Jau septiņus gadus pēc kārtas augustā Gruzijas vēstniecība Latvijā regulāri cenšas atgādināt par 2008.gadā pieredzēto Krievijas militāro iebrukumu, norādot, ka agresīvā lielvalsts joprojām okupē tikai formāli Tbilisi piederošās Dienvidosetiju un Abhāziju. Saprotama rīcība, kas liecina par cerību uzturēšanu kādreiz nākotnē panākt krievu okupācijas spēku izvešanu un Gruzijas jurisdikcijas atjaunošanu pār šīm teritorijām. Taču tas par nākotni, bet šodien drīzāk nākas samierināties ar rūgto atziņu, ka taisnīgajai prasībai nav redzams drīzs piepildījums.
Latvijas un Lietuvas parlamenta spīkerēm ir taisnība, ka pret Krieviju piemērojamas vēl nopietnākas sankcijas, ja agresija Ukrainā ies plašumā. Viss pareizi, taču derīgi piebilst, ka līdzīgi paziņojumi regulāri izskanējuši jau ilgāk par gadu, vienīgi agresors mierīgāks tā arī nav palicis.
Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku vadībai droši vien ir savi argumenti, kādēļ sabiedrībai netiek saprotami un populāri izskaidrots, ko nozīmē Krievijas gaisa un jūras spēku regulārā ostīšanās pie mūsu valsts robežām, tāpat arī tas, kādas darbības Latvijas valsts ieplānojusi veikt, lai nosargātu savu patstāvību ārējas agresijas gadījumā.
Karš Ukrainas austrumos faktiski nav ticis pārtraukts nevienu dienu, un apstiprinājumu tam var gūt pat lielā attālumā no kara zonas. Arī galvaspilsētā Kijevā un citās šīs valsts pilsētās kara realitāti var pamanīt regulāri – ar zināmu periodiskumu hospitāļos tiek nogādāti ievainotie, tāpat - protams, retāk - iespējams vērot atvadīšanās pasākumus no kritušiem karavīriem.
Zināms, ka pareizi gādāt malku vasarā un atbilstoši laikus sagatavoties arī karstuma sezonai, ka taisnība izrādījusies trešajam sivēntiņam, kas atšķirībā no brāļiem neslinkoja un uzcēla mūra māju. Tieši tāpat tagad rīkojas Baltijas valstu valdības un aizsardzības resori, kas beidzamajā laikā daudzos paziņojumos likuši noprast, ka mūsu aizsardzības nodrošināšanā jau tagad sperami daudz nopietnāki soļi. Viens no tādiem – alianses sabiedroto papildspēku patstāvīga klātbūtne visās trīs valstīs. Šķiet, austrumu kaimiņa militārās izveicības pieaugusī demonstrēšana ir galīgi apstiprinājusi nepieciešamību pēc kvalitatīviem uzlabojumiem Baltijas aizsardzībā.
Pirms 20 gadiem viens no talantīgākajiem latviešu politiskajiem komentētājiem izteicās, ka notikumi Čečenijā ir ārkārtīgi nozīmīgi Latvijai, jo tie ļaujot precīzi saskatīt, kādai valstij dzīvojam kaimiņos. Toreiz lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju diezin vai pievērsa sevišķu uzmanību šādam apgalvojumam.
Kāds Ukrainā diezgan labi pazīstams padomju soda nometnēs savu „sroku” izcietušais ukraiņu patriots intervijā teicis, ka esot allaž apzinājies, ka Krievija viņa dzimtenei neļaus viegli aiziet savu ceļu. Deviņdesmit gadus nodzīvojušam Ukrainas sacelšanās armijas (UPA) kareivim tā likusi domāt viņa ilgajā dzīvē iegūtā pieredze, ko veidojusi cīņa ar Ukrainā iebrukušo Sarkano armiju, atrašanās padomju drošības dienesta gūstā, ieslodzījums nometnē un ilgie padomju okupācijas gadi līdz valstiskuma atgūšanai. Tas viss kopumā šim cilvēkam atšķirībā no vairuma licis pievērst īpašu uzmanību naidīgajām Kremļa politikas izpausmēm pret Ukrainu.
Spriežot pēc rietumvalstu un vispirms tieši Eiropas Savienības (ES) redzamāko politisko līderu reakcijas, Ukrainā beidzamajā laikā nekas īpašs nenotiek. Tik vien kā dzirdami apgalvojumi, ka spriedzes pieauguma gadījumā tikšot sperti atbildīgi soļi. Vispār „nekas tāds” jau arī nenotiek, ja par ko tādu neuzskata triju ukraiņu karavīru nogalināšanu un vēl vairāku ievainošanu pirms pāris diennaktīm.
Karu Ukrainā Putins jau ir zaudējis, jo sevi par mūžīgo čekistu atzinušais Kremļa saimnieks ir kļūdījies aprēķinos. Iespējams, viņš tika plānojis piebeigt neatkarīgo Ukrainu jau šajā gadu mijā, varbūt to bija iecerējis paveikt līdz nākamā gada vidum, taču nu jau pilnībā ir redzams, ka Krievijas diktatora murgi nav piepildījušies un tas nekad arī nenotiks.