Tas ir tāls, ne pārāk aktīvs karš, taču tas atnes postu gandrīz katru dienu.
Par to jau sen plaši neraksta, un lielas masas citās valstīs arī nezina, kas tagad notiek šajā valstī. Vai karš tur vēl turpinās? Šādu jautājumu nākas bieži dzirdēt.
Tā, protams, ir nelāga neziņa, kas apstiprina Eiropai neglaimojošo uzskatu, ka daudzi nesaskata Ukrainā notikušo par kaut ko ārkārtēju; un tas kopumā ir ļauns simptoms, kas tikai apliecina, ka Kremlim izdevies novērst uzmanību no savas agresīvās rīcības, pārkāpjot starptautiski atzītas suverēnu valstu robežas.
Arī mūsu medijiem nāktos pārdomāt, ko iespējams darīt, lai ziņu patērētāji drukātajos, elektroniskajos un TV medijos uzzinātu kaut ko vairāk par Ukrainu. Redzams, ka ar informēšanu tikai par galēji karstiem notikumiem, piemēram, milzu ugunsgrēkiem jeb terora aktiem ar cilvēku upuriem ir daudz par maz, lai veidotu dziļāku izpratni par mums būtiskajiem notikumiem Ukrainā.
Lēnais, nogurdinošais karš ir smags. Tas prasa koncentrēšanos ik dienu. Taču vienlaikus tas mobilizē, liek domāt par savu aizsardzību, darboties tās pilnveidošanā. Tūkstošiem ukraiņu, kas beidzamo trīs gadu laika izgājuši cauri karam, iegūstot profesionāla karavīra iemaņas, atgriezušies mājās. Par viņiem nereti saka – it kā atgriezušies un vienlaikus it kā palikuši tur – frontē. Karavīru brālība nav tukši vārdi, tā ir bijusi un būs. Kopīgie piedzīvojumi un izturētās grūtības viņiem devušas pieredzi, kāda iegūstama tikai saskarsmē ar reāliem draudiem frontē. Tur viņi izveidojušies par karavīriem, kas nepieciešamības gadījumā atkal gatavi aizstāvēt savu dzimteni. Tieši šo cilvēku apņēmība, uzskata daudzi ukraiņi, attur Krieviju no plaša iebrukumā Ukrainā.
Kremļa militāristiem labi zināms, ka Ukrainas bruņotajos spēkos notiek pārmaiņas, taču tās ir par lēnu. Tāpat zināms, ka vadībā ir daudz neapdāvinātu un joprojām neatlaistu ģenerāļu, gluži tāpat ka nākošajā zemākajā līmenī prāvs skaits korumpētu pulkvežu. Tas, protams, neveicina valsts aizsardzības spēju izaugsmi, taču šo trūkumu lielā mērā kompensē valsts rīcībā esošie un karā jau pabijušie rezervisti, kas tagad ir daudz labāk sagatavoti, turklāt viņiem nav ilūziju par valsts struktūru gatavību un vēlēšanos aizsargāt valsti. Šie cilvēki, lasāms Ukrainas nedēļas laikrakstā “Zerkalo nedeļi”, esot garantija brīvības nosargāšanai un teritorijas atgūšanai. Viņi esot pamats nākotnes tautas armijai.
Ukrainā labi redzams, kā dramatiskie mūsdienu notikumi daudziem liek paskatīties vēsturē un pamanīt to, kam līdz šim pievērsuši vien minimālu uzmanību. Ne vienam vien valsts austrumu reģionu pārstāvim tagad vairs nenākas klāstīt, ka tikko savu 75. dibināšanas gadadienu piedzīvojusī UPA jeb Ukraiņu sacelšanās armija nav bijusi Hitleram pārdevusies organizācija un ukraiņu–vācu buržuāziskie nacionālisti, kā centās iegalvot padomju propaganda, bet organizēts militārs spēks, kas cīnījās par neatkarīgu Ukrainas valsti pret vācu un padomju okupantiem, kā arī pret poļu vienībām.
Saikne starp UPA cīnītājiem Otrā pasaules kara laikā un pēc tā beigām ar tagadējiem ukraiņu karavīriem ir saskatāma gluži vienkārši.
Vai ir liela atšķirība starp ukraiņu partizāni sievieti, kas 1946.gadā kaujā ar čekistiem, nevēlēdamās krist gūstā, sevi saspridzina ar granātu, un ukraiņu karavīriem, kas šajā karā līdzīgi pielikuši punktu savai dzīvei? Jauni drosmīgi cilvēki, pāragri aprāvušās dzīves un gluži tas pats, kas pagājušā gadsimta vidū – Krievijas agresija, kuras pamatā kaimiņvalsts neracionālais naids pret visu nekrievisko.
