Var jautāt, vai ar saviem teritoriālajiem ūdens plašumiem ir nepietiekami, ka tajos nav iespējams slīpēt kuģu komandu sadarbību? Protams, ir, bet tādā gadījumā izpaliktu regulārs lielās militāristiski noskaņotās valsts atgādinājums – esam tepat, atcerieties! Ielāgojot to, diezin vai iespējams ļauties ilūzijām par attiecību maiņu ar Maskavu, kas nespēj dzīvot bez mīta uzturēšanas par ļaunajiem kaimiņiem uz rietumiem (NATO, ASV utt.) no Krievijas robežas.
Beidzamajā laikā liela daļa Latvijas iedzīvotāju, visticamāk, būs pamanījusi pieaugušo karaspēka mācību intensitāti mūsu valsts teritorijā. Par to informējuši mediji un biežāk bijis iespējams redzēt armijas vienību pārvietošanos. Mācības karavīriem, zemessargiem un mūsu ārvalstu sabiedrotajiem – viss it kā tāpat kā robežas otrā pusē. Un tomēr nē – lai gan NATO kuģi, arī no Latvijas jūras spēkiem, regulāri piedalās mācībās Baltijas jūrā, nav nācies dzirdēt krievu pārmetumus par viņu ekonomiskās zonas pārkāpumu.
Atmiņa tāpat nespēj atgādināt kaut vienu NATO lidmašīnas veiktu Krievijas gaisa telpas šķērsošanas gadījumu.
Atgriežoties pie vingrinājuma “Zapad”, tas pats sakāms arī par alianses sauszemes spēkiem, kas nevingrinās uzbrukuma operāciju veikšanai potenciālā pretinieka teritorijā.
Jau gadiem gandrīz visu Latvijas teritorijā veikto mācību scenārijs paredzējis militāri būtisko – aizkavēšanas kauju izdarīšanu. Tas vienkārši ir jāzina. Tāpat kā NATO bijušā vadītāja Jāpa de Hopa Shefera nesen teikto "Le Monde", ka Baltijas valstīs, kur alianse paplašina savu vienību klātbūtni, Krievija varot īstenot negaidītas agresīvas darbības. Tādēļ NATO pret Krieviju jāīsteno politiskas un militāras iebiedēšanas politika. Aliansei, pēc J.Shefera domām, jābūt gatavai nopietni aizsargāt teritoriālo neaizskaramību, kā arī nepieciešamības gadījumā izvērst karadarbību ārpus savas teritorijas. Savu viedokli bijušais NATO vadītājs pamatoja ar Krievijas valsts galvas Vladimira Putina veiktajām robežu izmaiņām, lietojot spēku.
Kārtējo reizi jājautā, kādēļ neviena no Latvijas augstākajām amatpersonām nav izteikusi līdzīgu viedokli, allaž dzirdēta vien nomierinoša, sabiedrību iemidzinoša runāšana.
Varbūt tādēļ, ka tādā gadījumā vajadzētu ievērojami nopietnāk pievērsties valsts aizsardzībai. Tad varbūt arī lielā daļā Latvijas iedzīvotāju, piemēram, atrastos lielāka atsaucība pašreizējai akcijai par atbalstu Zemessardzei. Šobrīd, pēc akcijas organizatora Jura Ulmaņa teiktā, tā esot nepietiekama. Piecās nedēļās nakts redzamības iekārtu iegādei saziedoti vien 10 tūkstoši eiro. Iespējams, atbilde meklējama uzskatā, ka ar jau tā pieaugušo aizsardzības budžetu esot gana, tomēr tā nav. To nesen apstiprinājis arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš, kas norādījis uz to, ka vajadzību esot vairāk, nekā iespēju tās apmierināt.
Derīgi pieminēt, ka savas bažas par iespējamiem nākotnes izaicinājumiem J.Shefers saistījis ar Krimas aneksiju un konfliktu Donbasā. Iespējams, tas apstiprina viedokli par attiecībām ar Kremli, ka normāli kontakti ar Krieviju iespējami vienīgi pēc krievu karavīru izvešanas no minētajām Ukrainas teritorijām.
Kļūdaini paļauties, ka Krievijai ir agresīvi nolūki tikai pret Ukrainu vien, bet pret citām valstīm tā paredzējusi izturēties civilizēti.
To labi sapratusi lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju, laiks apjaust arī citu Eiropas valstu iedzīvotājiem.
