Atis Klimovičs: Vēlot labu nākotni ar padziļinātu izpratni pret pagātni

Nedz Rīga, nedz visa Latvija nekad nebūs pilnībā gatavas, jo tas ir nepārtraukts nebeidzams process, tā varētu atbildēt tiem, kas pārmet uztraukumu par čekas maisu satura publiskošanu, aicinot tā vietā domāt par šodienas aktualitātēm. Diezin vai pat Vācija un ASV ir pabeigtas, arī tur netrūkst savu problēmu, par tādām valstīm kā Krievija nemaz nerunājot.

Latvijas gadījumā tā būs vēl mazāk gatava nākotnei, ja neizdarīs visu iespējamo pagātnes izzināšanā. Vispirms jau par šobrīd aktuālo sava valstiskuma simtgadi. Protams, vienam atsevišķam cilvēkam tas šķiet neticami liels un neaptverams veselums. Ar cīņām, radošu darbu un uzplaukumu līdz postam un upuriem, esot nežēlīgai okupācijai pakļautiem, ar nodevību, “stučīšanu” un vienam otram it kā svešajam režīmam kalpojušajam beigu beigās nostājoties par neatkarīgas valsts atjaunošanu. Stāsts par brīvību un pakļautību.

Paskaitot gadus, kas pavadīti atšķirīgā statusā no brīvas valsts līdz iekarotai izlaupāmai teritorijai, ieraugām ainu, kas daudz ko izskaidro. No simt gadiem divos nošķirtos posmos neatkarīgā valstī pavadīts mazāk par pusi – apmēram 47 gadi. Lai kā iepriekš šķitis, ka viss izdosies vieglāk, ka arī spēsim izveidot pietiekami taisnīgu valsti, tas izrādījies tikai māns. Tas sakāms arī par mūsu attiecībām ar pagātni, jo, kā tas redzams ikdienā, vēsture nekur nepazūd un katram, kas mēģina atrast savu vietu starp pagājušajiem un nākotnes laikiem, nākas risināt vienu pagātnes jautājumu pēc otra. Tātad arī saprast, kā izturēties pret čekas maisu atvēršanu.

Neiespējami piekrist maestro Raimondam Paulam, kas aicina lieki “necepties”, jo tolaik visi taču zinājuši, ar ko katrs nodarbojas.

Varbūt, ka komponists vispirms domājis pats sevi, jo, visdrīzāk, viņa informētība padomju gados par vienu otru personu vai notikumiem bijusi krietni vien plašāka kā vidusmēra LPSR iedzīvotājam. Taču tāds nebija arī vidējais skolnieks astoņdesmitajos gados.

Piemēram, atverot Latvijas PSR vēstures grāmatu, tajā nebija iespējams izlasīt par okupētās Latvijas “valdības” vadītāja Viļa Lāča sankcionētajām represijām pret Latvijas iedzīvotājiem. Atbildēšu tikai par sevi – tolaik par to nezināju pilnīgi neko. Visdrīzāk tik naiva un neinformēta bija liela daļa tā laika manu skolas biedru. Arī par to, ka 1940.gada okupācija norisinājās ārkārtīgi ultimatīvā veidā, pie Latvijas robežas sakoncentrējot lielus padomju armijas spēkus, kā arī gatavojoties liela gūstekņu skaita saņemšanai Baltijas valstu pretošanās gadījumā, uzzināju krietni vien vēlāk.

Tagad, visticamāk, jauniem cilvēkiem būs neiespējami saprast, kādēļ attīstītā sociālisma laikā daudzās jo daudzās ģimenēs netika runāts par svarīgo, par vēsturi. Taču tā bija “brīnišķīgā” padomju ikdiena.

Represijas pret latviešu nāciju bija prasījušas daudz upuru un ciešanu, tādēļ stāstiem par vēsturi neatradās vietas. Daudzi klusēja, turklāt pat savās ģimenēs.

Labi atceros, kā esmu laukos kopā ar savu vecotēvu Jāni Klimoviču un viņa diviem brāļiem. Man tie bija labvēlīgi noskaņoti vīri, taču, lai gan biju vidusskolnieks, ne reizi no viņiem netiku dzirdēju stāstus par neatkarīgo Latviju, nedz visu triju piedalīšanos lielākajā partizānu kaujā Stompaku purvā pret padomju okupācijas spēkiem 1945.gada 2.un 3.martā. Viņi bija čakli, strādīgi vīri, kas pārstāvēja uzvarēto pusi. Kas pateiks, cik lielā mērā viņi bija salauzti? Padomju okupācijas vara bija pilnīgi mainījusi viņu dzīvi, un tas nojaušams no tā laika fotogrāfijām – reiz neatkarīgās valsts pašapzinīgie pilsoņi tajās skatījās pretī kaut kā bažīgi un nenoteikti. Šobrīd domājot gan par šiem trīs vīriem, Latvijas valsti un Vili Lāci, zinu arī to, ka nevienu no diviem viņa romāna “Zvejnieka dēls” ekranizējumiem vairs nevēlos redzēt.

Latvijai čekas maisu atvēršana un plašas diskusijas par padomju gadu represīvo sistēmu, kas savos nagos sagrāba un ilgai lēnai mocīšanai pakļāva tūkstošiem cilvēku, ir ārkārtīgi nepieciešamas. Lai aizpildītu nopietnus robus nācijas izpratnē par savu pagātni, liekot uz to paskatīties pēc iespējas dziļāk, atbrīvojoties no vienkāršotas pieejas.

“Stučīšanai” nav attaisnojuma, tas ir pārkāpums, dažreiz noziegums, ja cietušas citas personas.

Pretēji tiem, kas cenšas iegalvot, ka tāds bija laiks, netrūkst piemēru, kā cilvēki spējuši atturēties no čekas valgiem, neiesaistoties tās melnajās spēlēs. Domājot par brīvo Latviju kādreiz un šodien un vēlot tai gaišu nākotni, nepieciešams izgaismot laiku, kad dzīvojām bez paša galvenā.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti