Atis Klimovičs: Piecpadsmit kritušu ukraiņu karavīru novembrī. Vai maz?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Novembra mēnesī 15 krituši ukraiņu karavīri - tāda ir “klusā” un citur pasaulē tikpat kā nemanāmā kara bilance Ukrainas austrumos. Gājuši bojā, kā jau ierasts, kaujas apstākļos, daži no snaipera lodes, citi mīnmetēju vai lielgabalu apšaudes laikā, bet vēl kāds nokļuvis uz pretinieka mīnas.

Piecpadsmit karavīri, jauni vīrieši, kuru lielākajai daļai mājās palikušas sievas un bērni. Bēdas un skumjas piecpadsmit ģimenēs, kam turpmāk jāmācās sadzīvot ar šo zaudējumu. Grūti pateikt, ko šajās ģimenēs domā un runā par pienākumu aizstāvēt dzimteni, taču, spriežot pēc sarunām ar citiem tuviniekus zaudējušajiem,

daudzi apgalvo, ka šos cilvēkus neesot bijis iespējams noturēt mājās.

Tas gan nenozīmē, ka nav daudz neatbildētu jautājumu. Starp tiem viens no asākajiem: cik ilgi var turpināties lēnais un postošais karš?

Var mēģināt iztēloties, kā reaģētu amerikāņi vai francūži, ja katru mēnesi zaudētu tik lielu skaitu savu cilvēku, par ievainotajiem nemaz nerunājot.

Tomēr tās ir nācijas ar citu spēku un ietekmi. Ukraiņiem pašlaik nav spēju padzīt pretinieku no okupētās teritorijas Donbasā. Kaut vai tādēļ vien, ka cenšoties īstenot šādu ieceri, nāktos saskarties ar papildspēku ienākšanu no Krievijas. Ne velti pierobežā visu laiku turpinās krievu vienību izvietošana.

Pretinieka karavīru aizvien lielāka klātbūtne Ukrainas pierobežā uztur spēkā jautājumu, vai iespējams liela mēroga iebrukums no Krievijas. Tikko par to izteicies ASV spēku komandieris Eiropā ģenerālleitnants Bens Hodžess. Šāda varbūtība neesot liela, un pašas labākās zāles, lai to novērstu, meklējamas tieši ukraiņu arsenālā. Tikai no tā, cik viņi prasmīgi attīstīs savu armiju un demonstrēs tās vēlēšanos un spējas aizstāvēties, ir atkarīgs miers nākotnē.

Par NATO iespējams teikt to pašu – izdaudzinātā atturēšanas stratēģija nozīmē nepieciešamo spēju radīšanu un to demonstrēšanu. Par to amerikāņu ģenerālis stāstījis ukraiņu izdevumam “Evropeiskaja pravda”, norādot, ka krievu melīgā propaganda neesot pārsteigums. Pirms trim gadiem amerikāņi pabeidza savu tanku izvešanu no Eiropas, vācieši būtiski samazināja to skaitu, Nīderlande no tiem atteicās pilnībā. Rietumi būtiski samazināja savas militārās jaudas, bet Krievija apgalvoja pretējo, ka tieši NATO rada jaunus draudus. Tikai pēc 20% Gruzijas teritorijas sagrābšanas, agresijas Ukrainā un izlēcieniem pret alianses dalībvalstīm sākās amerikāņu bruņutehnikas atgriešanās Eiropā. Tā, ASV Eiropas spēku komandiera vārdiem runājot, palikšot kontinentā tik ilgi, cik būs nepieciešams, pat neraugoties uz izaicinājumiem citur pasaulē.

Novembra nogalē daudzi ukraiņi atcerējās nesenos četrus gadus vecos notikumus. Toreiz viss sākās ar pilnīgi mierīgu studentu demonstrāciju, pret kuru tika lietots brutāls spēks – tas bija kaut kas neredzēts Ukrainas jaunākajā vēsturē. Tagad zinām, ka noziedzīgais uz Krieviju aizbēgušā Viktora Janukoviča režīms uz mierīgu atkāpšanos nebija spējīgs. Drīz pret demonstrantiem Kijevas centrā tika lietota asaru gāze, dažādas granātas, gumijas lodes.

Nokļuvu tur janvāra nogalē, un nedēļas laikā, ko pavadīju Maidanā, uzbrukumi revolucionāru nometnei nenotika. Cilvēki, ar kuriem tikos, bija pārliecināti par nepieciešamību turpināt cīņu līdz galam. Kādu vakaru kopā ar draugu, ukraiņu televīzijas žurnālistu Andreju Ohrimoviču nokļuvām Maidana nometnes galvenā komandiera Andrija Parubija dzimšanas dienā vienā no bāriem Maidana truvumā. Tur bija visu sotņu (vienības) komandieri.

Klausoties laba vēlējumos un tostos par Ukrainas nākotni, varēju saklausīt milzīgo apņemšanos nepadoties, tāds bija lielas daļas šīs valsts iedzīvotāju noskaņojums.

Situācija bija dramatiska, tika spriests, ka Janukoviča komanda apsver iespējas cietsirdīgā un asiņainā veidā izklīdināt  Maidanu. Zināmā mērā tas arī tika izdarīts 2014.gada februārī, brutāli nošaujot 100 cilvēku, kuri tika nodēvēti par Debesu sotņu. Taču ar to bija gana, lai Janukoviča režīms kapitulētu, sagrūdams zem savu pastrādāto noziegumu svara.  

Ukrainas karš ir bargs apstiprinājums apgalvojumam, ka Krievijas impērijas sabrukums izrādīsies ļoti sāpīgs. Tieši ar ukraiņu aizstāvēšanās karu ir sācies šīs impērijas galīgais noriets un nav šaubu, ka Kremlī apzinās, kāda līmeņa sacensību tas uzsācis. Tieši to, šķiet, vajadzētu atcerēties Kijevā, kā arī visās NATO dalībvalstu galvaspilsētās un ar simtprocentīgu izpratni izturēties pret ASV Eiropas spēku komandiera teikto par atturēšanas stratēģiju.              

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti