Atis Klimovičs: Atgriešanās atmiņās Gruzijā 2008.gada vasarā

Pirms dažām dienām Gruzijas vēstnieks Latvijā atgādināja par nopietnajām un neatrisinātajām problēmām, kas radušās Krievijas agresijas rezultātā. Viņš norādīja, ka tās iespējams atrisināt tikai ar Rietumu palīdzību. Vienatnē gruzīniem tas nav pa spēkam. Tā tas bija arī 2008.gada vasarā, kad Gruzija bez citu valstu atbalsta nespēja apturēt Kremļa militāro iebrukumu.

Laiks paiet, dzēšot no mūsu atmiņas pat tuvus notikumus, nemaz nerunājot par tālākās zemēs notiekošo, tādēļ ir derīgi laiku pa laikam atgriezties pagātnē, kas atgādinās notikušo. Un noteikti palīdzēs labāk saprast šā brīža notikumus. Šoreiz nedaudz atmiņu par daudziem Latvijas iedzīvotājiem pazīstamo Dienvidkaukāza valsti Gruziju, kas nozīmīga mums arī vairāku politisku iemeslu dēļ.

2008.gada augusta rīts. Staļina dzimtā pilsēta Gori septiņdesmit kilometru attālumā no Tbilisi.

Taksists, kas mūs atvedis no galvaspilsētas, drīz pazūd. Viņš uzzinājis, ka pirms neilga laika bijis Krievijas aviācijas uzbrukums. Esot šauts pa civilajiem mērķiem. Steidzamies turp. Priekšā trīs četri žurnālisti bruņuvestēs un ķiverēs. Daudz apjukušu gruzīnu karavīru, acīmredzami, pavisam nesen iesaukti rezervisti. No daudzstāvu dzīvojamajām ēkām šur tur pa logiem ārā šaujas uguns mēles. Vaļēji pikapi, kuros karavīri iekrauj nogalinātos civiliedzīvotājus. Mana fotoaparāta kadrā iekļūst gadus četrdesmit vecs gruzīns, kas notupies uz ceļiem, rokās tur savu brāli, ko nogalinājuši krievu agresori. Kaut kur aizsteidzas karavīru grupa, acīmredzot, palīdzība šeit vairs nav nepieciešama. Tiek izteikti dažādi minējumi, kādēļ krievu triecienlidmašīna šāvusi tieši pa šiem daudzīvokļu namiem. Iespējams, vienkārši aizšāvuši garām līdzās esošajai armijas daļai.

Nākamajā dienā jau esam Zugdidi, no turienes pavisam tuvu līdz Abhāzijas robežai. Nemāku pateikt, kādas intuīcijas dzīti toreiz braucām turp, jo krievu armija taču bija ienākusi pavisam no citas - Dienvidosetijas robežas puses.  Un tā pavisam drīz nokļūstam unikālā notikumā.

Tikai trīs latviešu žurnālisti un dažu Gruzijas televīziju filmēšanas grupas kļūstam par lieciniekiem, kā robežu šķērso krievu karavīri.

Viņi iet kājām, rokās šaušanas gatavībā turēdami kalašņikovus, citi brauc bruņumašīnās. Kopā ar viņiem arī neliela grupa bravūrīgu krimināla paskata kaujinieku no abhāzu puses. Viss norisinās mierīgi, jo gruzīnu karavīru pierobežā nav. Arī gruzīnu policistus neredz. Turklāt šie kārtības sargi nezina, ko darīt, skaidro viens no viņiem, neesot saņēmuši instrukcijas no galvaspilsētas. Tas pastiprina aizdomas, ka Gruzijas valdība un spēka ministrijas nav ne vismazākā mērā gatavas šādai krīzei. Steidzamies atpakaļ uz galvaspilsētu, pieņemot, ka iebrukušie krievu spēki var noslēgt galveno ceļu, svarīgāko ekonomikas artēriju, kas savieno valsts rietumus un austrumus. Kādu lauku ciematu pārlido krievu helikopters, iespējams, vienkārši biedēdams vietējos iedzīvotājus. Braucam cauri Gori, kur atkal veikts uzlidojums. Esot cietuši ārzemju žurnālisti.

Agri no rīta konstatēju, ka viesnīcā pazudusi elektrība. Tobrīd iedomājos, ka pavisam neesmu sagatavojies darbam ārkārtas apstākļos. Pārdomāju par kādu elli pārvērstos dzīve pusotru miljonu iedzīvotāju lielajā Tbilisi, ja elektrība pazustu uz ilgāku laiku. Pārbaudījumam pietiktu tikai ar to vien, ka vairāk kā trīsdesmit grādu karstumā cilvēki būtu palikuši bez ledusskapjiem un gaisa kondicionieriem.

Arī Gruzijas valdība, kā apgalvo mani draugi, nepalīdz saviem pilsoņiem ar dažādu konkrētu padomu sniegšanu. Droši vien apjukusi.

No rīta uzzinām, ka netālu no galvaspilsētas lidostas nomesta bumba. Pārbaudot uzzinām, ka tas noticis daudz tālāk – šāviņš no krievu lidmašīnas ietriecies zemē netālu no aviācijas rūpnīcas. Cietušo nav. Netālu esošajā mikrorajonā aprunājamies ar vietējiem iedzīvotājiem. Kāda krievu tautības sieviete ir sašutusi par lielvalsts agresivitāti. Apgalvo, ka viņa nebaidoties, tāpat viņas kaimiņi. Tiesa, viens otrs turīgāks pilsonis savas ģimenes iesēdinājis mašīnā, un nosūtījis uz kādu no kaimiņzemēm – Azerbaidžānu vai Armēniju.

Krievi pavirzījušies vēl tuvāk Tbilisi. Vairs tikai apmēram četrdesmit kilometru. Tālāk gruzīnu kontrolētajā zonā uz galvenās automaģistrāles vairākas reizes redzam armijas kravas mašīnas ar lielgabaliem. Visticamāk, armijas daļas, arī šie gruzīnu artilēristi, tiek izvietoti ne pārāk viegli pieejamās vietās. Nav zināms, kādu lēmumu pieņemtu prezidents Mihails Saakašvili, ja krievi ietu līdz pat Tbilisi. Taču par to mums nenākas pārliecināties, jo uz Gruziju steidzami miera misijā brauc Baltijas valstu, Polijas un Ukrainas prezidenti.

Jūtamies lepni par to, ka Baltijas valstis un tuvākie kaimiņi sapratuši stāvokļa nopietnību. Un tad, kā ar darvas karoti aplieti, uzzinām, ka Latvijas prezidents Valdis Zatlers nav “atradis” iespēju izrauties no olimpisko spēļu baudīšanas Pekinā.

Viņa vietā Tbilisi ierodas premjerministrs Ivars Godmanis. Tikai tad seko Eiropas Savienības tobrīd prezidējošās valsts Francijas aktivitātes. Karadarbība tiek izbeigta. Francijas prezidents Nikolā Sarkozi Gruzijas – Krievijas konflikta risināšanai ierodas Tbilisi, tad dodas uz Maskavu. Tur, visticamāk, franču augstākās amatpersonas piemeklē nepatīkami pārdzīvojumi, vismaz viņu sejas TV ziņu sižetos pēc tikšanās Maskavā pauž kaut ko vidēju starp vilšanos un pazemojumu. Krievu nekaunība apstiprinās vēlāk, jo neko no Francijas pārstāvjiem solītā viņi neizpilda. Pat gluži pretēji – pavisam atklāti izvieto prāvus Krievijas armijas kontingentus iekarotajā Dienvidosetijā un Abhāzijā.

Pagājuši vairāki gadi, kopš M.Saakašvili partija zaudē vēlēšanās un nokļūst opozīcijā. Tagad pašu bijušo prezidentu arestētu, ja viņš riskētu atgriezties dzimtenē. Katrā ziņā Gruzijā daudzi par to priecātos, starp viņiem atlaistie E.Ševardnadzes laika policisti, daudzi no kriminālas pasaules autoritātēm un arī tā saucamā sarkanā profesūra, kurai pamatu zem kājām izsita reformas izglītības sfērā. Pagaidām Krievijā vairākus miljardus “nopelnījušā” Bidzinas Ivanišvili vadītā valdošā partija “Gruzijas sapnis” izmanto iepriekšējā varas paveikto, bet no savas puses neko jaunu un efektīvu nav piedāvājusi. B.Ivanišvili savu viedokli par pieņemamu “savstarpējo norēķinu sistēmu “ izteicis šādi – kukuļi ierēdņiem esot normāla prakse, jo viņiem visiem taču ir ģimenes un tās nepieciešams uzturēt. Turpretī, naudai ejot garām ierēdņu kabatām un nonākot tieši valsts kasē, šīs ģimenes paliekot bešā.

Pagaidām "Gruzijas sapņa" solījumi lielākajai vēlētāju daļai šķiet ticami, vismaz beidzamās parlamenta velēšanas 2016.gada rudenī to apliecināja pietiekoši uzskatāmi.      

Nelielā Kahetijas pilsēta Signagi. Oktobra sākums atnāk ar rudens miglu, vilinot uz nelielu sapņainību un lēnām sarunām. Mans draugs Otari novācis vīnogas, tās samaltas un jau sākušas rūgt zilajās 200 litrus lielajās plastmasas mucās. Atnāk ciemos draugi un, kā parasti, pie vīna nedzird sarunas par politiku. Varbūt tādēļ, ka pieņemts neuzbāzties ar saviem uzskatiem. Par to vēlāk runājam ar Otari divatā. Viņš neslēpj, ka visās vēlēšanās balsojis par bijušo prezidentu M.Saakašvili. Kādēļ? Redzējis pozitīvās pārmaiņas valstī. Otari nevajagot pārliecināt, ka pēc 2003. gada Rožu revolūcijas, kad tika gāzts iepriekšējais valsts vadītājs Eduards Ševardnadze, dzīve ievērojami uzlabojusies. Tas gan nepavisam nenozīmē, ka ar pensiju varot iztikt. Septiņdesmit trīs gadi Otari nav šķērslis, lai būtu aktīvs. Viņam padodas labs vīns un čača (vīnogu degvīns), daudzi to labprāt iegādājas. “Man patīk darboties un nevis gausties citu pensionāru pulciņā par grūtībām. Cilvēkam ir jābūt aktīvam un jādomā,” saka Otari, kas joprojām regulāri sporto un vairākas reizes nedēļā iet uz svaru zāli.  Arī par Krievijas agresiju un iebrukumu Gruzijā viņam ir savs viedoklis. Karš ar Krieviju neesot M.Saakašvili vaina. Ja krievi to vēlas uzsākt, tad arī izdarīs, jo ir provokāciju meistari. “Cik gan zemes viņiem ir nepieciešams? Lien un lien!”

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti