bija noskaņoti ņemt savu tiesu un izveidot neatkarīgu Čečenijas valsti čečenu etnosa apdzīvotajā teritorijā, ko cariskā Krievija bija iekarojusi XIX gadsimta vidū.
2017.gada 18.oktobris. Ukrainas ziņu lentēs lasāms par tā saucamo separātistu veiktajiem 44 uzbrukumiem jeb pamiera pārkāpumiem beidzamās diennakts laikā, kad nogalināti divi un ievainoti četri ukraiņu karavīri.
Par vislabāko atbildi uz tikko pagājušajām Krievijas un Baltkrievijas mācībām "Zapad-2017" uzskatāms skaidrs vēstījums, ka Baltijas valstis kopā ar saviem sabiedrotajiem ir gatavas enerģiski un nevilcinoties aizstāvēties militāra iebrukuma vai nelielas bruņotas provokācijas gadījumā.
Pirms dažām dienām Gruzijas vēstnieks Latvijā atgādināja par nopietnajām un neatrisinātajām problēmām, kas radušās Krievijas agresijas rezultātā. Viņš norādīja, ka tās iespējams atrisināt tikai ar Rietumu palīdzību. Vienatnē gruzīniem tas nav pa spēkam. Tā tas bija arī 2008.gada vasarā, kad Gruzija bez citu valstu atbalsta nespēja apturēt Kremļa militāro iebrukumu.
Laiks pierast pie domas, ka nāciju, valstu kopdzīvē neiztikt bez noteiktām drošības garantijām, bez spēku līdzsvara, bez izdevumiem militārajai sfērai un bez savu bruņoto spēku uzturēšanas. Tagad pret šādu apgalvojumu grūti iebilst, lai gan vēl nesen, pirms nieka desmit gadiem, varēja šķist savādāk.
Krievijas sagatavotais un piedāvātais plāns ANO miera uzturēšanas kontingenta ievešanai Donbasā nav nekas jauns Kremļa piedāvājumā, bet gan starptautiskās sabiedrības (galvenokārt Rietumu) maldināšanai domāts kontrolšāviens, ja nu tā pēkšņi ļausies piemānīties un iekritīs krievu stratēģu izliktajās lamatās. Izskatās taču gluži labi, jo, lūk, valsts, ko Kijeva apsūdz agresijā un tās slēpšanā, piedāvā plānu mieram.
Krievijas un Baltkrievijas armiju mācību "Zapad-2017" vērtējumos tikpat kā nav dzirdēts kaut kas vairāk par lietas tehnisko jeb militāro pusi, taču tās derīgi apskatīt arī ilgākā vēsturiskā kontekstā. To izdarot, var noskaidrot, ka Kremļa īpašā “firmas” zīme allaž bijusi melīga un agresīva politika pret saviem kaimiņiem.
Labāk dzīvot nelielā, mierīgā un citus neapdraudošā valstī, pat ja to kāds no šeit dzīvojošo vidus nicīgi dēvē par provinciālu.
ASV un NATO publiskotais lēmums par spēku palielināšanu Afganistānā ir skaidra vēsts, cik lielu nozīmi Rietumi piešķir situācijai šajā valstī.
Uzkabe ar četrām pilnām aptverēm, ķivere, četrus ar pusi kilogramus smagā triecienšautene AK-4, formas tērps, kas uzsūcis beidzamajās trijās dienās izsvīsto, divas blašķes ar ūdeni un visbeidzot tu pats – pavisam nesen zemessardzes mācībās nokļuvušais.
Latvijas bruņoto spēku pārstāvji, sākot ar pašiem augstākajiem un beidzot ar ievērojami zemākos amatos esošajiem, jau uzsāktās Krievijas armijas mācības "Zapad-2017" uzlūko nopietni. Tās iespējams uzskatīt par šīs valsts agresīvās ārpolitikas turpinājumu, jo Baltkrievijā notiekošajās mācībās īstenotais scenārijs paredz konvenciālā kara elementus ar uzbrukumu.
2008.gadā ne vienam vien politiķim - droši vien Rietumeiropā pavisam noteikti - bija gandarījums par to, ka Krievijas agresiju izdevies apturēt tik īsā laikā, vien piecas dienas pēc Gruzijas-Krievijas kara sākuma. Tam tika pielikts punkts ar tolaik Eiropas Savienībā prezidējošās valsts Francijas un Krievijas augstāko līderu vienošanos, kurā tika paredzēta atgriešanās pirmskara situācijā.
Uz zemi krītošu bumbu simti, kuru sānus rotā uzraksti – KF, "Made in Russia", "Russkij mir", bet zem tām liels lietussargs apbruņota ukraiņu karavīra spēcīgajās rokās, no kuru izturības atkarīgi ir citi vēl zemāk redzamie un mierā dzīvojošie bērni – tur saskatāmi Čehijas, Francijas, Polijas, arī Latvijas karodziņi.
