Nesen (1991.gadā) bija sabrukusi totalitārā padomju impērija, no tās važām atbrīvojušās 15 republikas, pašu lielāko jeb Krieviju ieskaitot un, iespējams, tādēļ viegli dzima ideja arī par autonomā statusā Krievijas Federācijas sastāvā esošās Čečenijas suverenitāti.
Tam droši vien ticēja arī pirmais šīs Ziemeļkaukāza republikas prezidents, bijušais padomju armijas ģenerālis Džohars Dudajevs. Intervēju viņu 1992. gadā, redzēju 1994.gada septembrī Čečenijas neatkarības pasludināšanas trešajā gadadienā Groznijā.
Viņš vienmēr izskatījās apņēmības pilns, demonstratīvi brašs, un tā arī izturējās sarunās ar žurnālistiem. 1994.gada nogalē, kad visi klātesošie žurnālisti jau bija sagūluši uz prezidenta kabineta grīdas, kam par iemeslu bija pavisam netālu biedējoši riņķojošā krievu kara lidmašīna, Dž.Dudajevs mierīgi nogaidīja līdz tā aizlidoja un aicināja turpināt sarunu.
Būdams pieredzējis virsnieks, viņš varēja labi iztēloties, ko nozīmētu karš ar Krieviju un, visdrīzāk, domāja, ka no tā izdosies izvairīties. Pirmā Čečenijas kara priekšvakarā viņš līdz beidzamajam brīdim bija gatavs sarunām ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu, taču tās nenotika, par ko parūpējās ietekmīgas personas krievu pusē.
Novembra beigās un decembra sākumā ap Čečeniju tika koncentrēts aizvien vairāk Krievijas armijas spēku. Fotografēju krievu mīnmetējniekus. Viņu jaunās deviņpadsmit, divdesmit gadus vecās sejas bija mierīgas un smaidīgas. Neviens, arī es, neticējām karam, kas šķita absurds un pilnīgi neiespējams.
Tam, visdrīzāk, neticēja arī Rietumos – šķita neloģiski, ka Krievija varētu izmantot armiju ar artilēriju, tankiem un aviāciju savā teritorijā. Tomēr tā notika.
Nokļūstot Groznijā 1995.gada janvāra sākumā, redzēju, kā Krievijas armija aizvien vairāk un vairāk noposta pilsētu. Tobrīd čečenu rokās atradās prezidenta pils, zem kuras bija dziļš un drošs pagrabs. Tur pirmo reizi satiku bijušo padomju armijas pulkvedi Aslanu Mashadovu, čečenu kaujinieku štāba priekšnieku.
Arī viņš bija pārsteidzoši racionāls un mierīgs. Pagrabā bez čečenu karotājiem bija daži krievu gūstekņi, viens otrs žurnālists, pāris mediķi no organizācijas “Ārsti pāri robežām” un čečenu sievietes, kas rūpējās par karstu tēju un ēdienu.
Tolaik, ierautiem ikdienas notikumu atspoguļošanā, mums, žurnālistiem, nebija daudz vaļas pārdomām par demokrātiskās pasaules daļas reakciju. Tagad redzams, ka tā bija gandrīz nekāda – Rietumi ticēja tam, kam paši vēlējās ticēt – demokrātiskai nākotnes Krievijai. Taču Čečenijā tam neticēja tikpat kā neviens. Slimnīcā sarunājos ar ebrejieti Asju Raskinu, viņu bija trāpījušas daudzas sīkas Krievijas armijas izšauta šāviņa šķembas. Sieviete bija dusmīga un apgalvoja, ka pēc izārstēšanās nevienu lieku dienu nepalikšot Krievijā.
1999.gadā ceļu uz varu sev mērķtiecīgi bruģēja Vladimirs Putins, kas vēsturē noteikti būs iegājis arī ar teicienu, ka Čečenijā teroristus nožmiegšot visur, pat atejā. Tagad, atskatoties uz viņa valdīšanas septiņpadsmit gadiem, Otrā Čečenijas kara uzsākšana šķiet pilnīgi likumsakarīga. Pie tam – tas tika darīts krietni vien konsekventāk – arī attieksmē pret medijiem.
Gluži vienkārši – tika ierobežota preses brīva darbošanās Čečenijā, lai žurnālisti nevarētu strādāt tikpat netraucēti kā pirmā Čečenijas kara laikā 1994.-1996.gadā. Tāpat kā virknei citu valstu reportieru, arī man tika liegta turpmāka iebraukšana Krievijas Federācijā, tātad arī Čečenijā.
Ar šķēršļiem pret presi tika panākts pats galvenais – ārpasaulē nonāca aizvien mazāk informācijas par Krievijas spēka struktūru pastrādātajiem noziegumiem. Tas izdevās, jo ar tādas bezbailīgas krievu žurnālistes kā Annas Poļitkovskas pūliņiem bija krietni vien par maz, lai pasaule uzzinātu, kādi noziegumi norisinās Čečenijā. Krievija faktiski darbojās netraucēti un upuru skaits šajā nelielajā republikā (divas reizes mazāk iedzīvotāju kā Latvijā) sasniedza vairākus desmitus tūkstošus.
Tagad Čečenijas kari palikuši pagātnē. Nav A.Poļitkovskas, par Čečeniju vairs nerunā nemaz, to tikai dažreiz piemin tās “savdabīgā” vadītāja dēļ. Tiek uzskatīts, ka tagad par kareivīgās Ziemeļkaukāza republikas lojalitāti Kremlis regulāri samaksā prāvu summu. Ja paraugāmies nākotnē, tā visdrīzāk atkal var sagādāt gana nepatīkamus pārsteigumus Kremlim, jo diezin vai čečeni jelkad pārstās domāt par aizvien lielāku brīvību.
Pat godīgi runājoši Krievijas žurnālisti sen atzinuši, ka Ziemeļkaukāzs nav Krievija, tādēļ neesot obligāti uzstāt uz tā atrašanos Krievijas Federācijas sastāvā.
