Trīs nedēļās, kā tas redzams Zemessardzes militārās pamatapmācības nometnēs, iespējams sagatavot jaunus karavīrus. Tas nebūt nav pārlieku īss laiks, jo darba grafiks 20 dienu laikā ir spraigs un, prasīgo instruktoru rīkojumus pildot, apmācāmajiem nākas krietni pacensties.
Dzīve pašizolējošā cietoksnī, kur godā celti pagātnes rēgi, nemaz nevar būt savādāka, un asiņainā padomju diktatora Staļina reabilitācija Krievijā ir visai likumsakarīga, lai gan vienlaikus tas šķiet arī neloģiski un joprojām negaidīti.
Ilgāku laiku par Latvijas valsts prezidentu Raimondu Vējoni nebija dzirdams gandrīz nekas, tik vien daža īsa vēsts par tikšanos ar kādu viesi no Azerbaidžānas vai citas līdzīgi eksotiskas valsts pārstāvi. Tad atklātībā nāca dīvainā pozēšana ar kādreizējo ietekmīgo uzņēmēju un politiķi Aināru Šleseru vakariņās Apvienotajos Arābu Emirātos.
Tā, lai Kijevā nebūtu nekādu šaubu, ko bijušās impērijas centrā domā par ukraiņu ieguvumu - bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību - Krievijas militārā agresija Donbasā beidzamās nedēļas laikā bijusi sevišķi jūtama. Katru dienu apšaužu skaits bijis mērāms vairākos desmitos un cietušo daudzums pārsniedzis ierastos skaitļus.
Katrs dzirdējis aicinājumus neraizēties par pagātni, kas neesot auglīgi šodienai, tā vietā drīzāk būtu liekamas rūpes par ekonomikas sakārtošanu. It kā labi gribēti un viltīgā vientiesībā pateikti vārdi, jo - kurš gan varētu iebilst piedāvājumam galvenokārt domāt par to, kā dzīvot labāk. Šāds uzstādījums tomēr zaudējis aktualitāti, jo vajadzību pēc izpratnes par aizgājušajiem laikiem vēl jo vairāk pieprasījis pieaugošais mūsdienu saspīlējums.
Aizvien lielāka nedrošība gandrīz jau 40 gadus kara apstākļos dzīvojošajā Afganistānā apstiprinājusi teicienu, kas ir pazīstams ik katram sabiedroto un arī latviešu karavīram, ka šajā valstī vēl nevienam svešam karaspēkam nav izdevies kaut ko sasniegt.
Trīs pilni gadi jau pagājusi kopš kara sākuma Ukrainas austrumos, un pagaidām no pazīstamiem ukraiņu ekspertiem, žurnālistiem un militārpersonām, kas izprot karaspēka darbību nozīmi, nav dzirdamas atziņas par drīzu karadarbības beigšanos. Drīzāk pretēji, pārsvarā izteikti piesardzīgi spriedumi par iespējamo karadarbības paplašināšanos.
Diezin vai rūpīgam vērotājam dažādu valstu augsta ranga pārstāvju izteikumi par mūsu reģiona drošību nākotnē varētu izsaukt optimismu. Noteikti nē, jo, pārcilājot atmiņā dažādas beidzamā pusgada laikā izteiktās prognozes, iespējams atzīmēt, ka jau ar zināmu regularitāti runāts par to, ka viena no nākamajām bruņota konflikta vietām varētu būt Baltijas valstis, tātad arī Latvija.
Sava Latvija mums katram vispirms jāaizstāv pašam un tā dienu pēc dienas. Tikai tā iespējams pretoties tam, ko sauc par naidīgi noskaņota kaimiņa propagandu un viltus ziņām.
Ukrainas prezidents Petro Porošenko spilgti izteicies par ilgi gaidītā Eiropas Savienības (ES) lēmuma pieņemšanu par vīzu režīma atcelšanu, kas, pēc viņa domām, savā nozīmībā esot pielīdzināms ukraiņu hetmaņa Bogdana Hmeļņicka 1654.gadā parakstītajam dokumentam, kurā apstiprināta ciešāka sadarbība ar Maskavu.
Nav jau tā, ka tieši kādreiz Latvijas TV pirmajā kanālā skatāmais bruņotajiem spēkiem veltītais raidījums “Laiks vīriem” (tā raidīšana pārtraukta 2014.gadā) varēja sniegt visu nepieciešamo informāciju par situāciju aizsardzības sfērā un cilvēkiem, kas tajā darbojas. Tas principā nevar būt pa spēkam kādam atsevišķam izdevumam vai raidījumam, tomēr minētā raidījuma atjaunošana sabiedriskajā kanālā, visdrīzāk, būtu nepieciešama.
Kā jau visi citi datumi – kā “oficiālā” Krimas sagrābšanas gadadiena pienākusi, tā arī pagājusi. Pat Maskavā trešā gadskārta kopš šī agresijas akta atzīmēta pārlieku klusu.
Zināmā mērā iespējams apgalvot, ka bijuši nepieciešami vairāk kā 25 gadi atjaunotajā Latvijas valstī, lai atbilstoši savam nozīmīgumam tiktu novērtēta Stompaku kauja.
Reizēm, skatoties uz dažādu Polijas politiķu, arī no augstākā varas ešelona, nosodošajiem izteikumiem par ukraiņu “neizprotamajiem” vēstures sentimentiem pret dažādiem pazīstamiem vēstures personāžiem (viens no tādiem – ukraiņu nacionālistu līderis 20 gadsimta 30.gados un Otrā pasaules kara laikā Stepans Bandera) varētu rasties viedoklis, ka šādā veidā apzināti tiek grauta nepieciešamā savstarpējā izpratne un sadarbība starp abām valstīm.
Lai mēģinātu saprast draudu līmeni Baltijas valstīm, vērts paskatīties, kā uz šo problēmu raugās tāda Baltijas jūras reģiona valsts kā Somija, ko diezin vai varētu uzskatīt par nepietiekami racionālas politikas piekopēju.
Savu attieksmi pret jauno darba vietu - Latviju - skaidri nodemonstrējis ar akreditācijas vēstuli pie valsts prezidenta Raimonda Vējoņa pabijušais Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs, kas noraidījis tikšanos ar vietējo presi.
Moldova ir uzskatāms piemērs, cik tālu pretēji nacionālajām interesēm iespējams aiziet, ja lielākā daļa valsts iedzīvotāju gadiem dzīvo zem normāla dzīves līmeņa, ja gandrīz visu ekonomikas nozīmīgāko daļu kontrolē daži vai pat viens lieloligarhs (kā tagad), ja nav labu un izglītojošu nacionālo mediju, bet informatīvo telpu lielā mērā aizpilda “neitrālie” Krievijas TV kanāli, ja valsts vadītāji (tajā skaitā no demokrātisko spēku puses) nespēj runāt tiešu valodu, piemēram, saukt separātiski noskaņotajā Piedņestrā izvietotos Krievijas karavīrus nevis par miera uzturētājiem, bet gan par okupācijas spēkiem.
Saprotams, ka tieši Ukrainā tās pilsoņu aktīvākā daļa pēdējo gadu laikā daudz spriedusi, vai iespējams līdzīgs noziedzīgs darījums kā 1938.gadā Minhenē, kad rietumvalstu līderi parakstīja nāves spriedumu neatkarīgajai Čehoslovākijas valstij.
No veciem tikumiem atbrīvoties izrādījies daudz grūtāk, un gandrīz pusgadsimtu ilgušās padomju okupācijas laikā iegūtās “prasmes” joprojām lielā mērā bojā mūsu ikdienu. Uz šādām domām pamudinājusi pētījumu centra SKDS nesen veiktā aptauja, kas atsegusi pārsteidzošus rezultātus.
Ir divas iespējas un abas nelāgas, jo premjerministra Māra Kučinska apgalvojums par Latvijas bruņoto spēku pietiekamajām kaujas spējām ir melīgs vai arī tāds, kas apliecina viņa neorientēšanos valsts aizsardzības jomā.
Gada sākumā atmetīsim kūtrumu un pacentīsimies atrast sevī vairāk līdzjūtības citiem, kaut vai tāpēc, ka mēs taču nedzīvojam tik slikti. Salīdzināsim miera ostu Latviju ar pavisam netālo Ukrainu un sameklēsim nedaudz laika sestdien (21.janvārī) dienas vidū, lai varētu doties pie Brīvības pieminekļa uz pretkara akciju – "Stop Putin, stop war!".
19.decembrī vismaz piecas ukraiņu ģimenes saņems ārkārtīgi skumju vēsti – ziņu par sava radinieka bojāeju frontē. Par nāvi, aizstāvot Ukrainu.
Lai gan desmit ukraiņu karavīriem, kas sešas dienas viesojās Latvijā, karš vismaz uz kādu laiku beidzies jau vairāk nekā pirms gada, Ukrainas austrumos pieredzētais šo cilvēku apziņā atstājis dziļas pēdas uz ilgu laiku.
Atbildēsim uz jautājumu, vai “zaļajam cilvēciņam” ar ieroci rokās svešas valsts teritorijā dodama iespēja normāli izklāstīt savu viedokli, savu skatījumu uz norisēm šajā valstī jeb tas nebūtu pieļaujams, jo vienīgā iespējamā un cienījamā rīcība būtu viņa padzīšana no valsts teritorijas vai iznīcināšana? Vai pretiniekam, kas uzsācis agresiju, būtu atļaujams izklāstīt savu viedokli uzbrukumam pakļautās valsts iedzīvotājiem?
Atbilstošu nosaukumu ukraiņi izvēlējušies 2013.gada nogalē (tieši šajā laikā novembrī) uzsāktajiem protestiem, kas drīzumā izvērtās par bezkompromisa cīņu ar noziedzīgo promaskaviskā prezidenta Viktora Janukoviča režīmu, iegūstot Cieņas revolūcijas nosaukumu.
Pavisam konkrēts jautājums – kādēļ nolēmāt vest palīdzību ukraiņu karavīriem? Arī atbilde gluži vienkārša – uzskatu, ka jāpalīdz viņiem noturēties. Ja viņiem tas izdosies - un par to esmu pārliecināts -, uz šejieni Krievijas agresija nespēs atnākt. Un otrais iemesls – vēlos saprast, kā nepieciešamības gadījumā būšu gatavs nodarboties ar to pašu šeit, palīdzot Latvijas armijai.
Šis gads Kahetijas zemniekiem nav bijis pārāk veiksmīgs, vīnogu raža padevusies apmēram uz pusi mazāka kā ierasts.
Aizvadītajos četros gados, kopš Gruzijā pie varas nākusi no Krievijas atbraukušā miljardiera Bidzinas Ivanišvili vadītā partija “Gruzijas sapnis”, šīs valsts iedzīvotāji varējuši pārliecināties, ka pat ļoti turīga persona vienatnē nav spējīga piepildīt visas nācijas cerības.
Situācija Eiropas Savienības (ES) valstu aizsardzības jomā nav tik labā stāvoklī, lai varētu atļauties izniekot jau tā nepietiekamos līdzekļus un enerģiju paralēlu militāro struktūru jeb kontinenta vienotu militāro spēku izveidošanai.
Ukrainas rietumdaļā, galvaspilsētā Kijevā un arī lielākajā daļā valsts karu austrumos gandrīz nav iespējams iztēloties. Par to atgādina vienīgi daži karavīri pilsētu ielās un piemiņas stendi šo apdzīvoto vietu centrā, kuros redzamas Maidanā un vēlāk Donbasā bojāgājušo ģīmetnes. Viss šķietami kā agrāk, pat sporta sacensības norisinās kā ierasts.
Lai gan Polijas premjerministre Beāta Šidlo nesenajā Kriņicas ekonomiskajā forumā paziņojusi, ka Polijai un Ukrainai jāmeklē vienojoši temati kopējā vēsturē, ar to vien būs par maz, lai būtiski mazinātu beidzamajā laikā radušos savstarpējo neuzticēšanos. Par to var pateikties poļu pašreizējai politiskajai elitei un Seimam, kas pirms pusotra mēneša pasludinājis 11.jūliju par Ukraiņu nacionālistu genocīda upuru atceres dienu.
Aizvadītajā pirmdienā Molētas pilsētā (aptuveni 6,3 tūkstoši iedzīvotāju) 60 kilometrus no Viļņas notika pirms 75 gadiem notikušās asiņainās izrēķināšanās piemiņas pasākums. Tieši šajā pašā dienā 1941.gada 29.augustā, pieturoties tikpat siltam laikam kā tagad, vācu fašisti kopā ar vietējiem kolaborantiem noslepkavoja divas trešdaļas šīs pilsētas iedzīvotāju - 2000 ebreju.
